Drukāt    Aizvērt
Likumprojekta „Par valsts budžetu 2013. gadam“ paskaidrojumi. 7. nodaļa. Grozījumi tiesību aktos

7. Grozījumi tiesību aktos

Likumprojekts „Grozījumi Kriminālprocesa likumā”

Likumprojekts izstrādāts, lai nacionālajos tiesību aktos ieviestu 2010. gada 20.oktobrī pieņemto Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā.

Likumprojekta 1. pantā tiek paredzēts, ka personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ja tā nerunā valodā, kurā notiek process, nesaprot to, vai nespēj to uztvert, tikšanās laikā ar aizstāvi, lai sagatavotos pratināšanai pirmstiesas procesā vai tiesas sēdē iztiesāšanā, lai sastādītu rakstisku sūdzību par kriminālprocesu veicošās amatpersonas rīcību vai nolēmumu un procesuālā piespiedu līdzekļa piemērošanu, grozīšanu vai atcelšanu, lai sastādītu dokumentu, kas nepieciešams lietas iztiesāšanai rakstveida procesā, kā arī, lai sastādītu apelācijas vai kasācijas sūdzību, ir tiesības lietot valodu, kuru šī persona prot, un bez atlīdzības izmantot tulka palīdzību, kura piedalīšanos nodrošina procesa virzītājs. Savukārt personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību un kurai ir piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, šo tiesību īstenošanai tulka piedalīšanos nodrošinās attiecīgā ieslodzījuma vieta. Kārtību un apjomu, kādā tiek nodrošināta tulka palīdzība, noteiks Ministru kabinets, proti, tiks paredzēts, ka tulka pakalpojums bez maksas tiks nodrošināts ne ilgāk par divām stundām. Vienlaikus minētais neaizliedz tiesības advokātam saziņas laikā ar klientu izmantot tulku, kādu tas vēlas, bet šādā gadījumā advokātam netiks segti ar tulkošanu saistītie izdevumi.

Likumprojektā tiek paredzēts, ka nosacījumi par tiesībām lietot valodu, kuru šīs personas prot, un bez atlīdzības izmantot tulka palīdzību, attiecas arī uz zīmju valodu, ko lieto personas ar dzirdes invaliditāti. Lai arī KPL tieši neparedz pienākumu nodrošināt tulkojumu personām ar dzirdes invaliditāti, tomēr saskaņā ar procesa virzītāju iestāžu pārstāvju sniegto informāciju praksē līdz šim problēmas nav konstatētas. Proti, visos gadījumos personām ar dzirdes invaliditāti ticis nodrošināts attiecīgais tulks, lai persona saprastu kriminālprocesa norisi.

Likumprojekta 2. un 3. pantā ir paredzēts no KPL 114.panta atsevišķi izdalīt regulējumu attiecībā uz tulku, proti, papildināt KPL ar atsevišķu 114.1 pantu par tulku kriminālprocesā.

Likumprojekta 4. pantā ir noteikts, ka tulkam, ko aizstāvības tiesību nodrošināšanai pieaicinājis procesa virzītājs vai persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, vai advokāts, ja viņi par to rakstveidā paziņojuši procesa virzītājam, norādot nepieciešamās ziņas par tulku: vārdu, uzvārdu, personas kodu, praktizēšanas vietu vai deklarēto dzīvesvietu, nav ierobežojamas tiesības neliecināt un nav izņemami personiskie pieraksti. Līdz šim šāds ierobežojums ir noteikts tikai attiecībā pieaicinājis advokāts.

Likumprojekta 5.pantā tiek paredzēts, ka apcietinātajai aizdomās turētajai vai apsūdzētajai personai, kura nerunā valodā, kurā uzrakstīts lēmums, neprot to, vai nespēj to uztvert, tiesa, izsniedzot pilna lēmuma kopiju, izsniedz arī lēmuma rakstveida tulkojumu viņai saprotamā valodā. Pašreiz KPL neparedz pienākumu apcietinātajai personai izsniegt lēmuma par apcietinājumu rakstveida tulkojumu.

Likumprojekta 6. pantā tiek precizēts, ka, ja ar brīvības atņemšanu saistīts piespiedu līdzeklis piemērots personai, kura nerunā valodā, kurā notiek process, nesaprot to, vai nespēj to uztvert, šai personai ir tiesības pārsūdzēt attiecīgo lēmumu septiņu dienu laikā no brīža, kad tai izsniegts lēmuma rakstveida tulkojums viņai saprotamā valodā. Grozījums nepieciešams, lai noteiktu atskaites termiņu sūdzības par lēmumu par apcietinājumu piemērošanu iesniegšanai gadījumā, kad personai tiek izsniegts apcietinājuma lēmuma tulkojums, kas var nesakrist ar lēmuma par apcietinājuma izsniegšanu.

Likumprojekta 7. pantā tiek paredzēts, ka kriminālprocesā apsūdzētajam ir tiesības saņemt nolēmuma rakstveida tulkojumu viņam saprotamā valodā bez neattaisnotas novilcināšanas. Rakstveida tulkojumu nenodrošina, ja:

1) notiesājošs spriedums taisīts lietā, kura pirmās instances tiesā izskatīta bez pierādījumu pārbaudes;

2) notiesājošs spriedums taisīts cietušā un apsūdzētā izlīguma gadījumā;

3) notiesājošs spriedums taisīts vienošanās procesā;

4) tiek taisīts kasācijas instances tiesas lēmums.

Likumprojekta 8., 9., 10. un 11. pantā tiek paredzēts, ka apsūdzības rakstveida tulkojums jānodrošina līdz pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanai. Tāpat arī noteikts pienākums nodrošināt lēmuma par krimināllietas nodošanu tiesai neatliekamības kārtībā un lēmuma par krimināllietas nodošanu tiesai saīsinātā procesa kārtībā rakstveida tulkojumu apsūdzētajam saprotamā valodā, ja apsūdzētais nerunā valodā, kurā uzrakstīts lēmums, nesaprot to, vai nespēj to uztvert.

Likumprojekta 12. pantā tiek paredzēts, ka Eiropas apcietinājuma lēmuma izpildes laikā personai ir tiesības saņemt Eiropas apcietinājuma lēmuma rakstveida tulkojumu viņai saprotamā valodā, jo pašreiz KPL šāds pienākums nav paredzēts. Paredzēts, ka izdodamajai personai Eiropas apcietinājuma lēmuma rakstveida tulkojums jānodrošina līdz izdošanas lūguma pārbaudes pabeigšanai.

Minēto nolēmumu (apcietinājuma, apsūdzības, tiesas gala nolēmuma, Eiropas apcietinājuma lēmuma) rezultātā visvairāk tiek ierobežotas personas tiesības kriminālprocesā (tiek ierobežota brīvība, uzrādīta apsūdzība, noteikts sods, izlemts par personas izdošanu citai valstij), līdz ar to, lai efektīvi nodrošinātu personas tiesības uz taisnīgu tiesu, ir pamatoti paredzēt, ka šajos gadījumos personai būtu tiesības saņemt šo nolēmumu rakstveida tulkojumu, nevis tikai mutisku tulkojumu, kā tas paredzēts pašreiz. Lēmuma par personas saukšanu pie kriminālatbildības gadījumā tiek tulkota tikai galīgā apsūdzība. Saņemot minēto nolēmumu rakstveida tulkojumu, persona efektīvāk varēs realizēt savas tiesības un sagatavoties aizstāvībai.

Likumprojekta 13. pants paredz pagarināt Kriminālprocesa likuma pārejas noteikumu 24. punktā noteikto ierobežojumu līdz 2013. gada 31. decembrim. Tas nozīmē, ka izvērtēšanas ziņojumu sniegšanu pēc tiesu un prokuroru pieprasījumiem pilnā apmērā Valsts probācijas dienests uzsāks ar 2014. gadu. Šādi izvēlētā prioritārā secība Valsts probācijas dienesta funkcijas – izvērtēšanas ziņojumu sniegšana par probācijas klientu – atjaunošanai ir saistīta ar to, ka dienestam ir nepieciešams veikt darbinieku apmācību šīs funkcijas atjaunošanai. Izvērtēšanas ziņojuma sastādīšana ir komplicēts process, kurā liela nozīme ir darbinieka pieredzei un praksei. Kopš 2009. gada iespējas dienesta darbiniekiem praktizēt izvērtēšanas ziņojumu sastādīšanā ir bijušas visai ierobežotas, kā arī vairāki profesionāli darbinieki civildienesta attiecības ar dienestu ir izbeiguši.

Likumprojekta 14. pants paredz papildināt KPL ar informatīvu atsauci uz direktīvu.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 27.oktobrī.


 

Likumprojekta „Grozījumi Valsts probācijas dienesta likumā”

Tiesiskā regulējuma mērķis ir nodrošināt leģitīmu dienesta funkciju pakāpenisku atjaunošanu pilnā apjomā līdz 2016. gadam.

Likumprojekta pirmais pants paredz pagarināt Valsts probācijas dienesta likuma pārejas noteikumu 5.punktā noteikto ierobežojumu līdz 2014. gada 31.decembrim. Tas nozīmē, ka probācijas programmu īstenošana no dienesta puses ieslodzījuma vietās plašākam notiesāto personu lokam sāksies 2015. gadā. Līdz tam dienests sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi izstrādās un īstenos pasākumu plānu, lai 2015. gadā šo funkciju var atjaunot kā sistēmisku brīvības atņemšanas soda satura pasākumu. Šādi izvēlēta prioritārā secība konkrētās funkcijas atjaunošanai ir saistīta ar vairākiem faktoriem, no kuriem būtiskākie ir:

1) ieslodzījumu vietās ir jānostiprina recidīva riska un kriminogēno vajadzību novērtēšanas prakse, kas ieviesta visās ieslodzījuma vietās 2012. gadā un uz kuru ir jābalsta atbilstošu probācijas programmu un citu resocializācijas pasākumu izvēle;

2) dienestam ir jāapmāca jauni darbinieki darbam ar probācijas programmām ieslodzījuma vietās, jo laika periodā no 2009. gada galvenokārt zema atalgojuma dēļ darbu dienestā ir izbeiguši vairāki darbam ar probācijas programmām apmācītie darbinieki.

Likumprojekta 2.pants paredz pagarināt Valsts probācijas dienesta likuma pārejas noteikumu 7.punktā noteikto ierobežojumu līdz 2013. gada 31.decembrim. Tas nozīmē, ka izvērtēšanas ziņojumu sniegšanu pēc tiesu un prokuroru pieprasījumiem pilnā apmērā dienests uzsāks ar 2014. gadu. Šādi izvēlētā prioritārā secība dienesta funkcijas – izvērtēšanas ziņojumu sniegšana par probācijas klientu – atjaunošanai ir saistīta ar to, ka dienestam ir nepieciešams veikt darbinieku apmācību šīs funkcijas atjaunošanai. Izvērtēšanas ziņojuma sastādīšana ir komplicēts process, kurā liela nozīme ir darbinieka pieredzei un praksei. Kopš 2009. gada iespējas dienesta darbiniekiem praktizēt izvērtēšanas ziņojumu sastādīšanā ir bijušas visai ierobežotas, kā arī vairāki profesionāli darbinieki civildienesta attiecības ar dienestu ir izbeiguši.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1.janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likumā”

Pašreiz uzturdevas kompensāciju kā vienu no amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi (turpmāk – amatpersona) sociālo garantiju veidiem reglamentē:

1. Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums, kura 35.panta pirmajā daļā noteikts, ka amatpersona saņem uzturdevas kompensāciju, kuras apmēru un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets;

2. Ministru kabineta 2010. gada 21.jūnija noteikumi Nr.565 „Noteikumi par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku sociālajām dienesta garantijām”, kuru XVIII. nodaļa nosaka uzturdevas kompensācijas apmēru (120 lati mēnesī vai 4 lati par katru nodienēto kalendāra dienu attiecīgajā mēnesī, ja amatpersona nepilda amata pienākumus pilnu kalendāra mēnesi), un izmaksas kārtību. Šo noteikumu 113.punkts nosaka ierobežojumu – uzturdevas kompensācijas apmērs 2010., 2011. un 2012. gadā amatpersonām ir 50 lati mēnesī vai 1,67 lati par katru nodienēto kalendāra dienu attiecīgajā mēnesī, ja amatpersona nepilda amata pienākumus pilnu kalendāra mēnesi.

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma:

- 3.panta piektajā daļā noteikts, ka uz Drošības policijas amatpersonām neattiecas šā likuma noteikumi par piemaksu par speciālo dienesta pakāpi un uzturdevas kompensāciju.

- 14.panta pirmajā un otrajā daļā noteikts, ka amatpersonai, pret kuru ir uzsākta kriminālvajāšana un kura ar rakstveida rīkojumu (pavēli) atstādināta no amata pienākumu izpildes, un amatpersonai, kurai kā drošības līdzeklis ir piemērots noteiktas nodarbošanās aizliegums ar ierobežojumu uz laiku pildīt konkrēta amata pienākumus vai mājas arests un kura ar rakstveida rīkojumu (pavēli) atstādināta no amata pienākumu izpildes, par atstādināšanas laiku neizmaksā darba samaksu. Minētajām amatpersonām par šo laiku izmaksā tikai uzturdevas kompensāciju.

- 14.panta trešajā daļā noteikts, ka amatpersonai, kurai kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums un kura ar rakstveida rīkojumu (pavēli) atstādināta no amata pienākumu izpildes, par atstādināšanas laiku neizmaksā darba samaksu un uzturdevas kompensāciju.

- 14.panta ceturtā daļā noteikts, ka, ja šī panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā minētajos gadījumos atstādināto amatpersonu tiesa attaisno vai kriminālprocess pret to tiek izbeigts uz reabilitējoša pamata, atstādinātajai amatpersonai izmaksā darba samaksu par atstādināšanas laiku un saskaņā ar šā panta trešo daļu neizmaksāto uzturdevas kompensāciju.

- 18.panta otrajā daļā noteikts, ka amatpersonai komandējuma laikā saglabājas darba samaksa un uzturdevas kompensācija.

- 24.panta trešajā daļā noteikts, ka amatpersonai papildatvaļinājumu piešķir, izmaksājot amatpersonas vidējo izpeļņu un uzturdevas kompensāciju.

- 48.panta pirmajā daļā noteikts, ka amatpersonu atvaļinot no dienesta, darba samaksa, uzturdevas kompensācija un ar atvaļināšanu no dienesta saistītās izmaksas aprēķināmas atvaļināšanas dienā un triju darba dienu laikā pārskaitāmas uz amatpersonas kontu kredītiestādē.

Ministru kabineta 2012. gada 10.jūlija sēdē tika izskatīts Informatīvais ziņojums par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm uzturdevas kompensācijas integrēšanu mēnešalgā (turpmāk – informatīvais ziņojums). Informatīvais ziņojums tika sagatavots, izpildot Ministru kabineta 2012. gada 17.aprīļa sēdē (prot. Nr.20, 38.§, 9.punkts) doto uzdevumu (Iekšlietu ministrijai un Tieslietu ministrijai līdz 2012. gada 2.maijam iesniegt Finanšu ministrijā aprēķinus par nepieciešamo papildu finansējumu uzturdevas kompensācijai amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, ja uzturdevas kompensācija 120 latu apmērā ar 2013. gadu tiek integrēta mēnešalgā. Iekšlietu ministrijai un Tieslietu ministrijai sadarbībā ar Finanšu ministriju izvērtēt priekšlikuma īstenošanas fiskālo ietekmi, sagatavot un līdz 2012. gada 1.jūlijam iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu.), lai Ministru kabinets pieņemtu lēmumu par nepieciešamo papildu finanšu līdzekļu piešķiršanu Iekšlietu ministrijai un Tieslietu ministrijai uzturdevas kompensācijas integrēšanai Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm (turpmāk – amatpersona) mēnešalgā ar 2013. gadu.

Informatīvais ziņojums tika pieņemts zināšanai (prot. Nr.39., 45.§), atbalstot tajā iekļauto II. risinājuma variantu – uzturdevas kompensācijas summu – Ls 120 (bruto) integrēt mēnešalgā, paredzot papildu finansējumu darba devēja valsts sociālās apdrošināšanas maksājumiem un piemaksas par nakts darbu palielinājumam. Finanšu ministrija ir palielinājusi palielināt bāzes izdevumus 2013.–2015. gadam Iekšlietu ministrijai – par 15 911 180 latiem un Tieslietu ministrijai – par 3 384 391 latu ik gadu, lai nodrošinātu uzturdevas kompensācijas integrēšanu mēnešalgā.

Ar 2013. gada 1.janvāri par 120 latiem (bruto) tiks palielināta katras amatpersonas mēnešalga. Vienlaikus uzturdevas kompensācija – 50 lati mēnesī, kas netika aplikta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un no kuras netika veiktas ne darba devēja, ne darba ņēmēja valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, vairs netiks izmaksāta. Mēnešalgas palielinājums ietekmē arī citus atlīdzības veidus – piemaksas, prēmijas un pabalstus, kuru maksimālais apmērs palielinās.

Tiesiskais regulējums:

- amatpersonu, kuras nosūtītas komandējumā vai kurām piešķirts papildatvaļinājums, atlīdzības apmēru nesamazinās, jo darba samaksa, integrējot uzturdevas kompensāciju mēnešalgā, palielināsies;

- amatpersonu, kurām kā drošības līdzeklis bija piemērots apcietinājums un kuras ar rakstveida rīkojumu (pavēli) bija atstādinātas no amata pienākumu izpildes, bet kuras tiesa ir attaisnojusi vai kriminālprocess pret kurām tiek izbeigts uz reabilitējoša pamata, atlīdzības apmēru nesamazinās;

- attiecībā uz amatpersonām, pret kurām ir uzsākta kriminālvajāšana un kuras ar rakstveida rīkojumu (pavēli) atstādinātas no amata pienākumu izpildes, un amatpersonām, kurām kā drošības līdzeklis ir piemērots noteiktas nodarbošanās aizliegums ar ierobežojumu uz laiku pildīt konkrēta amata pienākumus vai mājas arests un kuras ar rakstveida rīkojumu (pavēli) atstādinātas no amata pienākumu izpildes, un kurām šajā laikā netiek izmaksāta darba samaksa, bet tiek izmaksāta uzturdevas kompensācija (50 lati mēnesī), uzturdevas kompensāciju vairs nesaņems. Līdz ar to amatpersonai šajos gadījumos atlīdzība vairs netiek paredzēta. Neizmaksāto darba samaksu tā saņems tikai gadījumā, ja tiesa tās attaisnos vai kriminālprocess pret tām tiks izbeigts uz reabilitējoša pamata.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1.janvārī.

Likumprojekts „Grozījums Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likumā”

Likumprojekts paredz ar 2013. gada 1.janvāri izslēgt Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma 19.panta pirmajā daļā regulējumu par uzturdevas kompensācijas saglabāšanu uz disciplinārlietas izmeklēšanas laiku no amata pienākumu pildīšanas atstādinātai amatpersonai.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1.janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā”

Likumprojekts paredz saglabāt atsevišķus ierobežojumus ar atlīdzību saistītajiem izdevumiem arī 2013. gadā, tai skaitā, atlaišanas vai atvaļināšanas pabalsta apmēram – 95% no mēneša vidējās izpeļņas, ja amatpersona (darbinieks) pie attiecīgā darba devēja bijusi nodarbināta mazāk nekā piecus gadus; viena mēneša vidējā izpeļņa - ja vairāk nekā piecus gadus, kā arī iespēju institūcijām arī 2013. gadā noteikt nepilnu darba laiku.

2013. gadā paredzēts vēlēto amatpersonu mēnešalgu apmēra aprēķināšanai piemērot Centrālās statistikas pārvaldes oficiālajā statistikas paziņojumā publicēto valstī strādājošo 2012. gada 1.pusgada mēneša vidējās darba samaksas apmēru – 474 lati.

Paredzēts pārskatīt Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļu mēnešalgas noteikšanā piemērojamos koeficientus, tādējādi nodrošinot padomes locekļiem konkurētspējīgu atalgojumu.

Paredzēts paaugstināt piemaksu par papildu darbu, par vakanta amata vai prombūtnē esošas amatpersonas pienākumu pildīšanu no šobrīd noteiktā 20% apmēra uz 35% apmēru no mēnešalgas, kā arī paaugstināt piemaksu par personisko darba ieguldījumu un darba kvalitāti no 20% apmēra no amatpersonas (darbinieka) mēnešalgas uz 30% apmēru. Piemaksas tiek paaugstinātas, lai arī turpmāk saglabātu un noturētu speciālistus valsts pārvaldē. Tādējādi tiek paaugstināta atlīdzības mainīgā daļa, kas sekmē darbinieku motivāciju.

Ar 2013. gadu atceļas ierobežojums atvaļinājuma pabalsta apmēram – tādējādi varēs izmaksāt līdz 50% no mēnešalgas (šogad– līdz 25% no mēnešalgas). Kā arī ar 2013. gadu atceļas aizliegums izmaksāt prēmiju par ikgadējo darbības un tās rezultātu novērtējumu, līdz ar to šo prēmiju varēs izmantot darbinieku motivēšanai, maksimālais prēmijas apmērs ir līdz 75% no mēnešalgas. Šie maksājumi nodrošināmi atlīdzības fonda ietvaros.

2013. gadā, tāpat kā 2012. gadā, paredzēta iespēja izmaksāt prēmiju atsevišķu valsts institūciju amatpersonām (darbiniekiem), ja viņu darbības rezultātā ir būtiski uzlabota situācija ēnu ekonomikas apkarošanā un godīgas konkurences veicināšanā.

2013. gadā paredzēta iespēja prēmēt Valsts kases amatpersonas (darbiniekus) par ieguldījumu valsts budžeta izdevumu samazināšanā, nodrošinot efektīvu valsts parāda vadību. Lēmumu par Valsts kases amatpersonu (darbinieku) prēmēšanu pieņems Ministru kabinets, pamatojoties uz Finanšu ministrijas sniegto informāciju par veiktajiem pasākumiem valsts parāda vadības efektivizēšanai.

2013. gadā paredzēta iespēja prēmēt arī pārējo valsts un pašvaldību institūciju amatpersonas un darbiniekus gadījumos, ja ir uzlaboti attiecīgo institūciju darbības izpildes rādītāji vai ir nodrošināta valsts vai pašvaldību budžeta izdevumu samazināšana. Paredzēts, ka lēmumu par amatpersonu (darbinieku) prēmēšanu pieņems Ministru kabinets vai pašvaldības dome, pamatojoties uz rādītājiem par 2013. gada pirmo deviņu mēnešu faktisko izpildi.

Lai nodrošinātu, ka attiecībā uz Valsts probācijas dienesta amatpersonām (darbiniekiem), kuras amata pienākumu veikšanas laikā ir pakļautas dzīvības vai veselības apdraudējumam, ir ievērots tiesiskās vienlīdzības princips, paredzēts līdzīgi kā citām amatpersonā, kuras pakļautas riskam, noteikt obligāto veselības apdrošināšanu.

Likumprojekts paredz, ka Transporta nelaimes gadījumu izmeklēšanas biroja izmeklētāji, kuri, veicot ikdienas pienākumus, var tikt pakļauti veselības vai dzīvības apdraudējumam, tiek apdrošināti pret nelaimes gadījumiem, kuri var notikt dienesta pienākumu izpildes laikā un vietā.

Likumprojekts paredz, ka karavīram, kurš nepārtraukti nodienējis piecus gadus, bet kuram līdz profesionālā dienesta līguma termiņa beigām jādien vairāk par vienu gadu, izdienas pabalsts tiks izmaksās līdz ar piecu gadu izdienas sasniegšanu. Savukārt karavīram, kurš nepārtraukti nodienējis piecus gadus, bet līdz profesionālā dienesta līguma termiņa beigām jādien mazāk par gadu, šo pabalstu saņems pēc profesionālā dienesta līguma termiņa pagarināšanas. Tādējādi tiks saglabāts izdienas pabalsta izmaksas mērķis – karavīru motivācija turpināt profesionālo dienestu. Vienlaikus tiks nepārprotami noteikts, ka izdienas pabalsta saņemšanai pantā paredzētais laiks jānodien bez pārtraukumiem.

Likumprojekts paredz aizstāt piemaksas par tiesnešu kvalifikācijas klasēm ar piemaksām par tiesneša amatā nostrādāto laiku. Tiesnesis, izņemot Satversmes tiesas tiesnesi, ņemot vērā tiesneša amatā nostrādāto laiku saņem piemaksu, ja tiesnesis tiesneša profesionālās darbības kārtējā novērtēšanā saņēmis pozitīvu atzinumu. Paredzēts, ka, aprēķinot laiku, par kuru tiesnesim piešķirama piemaksa par tiesneša amatā nostrādāto laiku, tajā ieskaita arī laiku, ko tiesnesis pirms iecelšanas vai apstiprināšanas amatā nostrādājis zvērināta advokāta, prokurora, Satversmes tiesas tiesneša, starptautiskās tiesas tiesneša vai pārnacionālās tiesas tiesneša amatā, attiecinot šo normu uz tiesnešiem, kuri tiks iecelti vai apstiprināti amatā pēc 2013. gada 1.janvāra. Normas, kas saistītas ar piemaksu noteikšanu par tiesneša amatā nostrādāto laiku, stāsies spēkā 2013. gada 1.janvārī, t.i. vienlaikus ar grozījumiem likumā „Par tiesu varu”, kas paredz tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanas ieviešanu.

Paredzēts, ka tiesnešiem, kuriem līdz 2013. gada 1.janvārim piešķirta piemaksa par kvalifikācijas klasi, piešķirtās piemaksas apmērs tiks saglabāts, taču šis piemaksas apmērs nevarēs pārsniegt 35 % no tiesneša mēnešalgas. Tādējādi gadījumos, kad tiesnesim līdz 2013. gada 1.janvārim ir piešķirta piemaksa par kvalifikācijas klasi 35 % apmērā no tiesneša mēnešalgas, turpmāk piemaksa par tiesneša amatā nostrādāto laiku netiks paaugstināta.

Likumprojekts paredz, ka diplomātam, diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonai (darbiniekam), kurš pastāvīgi pilda dienestu ārvalstīs, kompensē ceļa izdevumus no dienesta vietas ārvalstīs un atpakaļ, sakarā ar ierašanos uz ģimenes locekļa (laulātā, bērna, vecāku, vecvecāku, adoptētāja vai adoptētā, brāļa vai māsas) vai apgādājamā bērēm. Tādējādi tiks nodrošināts taisnīgs un atbilstošs sociālo garantiju tiesiskais regulējums.

Saistībā ar Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē 2015. gadā paredzēts noteikt motivācijas sistēmu prezidentūras sagatavošanā un norisē laika periodā no2014. gada 1.jūlija līdz 2015. gada 30.jūnijam iesaistītā personāla motivēšanai (darba grupu vadītāji, viņu vietnieki, eksperti u.c.) – piemaksas, prēmijas, papildu atvaļinājumu, paredzot arī deleģējumu Ministru kabinetam noteikt motivācijas elementu apmērus un izmaksas kārtību. Paredzēts arī, ka 2013. gadā sākot ar 1.jūliju amatpersona (darbinieks), kura papildus saviem tiešajiem amata pienākumiem pilda ar Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sagatavošanas nodrošināšanu saistītus pienākumus, var saņemt likuma 14.panta pirmajā daļā noteikto piemaksu.

Likumprojekts paredz ar 2013. gada 1.janvāri izslēgt regulējumu par uzturdevas kompensāciju Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kā arī par to, ka amatpersonai, kura iecelta kadeta amatā un pirms mācību uzsākšanas Iekšlietu ministrijas sistēmas vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes izglītības iestādē nav ieņēmusi citu amatpersonas amatu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādē vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē, mēnešalga atbilst valstī noteiktajai minimālajai mēneša darba algai. Līdz ar to mēnešalgas apmēru kadetiem turpmāk noteiks Ministru kabineta 2010. gada 21.jūnija noteikumi Nr.568 „Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm mēnešalgu un speciālajām piemaksām”.

Likumprojekts paredz atsevišķus redakcionāla rakstura precizējumus, lai nodrošinātu likuma normu viennozīmīgu piemērošanu.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1.janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2014. gadam””

Šobrīd:

1) Saskaņā ar likuma „Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2014. gadam” 5.panta trešo daļu un 12.pantu, līdz 2014. gada 31.decembrim sociāli apdrošinātajai personai, kura atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai bērna kopšanas dēļ negūst ienākumus kā pašnodarbinātais, par laika periodā pēc 2010. gada 2.novembra dzimuša bērna kopšanu saskaņā ar likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 10.6 pantu piešķirto vecāku pabalstu izmaksā šādā apmērā:

1) ja piešķirtā pabalsta apmērs vienā kalendāra dienā ir līdz 11,51 Ls (ieskaitot), – piešķirtajā apmērā;

2) ja piešķirtā pabalsta apmērs vienā kalendāra dienā pārsniedz 11,51 Ls, – par vienu kalendāra dienu izmaksā 11,51 Ls un 50 procentus no piešķirtā pabalsta summas, kas vienā kalendāra dienā pārsniedz 11,51 Ls.

Laika periodā no 2010. gada 1.janvāra līdz 2014. gada 31.decembrim saskaņā ar likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 17.pantu piešķirto slimības pabalstu, saskaņā ar likuma “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 19.pantu piešķirto slimības pabalstu un saskaņā ar šā likuma 11.pantu piešķirto maternitātes pabalstu un paternitātes pabalstu izmaksā šādā apmērā:

1) ja piešķirtā pabalsta apmērs vienā kalendāra dienā ir līdz 11,51 Ls (ieskaitot), – piešķirtajā apmērā;

2) ja piešķirtā pabalsta apmērs vienā kalendāra dienā pārsniedz 11,51 Ls, – par vienu kalendāra dienu izmaksā 11,51 Ls un 50 procentus no piešķirtā pabalsta summas, kas vienā kalendāra dienā pārsniedz 11,51 Ls.

Ierobežojumu valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem noteikšanas un darbības pagarināšanas mērķis bija nodrošināt sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta īstermiņa stabilizēšanu, līdzsvarojot speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu daļas, vienlaikus ievērojot valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta pamatprincipu – pašfinansēšanos, t.i., pašreizējās izmaksas pabalstu saņēmējiem tiek segtas no šobrīd strādājošo veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām (valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumiem), kā arī saskaņojot valsts pabalstu sistēmu ar 2009.–2011. gadā aktuālās ekonomiskās situācijas iespējām.

Nosakot izmaksājamo un piešķiramo valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu ierobežojumus, saskaņā ar likumu „Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2014. gadam” faktiskais budžeta izdevumu ietaupījums 2010. gadā bija 14,8 milj. Ls, savukārt 2011. gadā tas bija ap 20 milj. Ls (ņemot vērā maternitātes un paternitātes pabalsta apmēra samazinājumu no 100% uz 80%), bet 2012. gada pirmajā pusgadā 11,5 milj. Ls.

Valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu apmēru ierobežojumu piemērošanas rezultātā strauji samazinājās izmaksājamo pabalstu apmēri un ienākumu atvietojuma līmenis, t.sk., ģimenēm ar jaundzimušajiem bērniem.

2011. gada decembrī, salīdzinot ar 2010. gada oktobri, izmaksājamais maternitātes pabalsta vidējais apmērs vienā darbnespējas dienā samazinājies no 16,58 Ls līdz 10,52 Ls (par 6,06 Ls jeb 36,5%), bet paternitātes pabalsta izmaksājamais vidējais apmērs vienā dienā samazinājies no 20,73 Ls oktobrī līdz 12,26 Ls 2011. gada decembrī (par 8,47 Ls jeb 40,8%).

2011. gada decembrī vecāku pabalsta vidējais izmaksājamais apmērs bija 276,58 Ls mēnesī jeb par 133,56 Ls jeb 32,6% mazāks nekā 2009. gada jūnijā (410,14 Ls mēnesī).

2011. gada decembrī vecāku pabalstu saņēma 9 563 personas (par 44,2 % mazāk nekā 2009. gada jūnijā), kas ir pārsvarā saistīts ar to, ka par laika periodā pēc 2010. gada 2.maija dzimuša bērna kopšanu pabalsts vairs netiek izmaksāts strādājošiem vecākiem.

Valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu ģimenēm ar bērniem apmēru straujš samazinājums kopā ar cita valsts atbalsta apjoma ģimenēm ar bērniem samazinājumu negatīvi ietekmēja jau tā zemos dzimstības rādītājus.

2008. gadā valstī bija augstākā dzimstība kopš 1994. gada – piedzima 23 948 bērni. Taču 2009. gadā pasaulē nāca par 2,3 tūkst. bērnu mazāk nekā 2008. gadā (2009. gadā dzimušo skaits bija 21 677), 2010. gadā vēl par 2,5 tūkst. bērnu mazāk nekā 2009. gadā (2010. gadā dzimušo skaits bija 19 219), bet 2011. gadā vēl par 633 bērniem mazāk nekā 2010. gadā (2011. gadā dzimušo skaits bija 18 586). 2012. gada pirmajā ceturksnī dzimušo skaits ir par 80 bērniem mazāks nekā 2011. gada pirmajos trīs mēnešos.

Ņemot vērā minēto un to, ka valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu apmēru ierobežojumu turpmākā piemērošana ģimenēm ar bērniem izmaksājamiem pabalstiem, t.i., maternitātes pabalstam, paternitātes pabalstam un slimības pabalstam, negatīvi ietekmē personu motivāciju legāli strādāt un veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, kā arī neveicina demogrāfiskās situācijas uzlabošanos valstī, turpmākā ierobežojumu piemērošana pašreiz spēkā esošajā apjomā vairs nebūtu sociālekonomiski lietderīga un saskaņojama ar sociālās apdrošināšanas būtību un leģitīmo mērķi – sniegt personu veiktajām iemaksām atbilstošus sociālās apdrošināšanas pakalpojumus.

2) Saskaņā ar likuma „Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2014. gadam” 11.pantu, laika periodā no 2010. gada 3.novembra līdz 2012. gada 31.decembrim likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” noteikto maternitātes pabalstu un paternitātes pabalstu piešķir 80 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.

Savukārt, 2011. gada 15.decembrī Saeimā tika pieņemti grozījumi likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”, kas stājās spēkā ar 2012. gada 1.janvāri un noteica, ka maternitātes pabalstu un paternitātes pabalstu piešķir 80 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, tai skaitā, pēc 31.12.2012 (likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 10. un 10.3pants).

Ņemot vērā minēto, likuma „Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2014. gadam” 11.pantā noteiktais tiesiskais regulējums no 2012. gada 1.janvāra faktiski nav piemērojams un ir izslēdzams.

3) Valsts sociālo pabalstu likuma 6.pants nosaka, ka ģimenes valsts pabalstu piešķir personai, kura audzina bērnu, kas ir vecumā no viena gada līdz 15 gadiem, vai ir vecāks par 15 gadiem, mācās vispārējās izglītības vai profesionālās izglītības iestādē un nav stājies laulībā. Šādā gadījumā pabalstu piešķir uz laiku, kamēr bērns apmeklē izglītības iestādi, bet ne ilgāk kā līdz dienai, kad viņš sasniedz 19 gadu vecumu vai stājas laulībā. Ja bērns, kurš bijis aizbildnībā, ir sasniedzis 18 gadu vecumu, pabalstu piešķir pašam pilngadību sasniegušajam bērnam. Pabalstu nepiešķir par bērnu, kas atbilstoši valsts vai pašvaldību finansēto vietu skaitam uzņemts profesionālās izglītības programmās un saņem stipendiju normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Valsts sociālo pabalstu likuma 15.panta otrajā daļā ir noteikts, ka ģimenes valsts pabalsta apmēru par pirmo bērnu ģimenē nosaka Ministru kabinets, bet šā panta trešā daļa paredz, ka par otro bērnu ģimenē ģimenes valsts pabalsts ir 2 reizes, bet par trešo bērnu un nākamajiem bērniem – 3 reizes lielāks nekā par pirmo bērnu ģimenē.

Ministru kabineta 2009. gada 22.decembra noteikumu Nr.1517 „Noteikumi par ģimenes valsts pabalsta un piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību” 7.punkts nosaka, ka ģimenes valsts pabalsta apmērs par pirmo bērnu ģimenē ir astoņi lati mēnesī.

Valsts sociālo pabalstu likuma pārejas noteikumu 16.punkts nosaka, ka laika periodā no 2009. gada 1.jūlija līdz 2012. gada 31.decembrim saskaņā ar šo likumu noteiktā ģimenes valsts pabalsta apmēru nosaka atbilstoši likumam “Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam”, t.i., ģimenes valsts pabalsta apmērs par katru bērnu ģimenē ir astoņi lati mēnesī (4.pants).

Lai samazinātu 2009. gada valsts budžeta deficītu, attiecībā uz ģimenes valsts pabalstu tika veiktas šādas izmaiņas: 1) saskaņā ar 2009. gada 16.jūnijā Saeimā pieņemtiem grozījumiem Valsts sociālo pabalstu likumā, no 2009. gada 1.jūlija tika samazināts ģimenes valsts pabalsta izmaksas ilgums un pārtraukta pabalsta izmaksa par bērniem, kuri sasnieguši 19 gadu vecumu. Savukārt, par bērniem, kuri dzimuši pēc 2010. gada 2.maija, ģimenes valsts pabalstu piešķir, sākot no bērna viena gada vecuma sasniegšanas (par bērniem, kuri dzimuši līdz 2010. gada 2.maijam, pabalstu izmaksāja arī līdz dienai, kad bērns sasniedz viena gada vecumu); 2) saskaņā ar 2009. gada 16.jūnijā Saeimā pieņemto likumu „Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam”, no 2009. gada 1.jūlija tika samazināts ģimenes valsts pabalsta apmērs, nosakot, ka laika periodā no 2009. gada 1.jūlija līdz 2012. gada 31.decembrim pabalsta apmērs par katru bērnu ir 8 Ls mēnesī (tika atcelta pabalsta apmēra diferenciācija atkarībā no bērnu skaita ģimenē).

Ģimenes valsts pabalsta vidējais izmaksājamais apmērs 2009. gada augustā (8 Ls), salīdzinot ar 2009. gada jūniju (9,39 lati), samazinājās par 1,39 Ls. Savukārt, 61,7 tūkst. bērnus (16,5% no visiem pabalsta saņēmējiem) pabalsta samazinājums skāra būtiski, t.i., vidēji par 5,38 Ls. Vienlaikus pabalsta saņēmēju kontingenta samazināšanās rezultātā augustā ģimenes valsts pabalstu saņēma par 10,6 tūkst. mazāk bērnu nekā jūnijā un 2009. gada augustā kopējais bērnu skaits, par kuriem bija piešķirts pabalsts, bija 374 214. Savukārt, 2010. gadā ģimenes valsts pabalstu saņēma par 24 tūkst. mazāk bērnu nekā 2009. gadā, bet 2011. gadā – vēl par 17 tūkst. mazāk bērnu nekā 2010. gadā un kopējais bērnu skaits, par kuriem 2011. gadā bija piešķirts pabalsts, bija 332 331.

Neatkarīgi no jau 2009.–2010. gadā veiktajām izmaiņām valsts pabalstu jomā, tai skaitā, ģimenes valsts pabalsta jomā, starptautiskie aizdevēji – gan Starptautiskais Valūtas fonds, gan Pasaules Banka ir norādījuši, ka, ņemot vērā valsts finansiālās iespējas, ģimenes valsts pabalsta sistēmas efektīvas darbības nodrošināšanai nākotnē ir svarīgi noteikt šo pabalstu mērķētāku, sašaurinot pabalsta saņēmēju loku. Pamatojoties uz minēto, Ministru kabineta 19.11.2010. sēdē (prot. Nr.65 2.§ 18.punkts) Labklājības ministrijai tika uzdots sagatavot koncepcijas projektu par ģimenes valsts pabalsta reformu, vienlaikus norādot, ka ar 2011. gada 1.jūliju pabalstu izmaksā tikai trūcīgām ģimenēm. Saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 4.novembra sēdes protokola Nr.63 4.§ 20.punktu Labklājības ministrijai tika uzdots līdz 2012. gada 1.jūlijam iesniegt Ministru kabinetā priekšlikumus ģimenes valsts pabalstu reformas īstenošanai.

Tomēr pašreizējos apstākļos ģimenes valsts pabalsta apmēra vai izmaksas perioda samazināšanai, kā arī pabalsta saņēmēju loka sašaurināšanai, vienlaikus nenodrošinot alternatīvus ģimeņu ar bērniem sociālajai aizsardzībai piemērojamos līdzekļus, būs plašas negatīvas sociālās sekas, tai skaitā, tiks veicināta ģimeņu ar bērniem nabadzība.

Ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt vispusīgu atbalstu ģimenēm ar bērniem, jo īpaši atbalstot daudzbērnu ģimenes, kā arī ņemot vērā ekspertu ieteikumus par nepieciešamību padarīt valsts sniegto atbalstu mērķētāku, nepieciešams turpmāk saglabāt ģimenes valsts pabalsta izmaksu pašreizējā apmērā, kombinējot to ar citām mērķētām valsts sniegtā atbalsta formām.

2011.–2012. gadā tika veikti un turpmākajos gados tiek plānots veikt dažādus pasākumus ģimeņu ar bērniem sociālajai aizsardzībai.

Saskaņā ar Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likumu, kas stājās spēkā 2011. gada 1.janvārī (tai skaitā, ar 2012. gada 29.martā Saeimā pieņemtiem grozījumiem), persona, kurai pašai vai kopā ar laulāto vai kuras laulātajam apgādībā ir trīs nepilngadīgi bērni vai vairāk, par vienu no tās īpašumā, turējumā vai valdījumā reģistrētu transportlīdzekli transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokli par attiecīgo kalendāro gadu maksā 80 procentu apmērā. transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokli nemaksā par transportlīdzekli, kura īpašniekam, turētājam vai valdītājam vai šādas personas laulātajam apgādībā ir bērns invalīds ar pārvietošanās traucējumiem. Atbrīvojumu piemēro attiecībā uz vienu šādai personai vai tās laulātajam īpašumā, turējumā vai valdījumā reģistrētu transportlīdzekli.

2011. gada 15.februārī Ministru kabinets apstiprināja Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011. – 2017. gadam, kuru virsmērķis ir veicināt ģimeņu nodibināšanu, stabilitāti, labklājību un sekmēt dzimstību, kā arī stiprināt laulības institūciju un tās vērtību sabiedrībā. Lai veicinātu ģimenes ar bērniem dzīves līmeņa paaugstināšanos, palielinot mājsaimniecības budžetu, pamatnostādnēs tiek piedāvāts paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošu personu likmi, paredzot, ka tās apmērs veido 50% no minimālās mēneša darba algas vai ieviest diferencētu iedzīvotāju ienākuma nodokļa īstenošanas politiku.

Saeima 2012. gada 24.maijā pieņēma grozījumus likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kas paredz, ka trīs gadu laikā iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme tiks samazināta par pieciem procentpunktiem – no pašreizējiem 25% līdz 20%. Paredzēts, ka no 2013. gada 1.janvāra iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme būs 24%, 2014. gadā – 22%, bet 2015. gada – 20%. Saskaņā ar 2012. gada 16.augusta Ministru kabineta sēdes protokolu Nr.46, 11.§ no 2013. gada 1.jūlija ir atbalstīta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamā ienākuma atvieglojuma par apgādībā esošu personu palielināšana līdz 80 latiem mēnesī un Finanšu ministrijai ir uzdots sagatavot un iesniegt Ministru kabinetā grozījumus Ministru kabineta 2010. gada 30.novembra noteikumos Nr.1097 „Noteikumi par mēneša neapliekamā minimuma un nodokļa atvieglojuma apmēru iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanai”.

Demogrāfisko lietu padome 2012. gada 4.aprīļa sēdē nolēma arī atbalstīt Labklājības ministrijas izstrādāto priekšlikumu veikt pensiju apdrošināšanai no valsts pamatbudžeta obligātās iemaksas 20% apmērā no 100 Ls par personām, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu un kuras saņem bērna kopšanas pabalstu. Šāda priekšlikuma īstenošanai Labklājības ministrija izstrādāja un 2012. gada 12.jūnijā iesniedza Ministru kabinetā Informatīvo ziņojumu „Par papildu atbalstu pie pensijas par izaudzinātajiem bērniem”, kas tika atbalstīts 03.07.2012. Ministru kabineta sēdē (prot. Nr.37 35.§), uzdodot Labklājības ministrijai līdz 2012. gada 1.decembrim izstrādāt un iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā Ministru kabineta noteikumu „Grozījumi 2001. gada 5.jūnija Ministru kabineta noteikumos Nr.230 „Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem”” projektu.

Demogrāfisko lietu padomes 2012. gada 6.jūnija sēdē tika atbalstīts Finanšu ministrijas izstrādātais likumprojekts „Grozījumi likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli””, kas paredz ieviest nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu 50% apmērā par dzīvojamo māju vai dzīvokli un tam piekrītošo zemi ģimenēm, kurās ir trīs vai vairāk bērnu. Atlaidi plānots piemērot, ja vecāki kopā ar bērniem dzīvo šajā īpašumā un ir tajā deklarējuši dzīvesvietu. 30.07.2012. likumprojekts tika izskatīts Ministru kabineta komitejas sēdē (prot. Nr.28, 4.§), nosakot Finanšu ministrijai izvērtēt priekšlikumu jautājumu par nekustamā īpašuma atvieglojumiem daudzbērnu ģimenēm risināt, nosakot nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības griestus, līdz kuriem šī atlaide attiecināma un virs kuriem atlaide vairs nav attiecināma, un, ja nepieciešams, attiecīgi precizēt likumprojekta redakciju un anotāciju.

Saskaņā ar 2012. gada 16.augusta Ministru kabineta sēdes protokolu Nr.46, 11.§ ir atbalstīts pasākums, lai ar 2013. gada 1.septembri nodrošinātu atbalstu bērna pieskatīšanai (50 latu apmērā mēnesī) ģimenēm, kurām nav iespējas izmantot bērnu pirmsskolas izglītības iestāžu pakalpojumus un uzdots Labklājības ministrijai sagatavot nepieciešamos normatīvo aktu projektus vai grozījumu projektus spēkā esošajos normatīvajos aktos. Savukārt, ja likumprojekta „Par valsts budžetu 2013. gadam” sagatavošanas un izskatīšanas procesā tiek rasta iespēja palielināt fiskālo telpu, tad jautājumu par iespēju palielināt atbalsta bērna pieskatīšanai apmēru turpināt skatīt Ministru kabinetā, izvērtējot priekšlikumus likumprojekta „Par valsts budžetu 2013. gadam” izskatīšanai Saeimā otrajā lasījumā.

Līdz ar to, īstenojot visus augstāk minētos pasākumus, tai skaitā, paaugstinot nodokļa atvieglojuma apmēru par apgādībā esošiem bērniem, ieviešot nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu daudzbērnu ģimenēm u.c., tiks palielināts ģimeņu ar bērniem sociālajai aizsardzībai piemērojamo līdzekļu apjoms un tas tiks padarīts mērķētāks.

Savukārt, nodrošināt ģimenes valsts pabalsta apmēra palielināšanu, tai skaitā, ieviešot ģimenes valsts pabalsta apmēra diferenciāciju atbilstoši Valsts sociālo pabalstu likuma 15.panta otrajā un trešajā daļā noteiktajai kārtībai (par otro bērnu ģimenē ģimenes valsts pabalsts ir divas reizes, bet par trešo bērnu un nākamajiem bērniem – trīs reizes lielāks nekā par pirmo bērnu ģimenē), 2013. gadā un 2014. gadā vienlaicīgi ar citu atbalsta pasākumu ieviešanu ir problemātiski valsts pamatbudžeta ierobežoto finansiālu iespēju dēļ, tai skatā, saistībā ar 2012. gada 14.jūnijā Saeimā pieņemtajiem grozījumiem likumā „Par valsts pensijām”, kas nosaka, ka no 2014. gada piešķirtās piemaksas pie vecuma un invaliditātes pensijām tiks izmaksātas no valsts pamatbudžeta līdzekļiem (prognozētie valsts pamatbudžeta izdevumi piemaksu izmaksai 2014. gadā 130 244,9 tūkst. latu).

Likumprojekta mērķis ir:

1) nodrošināt ģimenes valsts pabalsta izmaksu 2013. un 2014. gadā pašreizējā apjomā (Ls 8 par katru bērnu vecumā no gada līdz 19 gadiem);

2) no 2013. gada 1.janvāra samazināt apmēru ierobežojumus maternitātes pabalstam, paternitātes pabalstam un vecāku pabalstam, nosakot, ka pabalstiem, kuru piešķirtais apmērs pārsniedz 23,02 Ls kalendāra dienā, par vienu kalendāra dienu izmaksājamā pabalsta summa ir 23,02 Ls un 50% no piešķirtās summas virs 23,02 Ls.

Likumprojekts paredz:

1) noteikt likuma „Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2014. gadam” 4.pantā, ka laika periodā no 2009. gada 1.jūlija līdz 2014. gada 31.decembrim Valsts sociālo pabalstu likumā noteiktā ģimenes valsts pabalsta apmērs par katru bērnu ir astoņi lati mēnesī (likumprojekta 1.pants);

2) izteikt likuma „Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2014. gadam” 5.panta trešās daļas 1. un 2.punktu jaunā redakcijā, no 2013. gada 1.janvāra līdz 2014. gada 31.decembrim samazinot apmēra ierobežojumu vecāku pabalstam un nosakot, ka vecāku pabalstiem, kuru piešķirtais apmērs pārsniedz 23,02 Ls kalendāra dienā, par vienu kalendāra dienu izmaksājamā pabalsta summa ir 23,02 Ls un 50% no piešķirtās summas virs 23,02 Ls (likumprojekta 2.pants);

3) izslēgt likuma „Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2014. gadam” 11.pantu (likumprojekta 3.pants);

4) likuma „Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2014. gadam” 12.pantā noteikt, ka no 2013. gada 1.janvāra pabalstu apmēru ierobežojums (t.i., ja piešķirtā pabalsta apmērs vienā kalendāra dienā pārsniedz 11,51 Ls, - par vienu kalendāra dienu izmaksā 11,51 Ls un 50 procentus no piešķirtā pabalsta summas, kas vienā kalendāra dienā pārsniedz 11,51 Ls) tiek piemērots tikai slimības pabalstam (likumprojekta 4.pants);

5) papildināt likumu „Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2014. gadam” ar jaunu 14.pantu, no 2013. gada 1.janvāra līdz 2014. gada 31.decembrim samazinot apmēru ierobežojumus maternitātes pabalstam un paternitātes pabalstam, t.i., nosakot, ka maternitātes pabalstam un paternitātes pabalstam, kuru piešķirtais apmērs pārsniedz 23,02 Ls kalendāra dienā, par vienu kalendāra dienu izmaksājamā pabalsta summa ir 23,02 Ls un 50% no piešķirtās summas virs 23,02 Ls (likumprojekta 5.pants);

6) papildināt likuma „Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2014. gadam” pārejas noteikumus ar 6., 7. un 8.punktu, nosakot labvēlīgus pārejas nosacījumus maternitātes pabalsta, paternitātes pabalsta un vecāku pabalsta saņēmējiem, kuriem apdrošināšanas gadījums iestājies līdz 2012. gada 31.decembrim un nepārtraukti turpinās pēc 2013. gada 1.janvāra, t.i., viņiem tiks veikts piešķirto pabalstu pārrēķins un par laika periodu no 2013. gada 1.janvāra pabalsti tiks izmaksāti atbilstoši jaunajam tiesiskajam regulējumam, t.i., samazinot pabalsta apmēram piemērojamo ierobežojumu (likumprojekta 6.pants).

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1.janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam””

Šobrīd:

1) Saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 9.pantu, bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums atkarībā no bezdarbnieka apdrošināšanas stāža ir šāds:

1) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem (ieskaitot) — četri mēneši;

2) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem (ieskaitot) — seši mēneši;

3) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 20 gadiem (ieskaitot) — deviņi mēneši.

Bezdarbniekam, par kuru pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas iemaksas bezdarba gadījumam ir veiktas no valsts pamatbudžeta, un šā likuma 5.panta trešajā daļā noteiktajiem bezdarbniekiem (t.i., par kuriem pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas iemaksas bezdarba gadījumam nav veiktas vai ir veiktas mazāk nekā deviņus mēnešus, ja viņi ir piederējuši pie vienas no šādām personu kategorijām: 1) pēc invaliditātes ir atguvuši darbspējas; 2) ir kopuši bērnu invalīdu līdz 16 gadu vecumam) bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums ir deviņi mēneši.

Ja 12 mēnešu periodā personai bezdarbnieka pabalsts tiek piešķirts atkārtoti, to piešķir, ņemot vērā šajā periodā iepriekš piešķirto bezdarbnieka pabalstu saņemšanas ilgumu dienās un ar bezdarbnieka pabalstu saņemšanas ilgumu saistīto pabalsta apmēra procentuālo sadalījumu.

Bezdarbnieka pabalstu atkarībā no bezdarba ilguma izmaksā šādā apmērā:

1) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem (ieskaitot):

a) pirmos divus mēnešus — pilnā apmērā,

b) pēdējos divus mēnešus — 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta;

2) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem (ieskaitot):

a) pirmos divus mēnešus — pilnā apmērā,

b) nākamos divus mēnešus — 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,

c) pēdējos divus mēnešus — 50 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta;

3) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 20 gadiem (ieskaitot) un šā panta otrajā daļā noteiktajiem bezdarbniekiem:

a) pirmos trīs mēnešus — pilnā apmērā,

b) nākamos trīs mēnešus — 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,

c) pēdējos trīs mēnešus — 50 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta.

Saskaņā ar likuma „Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2014. gadam” 13.pantu, ja laika periodā no 2010. gada 1.janvāra līdz 2014. gada 31.decembrim saskaņā ar likuma “Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 7.pantu noteiktais bezdarbnieka pabalsta apmērs vienā kalendāra dienā pārsniedz 11,51 Ls, tad par vienu kalendāra dienu piešķiramā bezdarbnieka pabalsta apmērs ir summa, ko veido 11,51 Ls un 50 procenti no aprēķinātās pabalsta summas, kas vienā kalendāra dienā pārsniedz 11,51 Ls.

Bezdarbnieka pabalsta aprēķināšanas, piešķiršanas un izmaksas kārtība ir noteikta Ministru kabineta 21.10.2008. noteikumos Nr.866 „Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai un bezdarbnieka pabalsta un apbedīšanas pabalsta piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība”.

Ņemot vērā speciālā sociālās apdrošināšanas budžeta izdevumu bezdarbnieka pabalstu izmaksai pieaugumu un ar mērķi veicināt nodarbinātību un darba tirgus papildināšanos ar vietējo darbaspēku, veicinot skaitliski lielākās bezdarbnieku grupas (bezdarbnieki ar apdrošināšanas stāžu līdz deviņiem gadiem) ātrāku atgriešanos darba tirgū, 2007. gada 8.novembrī tika pieņemti grozījumi likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” (stājās spēkā ar 2008. gada 1.janvāri), mainot konstantu bezdarbnieka pabalsta izmaksas periodu (9 mēneši visiem bezdarbniekiem) uz bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilguma diferenciāciju atkarībā no personas apdrošināšanas stāža un vienlaikus samazinot bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgumu. No 2008. gada 1.janvāra bezdarbniekiem tika noteikts šāds bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums: - ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem (ieskaitot) bezdarbnieka pabalsta izmaksas periods ir 4 mēneši;

- ar apdrošināšanas stāžu no desmit līdz deviņpadsmit gadiem – 6 mēneši;

- ar apdrošināšanas stāžu no divdesmit gadiem – 9 mēneši;

un šāda izmaksas kārtība:

-bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem:

a) pirmos divus mēnešus pabalstu izmaksā pilnā apmērā,

b) pēdējos divus mēnešus – 75% apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta;

- bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem:

a) pirmos divus mēnešus pabalstu izmaksā pilnā apmērā,

b) nākamos divus mēnešus – 75% apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,

c) pēdējos divus mēnešus – 50% apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta;

- bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 20 gadiem:

a) pirmos trīs mēnešus pabalstu izmaksā pilnā apmērā,

b) nākamos trīs mēnešus – 75% apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta.

c) pēdējos trīs mēnešus – 50% apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta.

Rezultātā bezdarbniekiem ar apdrošināšanas stāžu līdz 9 gadiem pabalsta izmaksas ilgums tika samazināts par pieciem mēnešiem (no 9 uz 4 mēnešiem), bet bezdarbniekiem ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem pabalsta izmaksas ilgums tika samazināts par trīs mēnešiem (no 9 uz 6 mēnešiem).

Samazinot bezdarbnieka pabalsta izmaksas periodu bezdarbniekiem ar apdrošināšanas stāžu līdz 9 gadiem, kuru skaits 2008. gadā bija gandrīz 30% no visu bezdarbnieku kopskaita, kā arī samazinot bezdarbnieka pabalsta izmaksas periodu bezdarbniekiem ar apdrošināšanas stāžu līdz 19 gadiem, kuru skaits 2008. gadā bija gandrīz 21% no visu bezdarbnieku kopskaita, pasliktinājās šo personu sociālais nodrošinājums bezdarba periodā, kas atstāja būtisku negatīvu efektu uz šo bezdarbnieku iespējām atrast savai kvalifikācijai, prasmēm un interesēm atbilstošu darbu, t.sk. negatīvi ietekmēja ilgstošus bezdarbniekus, kuri ilgi nevarēja atrast darbu objektīvu iemeslu dēļ, piemēram, ierobežotu brīvu darba vietu skaits konkrētajā reģionā vai ekonomikas nozarē.

Jāuzsver, ka bezdarbnieka pabalsta izmaksas perioda samazināšanai un diferencēšanai atkarībā no personas apdrošināšanas stāža 2007. gada 8.novembrī Saeimā pieņemto grozījumu likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” ietvaros bija vairākās negatīvās puses:

- trūka objektīva pamatojuma bezdarbnieka pabalsta izmaksas perioda samazināšanai bezdarbniekiem ar stāžu līdz 19 gadiem, jo bezdarbnieka pabalsta saņemšanas vidējais ilgums 2007.–2008. gadā bija daudz mazāks nekā 9 mēneši, t.i. attiecīgi 4,4 un 4,7 mēneši 2007. un 2008. gadā. Vienlaikus Eiropas Savienības struktūrfondu Nacionālās programmas ietvaros SIA FACTUM un Baltijas starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra pētījumā „Optimāla, nodarbinātību veicinoša nodokļu un pabalstu sistēma” tika secināts, ka valstī izveidotā bezdarbnieka pabalsta sistēma, kas bija spēkā līdz 2007. gada 31.decembrim, ir optimāla un pozitīvi ietekmē darba meklēšanas intensitāti;

- bezdarbnieka pabalsta izmaksas laika saīsināšana negatīvi ietekmēja bezdarbnieku iesaistīšanos profesionālajā apmācībā, pārkvalifikācijā un kvalifikācijas paaugstināšanā, jo garāko apmācību programmu ilgums ir aptuveni 6 mēneši;

- īss bezdarbnieka pabalsta izmaksas periods personām ar apdrošināšanas stāžu no gada līdz deviņiem gadiem (t.i., 4 mēneši) neatbilda sociālās apdrošināšanas pakalpojuma būtībai, jo nenodrošināja personu bezdarba sociālā riska iestāšanās gadījumā ar ienākumu atvietojumu pārkvalifikācijai un jaunas darbavietas atrašanai nepieciešamajā laika periodā;

- bezdarbnieka pabalsta izmaksas perioda strauja samazināšana negatīvi ietekmēja to cilvēku stāvokli, kas no darba tirgus ir „izkrituši” objektīvu iemeslu dēļ, liela daļa no šiem cilvēkiem vēršas pašvaldībās pēc sociālās palīdzības pabalstiem, kā rezultātā palielinās pašvaldību finansiālā slodze u.c.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un to, ka 2009. gadā Latvijā strauji pieauga bezdarba līmenis, kā arī veidojās strukturālā bezdarba pazīmes, ieskaitot ekonomikas un darba tirgus restrukturizāciju un strauju patērētāju pieprasījuma kāpumu, sezonas bezdarba un bezdarbnieku pabalstu ļaunprātīgas izmantošanas problēmas zaudēja savu aktualitāti un priekšplānā izvirzījās nepieciešamība paplašināt to personu loku, kuras var pretendēt uz bezdarbnieka pabalstu, samazinot kvalifikācijas periodu un pagarinot bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgumu.

2009. gada 16.jūnijā Saeima pieņēma grozījumus likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam”, kas stājās spēkā ar 2009. gada 1.jūliju, nosakot bezdarbnieka pabalsta izmaksas periodam pārejošu pagarinājumu, t.i., laikā periodā no 2009. gada 1.jūlija līdz 2011. gada 31.decembrim bezdarbniekiem ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz 19 gadiem (ieskaitot) kopējo bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgumu – deviņi mēneši. Saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” pārejas noteikumu 12.punktu no 2009. gada 1.jūlija līdz 2011. gada 31.decembrim bezdarbnieka pabalstu atkarībā no bezdarba ilguma bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz 19 gadiem izmaksāja šādā apmērā:

1) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz 19 gadiem (ieskaitot) kopējais bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums ir deviņi mēneši;

2) bezdarbnieka pabalstu atkarībā no bezdarba ilguma bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem (ieskaitot) izmaksā šādā apmērā:

a) pirmos divus mēnešus — pilnā apmērā,

b) nākamos divus mēnešus — 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,

c) turpmākos divus mēnešus — 45 Ls mēnesī personai, kurai bezdarbnieka statuss noteikts līdz 2010. gada 31.decembrim, vai 45 Ls mēnesī, bet ne vairāk kā 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta personai, kurai bezdarbnieka statuss noteikts pēc 2011. gada 1.janvāra,

d) pēdējos trīs mēnešus — 45 Ls mēnesī personai, kurai bezdarbnieka statuss noteikts līdz 2010. gada 31.decembrim, vai 45 Ls mēnesī, bet ne vairāk kā 50 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta personai, kurai bezdarbnieka statuss noteikts pēc 2011. gada 1.janvāra;

3) bezdarbnieka pabalstu atkarībā no bezdarba ilguma bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem (ieskaitot) izmaksā šādā apmērā:

a) pirmos divus mēnešus — pilnā apmērā,

b) nākamos divus mēnešus — 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,

c) turpmākos divus mēnešus — 50 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,

d) pēdējos trīs mēnešus — 45 Ls mēnesī personai, kurai bezdarbnieka statuss noteikts līdz 2010. gada 31.decembrim, vai 45 Ls mēnesī, bet ne vairāk kā 50 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta personai, kurai bezdarbnieka statuss noteikts pēc 2011. gada 1.janvāra.

Rezultātā, daļēji tika atjaunota iepriekšējā bezdarbnieka pabalsta sistēma, kas bija spēkā līdz 2007. gada 31.decembrim, t.i. visiem bezdarbniekiem tika noteikts vienāds bezdarbnieka pabalsta izmaksas periods.

Ar 2012. gada 1.janvāri beidzies likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” pārejas regulējuma darbības termiņš, kas noteica bezdarbnieka pabalsta izmaksu pagarinātajā periodā (9 mēneši) bezdarbniekiem ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz 19 gadiem. Pašreiz bezdarbnieka pabalsts tiek izmaksāts vispārējā kārtībā (saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 9.pantu), kāda bija spēkā no 2008. gada 1.janvāra līdz 2009. gada 1.jūlijam, nosakot pabalsta izmaksas ilgumu bezdarbniekiem: ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem (ieskaitot) – 4 mēneši; ar apdrošināšanas stāžu no desmit līdz deviņpadsmit gadiem – 6 mēneši; ar apdrošināšanas stāžu no divdesmit gadiem — 9 mēneši.

Jāuzsver, ka pakāpeniski uzlabojoties ekonomiskai situācijai valstī, 2010.–2011. gadā bezdarba līmenis, reģistrēto bezdarbnieku skaits un bezdarbnieka pabalsta saņēmēju skaits ievērojami samazinājies.

Vienlaikus kopš 2009. gada ilgstošā bezdarba dēļ bezdarbnieka pabalsta saņēmēju īpatsvars reģistrēto bezdarbnieku kopskaitā turpināja strauji samazināties, pieauga ilgstošo bezdarbnieku skaits un arvien lielāks bezdarbnieku skaits nesaņem atbalstu sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros un nonāk pašvaldību sociālās palīdzības klientu lokā. Saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras datiem 2012. gada aprīlī bezdarbnieku skaits, kas nesaņēma bezdarbnieka pabalstu, bija 93 497, no tiem 63% bija ilgstošie bezdarbnieki (43,5% no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem).

2011. gadā bezdarbnieka pabalsta saņēmēju skaits, uz kuriem attiecās bezdarbnieka pabalsta izmaksa pagarinātajā termiņā, bija 7,62 tūkst. vidēji mēnesī jeb 22% no visiem bezdarbnieka pabalsta saņēmējiem.

Ņemot vērā tendenci saglabāties lielam bezdarbnieku, kuriem tika piemērots pagarinātais pabalsta izmaksas periods, īpatsvaram arī 2011. gadā, var secināt, ka bezdarbnieka pabalsta izmaksas perioda pagarināšana ir bijusi pamatota un nepieciešama.

Vienlaikus jāuzsver, ka no 2010. gada 1.janvāra bezdarbnieka pabalsta apmēram tiek piemēroti ierobežojumi – ja aprēķinātā bezdarbnieka pabalsta apmērs pārsniedz Ls 11,51 dienā, izmaksājamā pabalsta maksimālais apmērs dienā ir Ls 11,51 + 50% no summas virs Ls 11,51.

Ņemot vērā minēto, no 2012. gada 1.janvāra izbeidzoties likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” pārejas regulējuma darbības termiņam un 2012. gadā un turpmākajos gados atjaunojot saīsināto bezdarbnieka pabalsta izmaksas periodu, lielam bezdarbnieku skaitam netiek sniegts pietiekams sociālais nodrošinājums bezdarba periodā. Īpaši šī problēma ir aktuāla bezdarbniekiem ar apdrošināšanas stāžu līdz 9 gadiem, kuriem bezdarbnieka pabalstu izmaksā tikai četrus mēnešus, kā arī ilgstošiem bezdarbniekiem, kuriem četru vai sešu mēnešu ilgs pabalsta izmaksas periods nav pietiekams integrācijai darba tirgū.

2) Saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 7.panta ceturto daļu, bezdarbniekam, par kuru pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas iemaksas bezdarba gadījumam vienlaikus ir veicis gan pats pabalsta pieprasītājs un viņa darba devējs, gan valsts, bezdarbnieka pabalsta apmēru nosaka saskaņā ar šā panta pirmo daļu, t.i., bezdarbnieka pabalsta apmēru nosaka proporcionāli apdrošināšanas stāžam un atbilstoši ienākumiem, no kuriem saskaņā ar likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu” veiktas iemaksas.

Savukārt, saskaņā ar likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 19.panta otro daļu, kas stājās spēkā 2009. gada 1.janvārī, obligātās iemaksas no valsts pamatbudžeta vai speciālajiem budžetiem netiek veiktas par pārskata mēneša dienām, par kurām personai ir aprēķinātas vai veiktas obligātās iemaksas kā par darba ņēmēju, iekšzemes darba ņēmēju pie darba devēja - ārvalstnieka, ārvalstu darba ņēmēju pie darba devēja - ārvalstnieka vai kā par pašnodarbināto.

Ņemot vērā to, ka saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām normām, personai par vienu un to pašu periodu nevar būt vienlaikus veiktas darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksas un iemaksas no valsts pamatbudžeta vai speciālajiem budžetiem, likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 7.panta ceturtajā daļā noteiktais tiesiskais regulējums no 2009. gada 1.janvāra faktiski nav piemērojams un līdz ar to izslēdzams.

3) Saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta pirmo daļu, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai aprēķina no apdrošinātās personas apdrošināšanas iemaksu algas par 12 kalendāra mēnešu periodu, šo periodu beidzot divus kalendāra mēnešus pirms mēneša, kurā persona ieguvusi bezdarbnieka statusu.

Saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta sesto daļu, kas stājās spēkā 2009. gada 1.janvārī, un 8.panta astoto daļu, kas stājās spēkā 2012. gada 1.janvārī, bezdarbniekam, kurš pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas ir bijis darba ņēmējs, bet šā panta pirmajā daļā noteiktajā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas periodā ir bijis bērna kopšanas atvaļinājumā, atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, kas piešķirts sakarā ar nepieciešamību kopt bērnu, vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā un darba ņēmēja un darba devēja iemaksas bezdarba gadījumam šajā periodā nebija jāveic, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu nosaka par 12 mēnešu periodu pirms šā panta pirmajā daļā noteiktā perioda no apdrošināšanas iemaksu algas par pēdējiem mēnešiem, kuros iemaksas bezdarba gadījumam ir veiktas vai bija jāveic darba ņēmējam un darba devējam, paredzot iespēju vidējo apdrošināšanas iemaksu algu noteikt 32 kalendāra mēnešu laikā pirms mēneša, kad persona ieguvusi bezdarbnieka statusu. Šādā gadījumā bezdarbnieka pabalsta apmērs nedrīkst būt mazāks par bezdarbnieka pabalsta apmēru, kas ir noteikts šā likuma 7.panta otrajā daļā.

Bezdarbniekam, kurš pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas ir bijis darba ņēmējs, bet šā panta pirmajā daļā noteiktā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas perioda daļā ir bijis bērna kopšanas atvaļinājumā, atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, kas piešķirts sakarā ar nepieciešamību kopt bērnu, vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā un darba ņēmēja un darba devēja iemaksas bezdarba gadījumam šajā periodā nebija jāveic, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu nosaka, vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanas periodā neieskaitot bērna kopšanas atvaļinājuma, atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas, kas piešķirts sakarā ar nepieciešamību kopt bērnu, vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma dienas.

Atbilstoši attiecīgajai Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta judikatūrai (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 15.oktobra spriedums lietā Nr.A42522707, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta senatoru kolēģijas 2011. gada 9.maija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA – 484/2011), kā arī likuma „Par sociālo drošību” 2.pantam, aizliegta jebkāda tieša vai netieša diskriminācija uz dzimuma pamata attiecībā uz bezdarba pabalsta aprēķināšanas kārtību.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 15.oktobra spriedumā lietā Nr.A42522707 (SKA – 480/2010) atzīts, ka gadījumā, ja likuma 8.panta pirmā daļa, kas ietver šķietami neitrālu noteikumu par vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanu, tiek piemērota tām personām, kuras aprēķinam piemērojamajā laika periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas ir atradušās bērna kopšanas atvaļinājumā, tiek pieļauta šo sieviešu diskriminācija, kas ir pretrunā ar vispārējo tiesību normu par diskriminācijas aizliegumu sociālo pakalpojumu nodrošināšanā. Senāts atzīst, ka šajā gadījumā, izmantojot teleoloģisko redukciju, ir jāsašaurina likuma 8.panta pirmās daļas vārdiskā redakcija un attiecībā uz iepriekš minētajām personām šī tiesību norma kā netiešo diskrimināciju pieļaujoša nav piemērojama.

Ņemot vērā minēto un to, ka likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta sestās un astotās daļas ietvaros, taisnīgākais un lietderīgākais rezultāts ir vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķins, kas nodrošinātu personām, kuras pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas atradās bērna kopšanas atvaļinājumā, viņu veiktajām iemaksām atbilstošu bezdarbnieka pabalsta apmēru un līdz ar to lielāku atbalstu bezdarba gadījumā, attiecīgais normatīvi tiesiskais regulējums piemērojams, izvērtējot, vai personai nevar rasties diskriminējoša situācija pabalsta mazāka apmēra dēļ.

Saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta sesto un astoto daļu, lai varētu piemērot šīs tiesību normas, ir jāizpildās šādam nosacījumam – bezdarbniekam pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas ir jābūt darba ņēmējam. Tas nozīmē, ka pēdējais sociālo apdrošināšanas iemaksu veicējs pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas ir bijis darba devējs.

Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – VSAA) sniegtās informācijas, bezdarbnieka pabalsta saņēmēji izsaka neapmierinātību gadījumos kad, ņemot vērā minēto nosacījumu, nav iespējams aprēķināt vidējo iemaksu algu no tiem ienākumiem, kas gūti pirms došanās bērna kopšanas atvaļinājumā, vai neieskaitīt vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā bērna kopšanas atvaļinājuma dienas.

VSAA rodas domstarpības ar klientiem jautājumā par statusa „darba ņēmējs pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas” noteikšanu, jo daudzos gadījumos persona ir pārtraukusi darba attiecības un bērna kopšanas atvaļinājumu pēc bērna viena gada vecuma sasniegšanas, taču uzreiz nereģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā un neiegūst bezdarbnieka statusu, bet turpina saņemt bērna kopšanas pabalstu un līdz ar to ir apdrošināta bezdarba gadījumam no valsts budžeta līdz bērna pusotra gada vecumam.

Šādā gadījumā, neskatoties uz to, ka, atbrīvojot personu no darba, darba devējs izmaksājis atlaišanas pabalstu, kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu u.c., pēdējās iemaksas pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas ir veikusi valsts, kā sakarā neizpildās nosacījums, ka persona pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas ir bijusi darba ņēmēja. Līdz ar to, nav iespējams piemērot likuma 8.panta sesto vai astoto daļu un attiecībā uz bezdarbnieka pabalsta pieprasītājiem veidojas diskriminējošā situācija.

VSAA saņem daudz neapmierinātu klientu sūdzību, kad iemaksu algu bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai viņiem nevar aprēķināt pēc tiem ienākumiem, kuri gūti pirms bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanas.

Bet tā kā pašreiz spēkā esošais regulējums paredz iepriekš minēto nosacījumu – bezdarbniekam pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas ir jābūt darba ņēmējam, VSAA nav tiesiskā pamata pārskatīt lēmumus, un klienti pārsūdz VSAA lēmumus, iesniedzot pieteikumus administratīvajās tiesās, kas vairākos gadījumos klientu pieteikumus apmierina.

Ņemot vērā iepriekš minēto, lai nodrošinātu bezdarbnieka pabalsta apmēra aprēķināšanu atbilstoši likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta sestās un astotās daļas jēgai un mērķim, ievērojot tiesiskās vienlīdzības principu, nepieciešams izslēgt likuma 8.panta sestajā un astotajā daļā ietverto nosacījumu, ka likuma 8.panta sestā un astotā daļa piemērojama tikai bezdarbniekiem, kuri pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas ir bijuši darba ņēmēji (t.i., pēdējās iemaksas pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas veicis darba devējs), un piemērot tiesisko regulējumu arī personām, par kurām pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas iemaksas bezdarba gadījumam ir veikusi valsts, tādējādi paplašinot personu loku, kuras var pretendēt uz vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanu pēc likuma 8.panta sestās un astotās daļas.

Likumprojekta mērķis ir:

1) noteikt bezdarbnieka pabalsta saņēmējiem vienādu pabalsta izmaksas ilgumu – 9 mēneši, neatkarīgi no bezdarbnieka apdrošināšanas stāža, kā rezultātā palielināsies bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums bezdarbniekiem ar apdrošināšanas stāžu līdz 19 gadiem;

2) nodrošināt labvēlīgākus vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas nosacījumus bezdarbniekiem, kuri pirms bezdarbnieka statusa piešķiršanas bijuši bērna kopšanas atvaļinājumā, atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, kas piešķirts sakarā ar nepieciešamību kopt bērnu, vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā.

Likumprojekts paredz:

1) izslēgt likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 7.panta ceturto daļu (likumprojekta 1.pants);

2) izteikt likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta sesto un astoto daļu jaunā redakcijā, izslēdzot nosacījumu, ka likuma 8.panta sestā un astotā daļa piemērojama tikai bezdarbniekiem, kuri pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas ir bijuši darba ņēmēji (likumprojekta 2.pants);

3) izteikt likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 9.pantu jaunā redakcijā, nosakot, ka bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums ir deviņi mēneši 12 mēnešu periodā no pabalsta piešķiršanas dienas, un bezdarbnieka pabalstu izmaksā atkarībā no bezdarba ilguma šādos apmēros: pirmos trīs mēnešus – pilnā apmērā, nākamos trīs mēnešus – 75% no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta apmēra, pēdējos trīs mēnešus – 50% no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta apmēra (likumprojekta 3.pants);

4) papildināt pārejas noteikumus ar 16.punktu, nosakot labvēlīgu pārejas nosacījumu bezdarbniekiem ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz 19 gadiem, kuriem bezdarbnieka pabalsts piešķirts līdz 2012. gada 31.decembrim (pēc pašreiz spēkā esošajām tiesību normām) un tā izmaksa turpinās pēc 2013. gada 1.janvāra, t.i., viņiem bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums tiks pagarināts līdz deviņiem mēnešiem, ņemot vērā pirms 2012. gada 31.decembra piešķirto bezdarbnieka pabalstu saņemšanas ilgumu (likumprojekta 4.pants).

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1.janvārī.

Likumprojekts „Grozījums Valsts sociālo pabalstu likumā”

Valsts sociālo pabalstu likuma 6.pants nosaka, ka ģimenes valsts pabalstu piešķir personai, kura audzina bērnu, kas ir vecumā no viena gada līdz 15 gadiem, vai ir vecāks par 15 gadiem, mācās vispārējās izglītības vai profesionālās izglītības iestādē un nav stājies laulībā. Šādā gadījumā pabalstu piešķir uz laiku, kamēr bērns apmeklē izglītības iestādi, bet ne ilgāk kā līdz dienai, kad viņš sasniedz 19 gadu vecumu vai stājas laulībā. Ja bērns, kurš bijis aizbildnībā, ir sasniedzis 18 gadu vecumu, pabalstu piešķir pašam pilngadību sasniegušajam bērnam. Pabalstu nepiešķir par bērnu, kas atbilstoši valsts vai pašvaldību finansēto vietu skaitam uzņemts profesionālās izglītības programmās un saņem stipendiju normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Valsts sociālo pabalstu likuma 15.panta otrajā daļā ir noteikts, ka ģimenes valsts pabalsta apmēru par pirmo bērnu ģimenē nosaka Ministru kabinets, bet šā panta trešā daļa paredz, ka par otro bērnu ģimenē ģimenes valsts pabalsts ir 2 reizes, bet par trešo bērnu un nākamajiem bērniem – 3 reizes lielāks nekā par pirmo bērnu ģimenē.

Valsts sociālo pabalstu likuma pārejas noteikumu 16.punkts nosaka, ka laika periodā no 2009. gada 1.jūlija līdz 2012. gada 31.decembrim saskaņā ar šo likumu noteiktā ģimenes valsts pabalsta apmēru nosaka atbilstoši likumam “Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam”, t.i., ģimenes valsts pabalsta apmērs par katru bērnu ģimenē ir astoņi lati mēnesī (4.pants).

Lai samazinātu 2009. gada valsts budžeta deficītu, attiecībā uz ģimenes valsts pabalstu tika veiktas šādas izmaiņas: 1) saskaņā ar 2009. gada 16.jūnijā Saeimā pieņemtiem grozījumiem Valsts sociālo pabalstu likumā, no 2009. gada 1.jūlija tika samazināts ģimenes valsts pabalsta izmaksas ilgums un pārtraukta pabalsta izmaksa par bērniem, kuri sasnieguši 19 gadu vecumu. Savukārt, par bērniem, kuri dzimuši pēc 2010. gada 2.maija, ģimenes valsts pabalstu piešķir, sākot no bērna viena gada vecuma sasniegšanas (par bērniem, kuri dzimuši līdz 2010. gada 2.maijam, pabalstu izmaksāja arī līdz dienai, kad bērns sasniedz viena gada vecumu); 2) saskaņā ar 2009. gada 16.jūnijā Saeimā pieņemto likumu „Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam”, no 2009. gada 1.jūlija tika samazināts ģimenes valsts pabalsta apmērs, nosakot, ka laika periodā no 2009. gada 1.jūlija līdz 2012. gada 31.decembrim pabalsta apmērs par katru bērnu ir 8 Ls mēnesī (tika atcelta pabalsta apmēra diferenciācija atkarībā no bērnu skaita ģimenē).

Ģimenes valsts pabalsta vidējais izmaksājamais apmērs 2009. gada augustā (8 Ls), salīdzinot ar 2009. gada jūniju (9,39 lati), samazinājās par 1,39 Ls. Savukārt, 61,7 tūkst. bērnus (16,5% no visiem pabalsta saņēmējiem) pabalsta samazinājums skāra būtiski, t.i., vidēji par 5,38 Ls. Vienlaikus pabalsta saņēmēju kontingenta samazināšanās rezultātā augustā ģimenes valsts pabalstu saņēma par 10,6 tūkst. mazāk bērnu nekā jūnijā un 2009. gada augustā kopējais bērnu skaits, par kuriem bija piešķirts pabalsts, bija 374 214. Savukārt, 2010. gadā ģimenes valsts pabalstu saņēma par 24 tūkst. mazāk bērnu nekā 2009. gadā, bet 2011. gadā – vēl par 17 tūkst. mazāk bērnu nekā 2010. gadā un kopējais bērnu skaits, par kuriem 2011. gadā bija piešķirts pabalsts, bija 332 331.

Neatkarīgi no jau 2009.–2010. gadā veiktajām izmaiņām valsts pabalstu jomā, tai skaitā, ģimenes valsts pabalsta jomā, starptautiskie aizdevēji – gan Starptautiskais Valūtas fonds, gan Pasaules Banka ir norādījuši, ka, ņemot vērā valsts finansiālās iespējas, ģimenes valsts pabalsta sistēmas efektīvas darbības nodrošināšanai nākotnē ir svarīgi noteikt šo pabalstu mērķētāku, sašaurinot pabalsta saņēmēju loku. Pamatojoties uz minēto, Ministru kabineta 19.11.2010. sēdē (prot. Nr.65 2.§ 18.punkts) Labklājības ministrijai tika uzdots sagatavot koncepcijas projektu par ģimenes valsts pabalsta reformu, vienlaikus norādot, ka ar 2011. gada 1.jūliju pabalstu izmaksā tikai trūcīgām ģimenēm. Saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 4.novembra sēdes protokola Nr.63 4.§ 20.punktu Labklājības ministrijai tika uzdots līdz 2012. gada 1.jūlijam iesniegt Ministru kabinetā priekšlikumus ģimenes valsts pabalstu reformas īstenošanai.

Tomēr pašreizējos apstākļos ģimenes valsts pabalsta apmēra vai izmaksas perioda samazināšanai, kā arī pabalsta saņēmēju loka sašaurināšanai, vienlaikus nenodrošinot alternatīvus ģimeņu ar bērniem sociālajai aizsardzībai piemērojamos līdzekļus, būs plašas negatīvas sociālās sekas, tai skaitā, tiks veicināta ģimeņu ar bērniem nabadzība.

Ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt vispusīgu atbalstu ģimenēm ar bērniem, jo īpaši atbalstot daudzbērnu ģimenes, kā arī ņemot vērā ekspertu ieteikumus par nepieciešamību padarīt valsts sniegto atbalstu mērķētāku, nepieciešams turpmāk saglabāt ģimenes valsts pabalsta izmaksu pašreizējā apmērā, kombinējot to ar citām mērķētām valsts sniegtā atbalsta formām.

2011.–2012. gadā tika veikti un turpmākajos tiek plānots veikt dažādus pasākumus nolūkā uzlabot ģimeņu ar bērniem sociālo aizsardzību.

Saskaņā ar Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likumu, kas stājās spēkā 2011. gada 1.janvārī (tai skaitā, ar 2012. gada 29.martā Saeimā pieņemtiem grozījumiem), persona, kurai pašai vai kopā ar laulāto vai kuras laulātajam apgādībā ir trīs nepilngadīgi bērni vai vairāk, par vienu no tās īpašumā, turējumā vai valdījumā reģistrētu transportlīdzekli transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokli par attiecīgo kalendāro gadu maksā 80 procentu apmērā. transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokli nemaksā par transportlīdzekli, kura īpašniekam, turētājam vai valdītājam vai šādas personas laulātajam apgādībā ir bērns invalīds ar pārvietošanās traucējumiem. Atbrīvojumu piemēro attiecībā uz vienu šādai personai vai tās laulātajam īpašumā, turējumā vai valdījumā reģistrētu transportlīdzekli.

2011. gada 15.februārī Ministru kabinets apstiprināja Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011.–2017. gadam, kuru virsmērķis ir veicināt ģimeņu nodibināšanu, stabilitāti, labklājību un sekmēt dzimstību, kā arī stiprināt laulības institūciju un tās vērtību sabiedrībā. Lai veicinātu ģimenes ar bērniem dzīves līmeņa paaugstināšanos, palielinot mājsaimniecības budžetu, pamatnostādnēs tiek piedāvāts paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošu personu likmi, paredzot, ka tās apmērs veido 50% no minimālās mēneša darba algas vai ieviest diferencētu iedzīvotāju ienākuma nodokļa īstenošanas politiku.

Saeima 2012. gada 24.maijā pieņēma grozījumus likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kas paredz, ka trīs gadu laikā iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme tiks samazināta par pieciem procentpunktiem – no pašreizējiem 25% līdz 20%. Paredzēts, ka no 2013. gada 1.janvāra iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme būs 24%, 2014. gadā – 22%, bet 2015. gada – 20%. Saskaņā ar 2012. gada 16.augusta Ministru kabineta sēdes protokolu Nr.46, 11.§ no 2013. gada 1.jūlija ir atbalstīta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamā ienākuma atvieglojuma par apgādībā esošu personu palielināšana līdz 80 latiem mēnesī un Finanšu ministrijai ir uzdots sagatavot un iesniegt Ministru kabinetā grozījumus Ministru kabineta 2010. gada 30.novembra noteikumos Nr.1097 „Noteikumi par mēneša neapliekamā minimuma un nodokļa atvieglojuma apmēru iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanai”.

Demogrāfisko lietu padome 2012. gada 4.aprīļa sēdē nolēma arī atbalstīt Labklājības ministrijas izstrādāto priekšlikumu veikt pensiju apdrošināšanai no valsts pamatbudžeta obligātās iemaksas 20% apmērā no 100 Ls par personām, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu un kuras saņem bērna kopšanas pabalstu. Šāda priekšlikuma īstenošanai Labklājības ministrija izstrādāja un 2012. gada 12.jūnijā iesniedza Ministru kabinetā Informatīvo ziņojumu „Par papildu atbalstu pie pensijas par izaudzinātajiem bērniem”, kas tika atbalstīts 03.07.2012. Ministru kabineta sēdē (prot. Nr.37 35.§), uzdodot Labklājības ministrijai līdz 2012. gada 1.decembrim izstrādāt un iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā Ministru kabineta noteikumu „Grozījumi 2001. gada 5.jūnija Ministru kabineta noteikumos Nr.230 „Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem”” projektu.

Demogrāfisko lietu padomes 2012. gada 6.jūnija sēdē tika atbalstīts Finanšu ministrijas izstrādātais likumprojekts „Grozījumi likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli””, kas paredz ieviest nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu 50% apmērā par dzīvojamo māju vai dzīvokli un tam piekrītošo zemi ģimenēm, kurās ir trīs vai vairāk bērnu. Atlaidi plānots piemērot, ja vecāki kopā ar bērniem dzīvo šajā īpašumā un ir tajā deklarējuši dzīvesvietu. 30.07.2012. likumprojekts tika izskatīts Ministru kabineta komitejas sēdē (prot. Nr.28, 4.§), nosakot Finanšu ministrijai izvērtēt priekšlikumu jautājumu par nekustamā īpašuma atvieglojumiem daudzbērnu ģimenēm risināt, nosakot nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības griestus, līdz kuriem šī atlaide attiecināma un virs kuriem atlaide vairs nav attiecināma, un, ja nepieciešams, attiecīgi precizēt likumprojekta redakciju un anotāciju.

Saskaņā ar 2012. gada 16.augusta Ministru kabineta sēdes protokolu Nr.46, 11.§ ir atbalstīts pasākums, lai ar 2013. gada 1.septembri nodrošinātu atbalstu bērna pieskatīšanai (50 latu apmērā mēnesī) ģimenēm, kurām nav iespējas izmantot bērnu pirmsskolas izglītības iestāžu pakalpojumus un uzdots Labklājības ministrijai sagatavot nepieciešamos normatīvo aktu projektus vai grozījumu projektus spēkā esošajos normatīvajos aktos. Savukārt, ja likumprojekta „Par valsts budžetu 2013. gadam” sagatavošanas un izskatīšanas procesā tiek rasta iespēja palielināt fiskālo telpu, tad jautājumu par iespēju palielināt atbalsta bērna pieskatīšanai apmēru turpināt skatīt Ministru kabinetā, izvērtējot priekšlikumus likumprojekta „Par valsts budžetu 2013. gadam” izskatīšanai Saeimā otrajā lasījumā.

Līdz ar to, īstenojot visus augstāk minētos pasākumus, tai skaitā, paaugstinot nodokļa atvieglojuma apmēru par apgādībā esošiem bērniem, ieviešot nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu daudzbērnu ģimenēm u.c., tiks palielināts ģimenēm ar bērniem sniedzamais atbalsts un tas tiks padarīts mērķētāks.

Savukārt, nodrošināt ģimenes valsts pabalsta apmēra palielināšanu, tai skaitā, ieviešot ģimenes valsts pabalsta apmēra diferenciāciju atbilstoši Valsts sociālo pabalstu likuma 15.panta otrajā un trešajā daļā noteiktajai kārtībai (par otro bērnu ģimenē ģimenes valsts pabalsts ir divas reizes, bet par trešo bērnu un nākamajiem bērniem – trīs reizes lielāks nekā par pirmo bērnu ģimenē), 2013. gadā un 2014. gadā vienlaicīgi ar citu atbalsta pasākumu ieviešanu ir problemātiski valsts pamatbudžeta ierobežoto finansiālu iespēju dēļ, tai skaitā, saistībā ar 2012. gada 14.jūnijā Saeimā pieņemtajiem grozījumiem likumā „Par valsts pensijām”, kas nosaka, ka no 2014. gada piešķirtās piemaksas pie vecuma un invaliditātes pensijām tiks izmaksātas no valsts pamatbudžeta līdzekļiem (prognozētie valsts pamatbudžeta izdevumi piemaksu izmaksai 2014. gadā 130 244,9 tūkst. latu).

Likumprojekta mērķis ir nodrošināt ģimenes valsts pabalsta izmaksu 2013. un 2014. gadā pašreizējā apjomā (8 lati par katru bērnu vecumā no gada līdz 19 gadiem).

Likumprojekts paredz Valsts sociālo pabalstu likuma pārejas noteikumu 16.punktā noteikt, ka laika periodā no 2009. gada 1.jūlija līdz 2014. gada 31.decembrim saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likumu noteiktā ģimenes valsts pabalsta apmēru nosaka atbilstoši likumam “Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2014. gadam”.

Līdz ar to pašreizējais ģimenes valsts pabalsta apmērs un izmaksas kārtība, kādā ir noteikta likuma “Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2014. gadam” 4.pantā (t.i., laika periodā no 2009. gada 1.jūlija līdz 2012. gada 31.decembrim Valsts sociālo pabalstu likumā noteiktā ģimenes valsts pabalsta apmērs par katru bērnu ir Ls 8 mēnesī) tiks piemērota vēl divus gadus (2013.–2014. gadā).

Savukārt, no 2015. gada 1.janvāra stāsies spēkā Valsts sociālo pabalstu likuma 15.panta otrajā un trešajā daļā noteiktais tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ģimenes valsts pabalsta apmēru par pirmo bērnu ģimenē nosaka Ministru kabinets, par otro bērnu ģimenē ģimenes valsts pabalsts ir divas reizes, bet par trešo bērnu un nākamajiem bērniem – trīs reizes lielāks nekā par pirmo bērnu ģimenē.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1.janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā

Pensiju sistēmas 2.līmenis – valsts obligātā fondēto pensiju shēma, ir balstīta uz individuālo sociālās apdrošināšanas iemaksu ieguldījuma principu, paredzot, ka daļa no personas sociālās apdrošināšanas iemaksām vecuma pensijām tiek investēta.

Veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas tiek novirzītas fondēto pensiju shēmā, kļūst par fondēto pensiju shēmas dalībnieku pensijas kapitālu, kas netiek ieskaitīts valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta (turpmāk – speciālais budžets) ieņēmumos.

Ieviešot pensiju sistēmas 2.līmeni, likumdevējs lēma, ka ar 2010. gadu sociālās iemaksas vienlīdzīgās daļās sadalīsies starp 1.līmeni (10%) un 2.līmeni (10%), līdz tam nosakot pakāpenisku pāreju. Latvijai salīdzinoši ilgu laiku bija labvēlīga demogrāfiskā situācija (salīdzinoši augsts darbspējīgo iedzīvotāju skaits un zems veco ļaužu skaits), kā arī pēc 90. gadu krīzes Latvijā pakāpeniski uzlabojās tādi ekonomiskie rādītāji kā nodarbinātības līmenis un iekšzemes kopprodukts, kuru izaugsmi veicināja arī iestāšanās Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) un investīciju ieplūdums valstī. Visi šie faktori nodrošināja līdzekļu pieaugumu valsts budžetā un tai skaitā speciālajā budžetā, un ilgtermiņa prognozes liecināja, ka no 2010. gada Latvija varēs atļauties 2.līmenim novirzīt 10% no sociālajām iemaksām.

Lai gan līdz 2009. gadam likmes pārdale starp pensiju sistēmas 1.līmeni un 2.līmeni finansiāli noritēja veiksmīgi, tomēr jau situācija 2009. gada budžetā pierādīja, ka noteiktā iemaksu likme ir par augstu (2008. gadā – 8%), tādejādi apgrūtinot saistību izpildi solidaritātes līmenī. Līdz ar to tika veiktas attiecīgas izmaiņas Valsts fondēto pensiju likumā (turpmāk-likums). Atbilstoši likumam iemaksu likme 2.pensiju līmenī pašlaik ir 2%, bet, sākot no 2013. gada, – 6%.

Šobrīd speciālajā budžetā 2012. gadā atbilstoši likumam „Par valsts budžetu 2012. gadam” ir plānots deficīts – 133,8 milj. latu, un atbilstoši budžeta bāzes projektam deficīts bija plānots arī turpmākajos gados: 2013. gadā – 152,7 milj. latu, bet 2014. gadā – 16,4 milj. latu (ņemot vērā, ka piemaksas pie pensijām, sākot ar 2014. gadu, tiks finansētas no valsts pamatbudžeta). Minētajā budžeta bāzes projekta aprēķinā tika ņemts vērā, ka likme valsts fondēto pensiju shēmā 2013.–2015. gadam ir 6%.

Pašlaik speciālā budžeta uzkrātā finanšu rezerve turpina samazināties: uz 2009. gada 1.janvāri – 951,1 milj. latu, uz 2010. gada 1.janvāri – 737,8 milj. latu, uz 2011. gada 1.janvāri – 402,0 milj. latu, uz 2012. gada 1.janvāri – 277,2 milj. latu. 2012. gada beigās, ņemot vērā šā gada ieņēmumu un izdevumu tendences, ir prognozēts finanšu rezerves samazinājums līdz 143,4 milj. latu, bet 2013. gada beigās tika plānots, ka tā tiks izlietota un jau veidosies deficīts, kura segšanai būs nepieciešama finanšu līdzekļu aizņemšanās no valsts pamatbudžeta. Tādējādi speciālajam budžetam būtu jāveic ne tikai aizņēmuma atmaksa, bet arī ikgadējie procentu maksājumi par aizņēmuma summu.

Tā kā negatīva speciālā budžeta bilance bija prognozējama arī nākamos gados, un, finanšu rezervei izsīkstot, paredzams aizņēmums no valsts pamatbudžeta, kas vēlāk būtu jāatmaksā ar procentiem, tad Ministru kabineta 2012. gada 3.jūlija sēdē, izskatot informatīvo ziņojumu „Par iemaksu likmi valsts fondēto pensiju shēmā”, tika nolemts Valsts fondēto pensiju likumā 2012. gadā noteiktās iemaksu likmes (2%) paaugstināšanu līdz 6% veikt pakāpeniski, kas dotu iespēju līdzekļiem speciālajā budžetā ieplūst straujāk nekā, ja likme tiktu paaugstināta uzreiz par 4 procentpunktiem.

Labklājības ministrija, aktualizējot valsts speciālā budžeta bāzes projektu 2013.–2015. gadam, ir ņēmusi vērā likumprojektā plānotās iemaksu likmes valsts fondēto pensiju shēmā pakāpeniskās izmaiņas, plānojot, ka speciālā budžeta aizņēmums no valsts pamatbudžeta turpmākajos gados nebūs nepieciešams.

Likumprojekta mērķis ir nodrošināt papildu finanšu līdzekļus valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas deficīta segšanai, lai nodrošinātu pilnvērtīgu valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumu sniegšanu personām, vienlaikus nodrošinot Satversmes 116.pantā minēto mērķi – sabiedrības labklājība.

Likumprojekts nosaka, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu likme valsts fondēto pensiju shēmā 2013. gadā ir 4%, 2014. gadā ir 4%, 2015. gadā ir 5 % un turpmāk – 6%.

Par pensiju sistēmas 2.līmeņa iemaksu likmes samazinājuma atbilstību Satversmei lēma Satversmes tiesa, secinot, ka noteiktajām iemaksu likmes izmaiņām valsts fondēto pensiju shēmā „ir leģitīms mērķis – sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspējas nodrošināšana, līdzsvarojot tā ieņēmumus un izdevumus, un līdz ar to – sabiedrības labklājības aizsargāšana” Satversmes tiesa savā spriedumā lietā Nr.2010-21-01 ir norādījusi, ka „fondēto pensiju shēmas izveidošana un likumā noteiktie tās darbības pamatprincipi paši par sevi radīja personām paļāvību uz to, ka fondēto pensiju shēma tiks īstenota tā, lai veidotu pensijas kapitāla uzkrājumu”, kā arī norādījusi, ka „iemaksu likmes samazināšana fondēto pensiju shēmā ir iespējama, ja vien netiek apdraudēta šīs shēmas izveidošanas jēga un mērķis un turpmākajos gados tiek ievērots Valsts fondēto pensiju likuma Pārejas noteikumos paredzētais pakāpeniskais iemaksu likmju palielinājums atbilstoši valsts ekonomiskajām iespējām”. Uz Satversmes tiesas sprieduma pieņemšanas brīdi pakāpeniskā iemaksu likmju palielināšana paredzēja iemaksu likmju sākotnējo celšanu līdz 4% (skat. Satversmes tiesas 2010. gada 1.decembra spriedumu lietā Nr.2010-21-01).

Tā kā speciālais budžets veidojas no sociālās apdrošināšanas iemaksām, tad papildu finanšu līdzekļus tajā var radīt, vai nu paaugstinot sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi vai samazinot sociālās apdrošināšanas pakalpojumus vai to apmēru, vai veicot aizņēmumu no Valsts kases, maksājot par to procentus, un atgriežot aizņēmuma summu brīdī, kad sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi pārsniedz izdevumus.

Pabalstu vai pensiju samazināšanai būtu tūlītējs nelabvēlīgs iespaids uz personām, kuras ir saskārušās ar vienu vai otru sociālo risku un saņem kādu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu. Bez tam šāda risinājuma gadījumā, lai iegūtu ievērojamu finanšu līdzekļu ietaupījumu, būtu nepieciešama salīdzinoši būtiska pensiju un pabalstu apmēru samazināšana. Izvērtējot alternatīvas likumprojekta mērķa sasniegšanai, ir izvēlēts vissaudzīgākais tiesiskais regulējums, jo citas alternatīvas ((būtiska sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes paaug­stināšana, tūlītēja valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumu (pensiju un pabalstu) apmēru samazināšana, aizņemšanās no Valsts kases, faktisko iemaksu principa attiecināšana uz visiem sociālās apdrošināšanas veidiem) ir personu tiesībām un interesēm mazāk labvēlīgas. Hipotētiskais ierobežojums, ko rada šīs normas, ir ievērojami mazāks par visas sabiedrības ieguvumu, sekmējot valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanu un veicinot valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību ilgtermiņā.

Kaut arī personām, uz kurām attieksies likumprojektā ietvertais tiesiskais regulējums, nākotnes pensijas samazinājums ir tikai hipotētisks, pensiju sistēma paredz netiešu kompensējošu mehānismu, proti, iemaksu summa, kas atbilst 2.līmeņa iemaksu likmes samazinājumam, attiecīgi palielina iemaksu summu 1.līmenī, tādējādi palielinot nākotnes pensijas apmēru 1.līmenī. Likumprojektā ietvertais tiesiskais regulējums ir izstrādāts, respektējot personām Satversmē noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kā arī ievērojot Satversmē noteiktos vai no tās pantiem izrietošos tiesību principus.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1.janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi invaliditātes likumā”

Invaliditātes likums stājās spēkā 2011. gada 1.janvārī. Atbilstoši Invaliditātes likuma pārejas noteikumiem likumā paredzēta pakāpeniska jaunu pakalpojumu ieviešana. Atsevišķi Invaliditātes likumā noteiktie jaunie atbalsta pasākumi ir pieejami jau šobrīd:

Pabalsts asistenta izmantošanai personām ar I grupas redzes invaliditāti (tiek ieviests Eiropas Savienības struktūrfondu projekta ietvaros), kopš 01.01.2011. līdz 2012. gada 31.decembrim;

Psihologa konsultācijas bērniem (un ģimenei), kuriem pirmreizēji noteikta invaliditāte, kopš 01.01.2011. līdz 31.12.2012;

Surdotulka pakalpojums izglītības programmas apguvei, kopš 01.09.2011.

Pabalsts asistenta izmantošanai bija ieviests tikai personām ar I grupas redzes invaliditāti tāpēc, ka no 2008. gada personām ar I grupas invaliditāti ar pārvietošanās traucējumiem un garīga rakstura traucējumiem izmaksā pabalstu invalīdam, kuram ir nepieciešama kopšana (100 lati mēnesī). Kritēriji īpašas kopšanas nepieciešamībai noteikti 6.pielikumā Ministru kabineta 2010. gada 28.decembra noteikumiem Nr.1209 „Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību”. Personu ar I grupas redzes invaliditāti veselības stāvoklis atbilst minētajiem kritērijiem tikai tos gadījumos, kad personai ir arī citi veselības traucējumi.

Tāpēc tika pieņemts lēmums noteikt atbalstu tieši personām ar ļoti smagu redzes invaliditāti. Pabalstu piešķir visām personām ar I grupas redzes invaliditāti, kuras nesaņem pabalstu invalīdam, kuram ir nepieciešama kopšana. Neatkarīgi no tā, vai pabalsts par asistenta izmantošanu tiek izmaksāts no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem vai valsts budžeta, personai nav un nebūs tiesību vienlaikus saņemt asistenta pakalpojumu Eiropas Savienības finansēto projektu ietvaros.

No 2012. gada 1.septembra paredzēts nodrošināt asistenta pakalpojums mācību iestādēs pārvietošanās atbalstam un pašaprūpes veikšanai.

Invaliditātes likums no 2013. gada 1.janvāra paredz ieviest arī citus jaunus pakalpojumus personu ar invaliditāti dzīves kvalitātes un sociālās integrācijas uzlabošanai:

Asistenta pakalpojums dzīvesvietā līdz 40 stundām nedēļā – tiesības personām, izņemot personas, kuras atrodas ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā, stacionārā ārstniecības iestādē vai ieslodzījuma vietā, pašvaldībā pēc to deklarētās dzīvesvietas saņemt no valsts budžeta apmaksātu asistenta pakalpojumu līdz 40 stundām nedēļā (12.panta pirmās daļas 3.punkts);

Surdotulka pakalpojums līdz 10 stundām mēnesī saskarsmes nodrošināšanai ar citām juridiskām un fiziskām personām – tiesības pašvaldībā pēc personas deklarētās dzīvesvietas saņemt no valsts budžeta apmaksātu surdotulka pakalpojumu līdz 10 stundām mēnesī saskarsmes nodrošināšanai ar citām juridiskām un fiziskām personām (12.panta pirmās daļas 6.punkts).

Pašreiz Invaliditātes likuma 12.panta sestā daļā ir noteikts, ka asistenta nodrošināšanai dzīvesvietā un surdotulka saskarsmes nodrošināšanai valsts piešķir mērķdotācijas pašvaldībām.

Tiesiskā regulējuma mērķis ir nodrošināt sākot ar 2013. gada 1.janvāri Invaliditātes likumā noteiktos asistenta un surdotulka pakalpojumus, nosakot to finansējumu atbilstoši Ministru kabineta protokollēmumā noteiktajam.

Likumprojekts nosaka:

1) Atbilstoši Ministru kabineta protokollēmuma 2.1.apakšpunktam, personām ar I grupas redzes invaliditāti, kuras nesaņem valsts pabalstu invalīdam, kuram nepieciešama kopšana, saglabājas tiesības saņemt pabalstu par asistenta izmantošanu (1.1.apakšpunkts);

2) Sakarā ar to, ka personām ar I grupas redzes invaliditāti, kuras nesaņem valsts pabalstu invalīdam, kuram nepieciešama kopšana, saglabājas tiesības saņemt pabalstu par asistenta izmantošanu, tām nebūs tiesību saņemt asistenta pakalpojumu (1.2.apakšpunkts). Tas neattiecas uz apmēram 160 personām ar I grupas redzes invaliditāti, kurām konstatēti cita veida traucējumi, kas deva pamatu saņemt minēto pabalstu.

Kritērijus asistenta pakalpojuma saņemšanai minētajām personām tāpat kā citām Invaliditātes likuma 12.panta otrajā daļā norādītajām personām ar invaliditāti noteiks Ministru kabinets. Kritērijus paredzēts noteikt pielikumā Ministru kabineta noteikumiem par kārtību, kādā personām ar invaliditāti nodrošina tiesības pašvaldība saņemt asistenta pakalpojumu, kurus ir nepieciešams pieņemt līdz 2013. gada 1.janvārim;

3) Sakarā ar surdotulka pakalpojumu ieviešanu izglītības iestādēs Invaliditātes likums 2011. gada 8.jūlija tika grozīts un papildināts ar 13.pantu „Surdotulka pakalpojums izglītības programmu apguvei”. Ministru kabineta protokollēmuma 2.2.apakšpunkts nosaka līdzīgu finansējuma kārtību surdotulka pakalpojumam saskarsmes nodrošināšanai ar citām juridiskām un fiziskām personām. Līdz ar to Latvijas Nedzirdīgo savienībai (LNS) deleģētā uzdevuma izpildes Labklājības ministrijas funkcionālā pārraudzība būs tāda pat. Tāpēc ir lietderīgi surdotulka pakalpojumu reglamentējumus apvienot vienā 13.pantā. Sakarā ar izteikto,

3.1. Izslēgta 12.panta trešā daļa (1.3.apakšpunkts) un 13.pants papildināts ar līdzīga satura (11) daļu (2.2.apakšpunkts) – tiek noteikts pakalpojuma saņēmēju loks;

3.2. Mainīta 12.panta ceturtās daļas pirmā teikuma redakcija (1.4.apakšpunkts) – tiek noteikts, ka pabalstu par asistenta izmantošanu no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem personām ar I grupas redzes invaliditāti turpina izmaksāt līdz 2014. gada 31.decembrim, bet no 2015. gada 1.janvāra pabalstu piešķir no valsts budžeta līdzekļiem. Abos gadījumos pabalstu par asistenta izmantošanu nav tiesību saņemt vienlaikus ar asistenta pakalpojumiem Eiropas Savienības politiku instrumentu projektu ietvaros.

3.3. 12.panta piektajā daļā izslēgti vārdi „un 6.punktā minēto surdotulka pakalpojumu” (1.5.apakšpunkts). Savukārt 13.pantu piektā daļa ir papildināta ar vārdiem „un saskarsmes nodrošināšanai ar citām fiziskajām un juridiskajām personām (2.3.apakšpunkts) – deleģējums Ministru kabinetam noteikt pakalpojuma piešķiršanas kārtību attiecas arī uz surdotulka pakalpojumiem saskarsmei;

3.4. Sakarā ar pakalpojuma finansējuma maiņu 12.panta sestajā daļā izslēgti vārdi „un 6.punktā paredzēto surdotulka pakalpojumu” (1.6.apakšpunkts). Savukārt 13.pantu trešā daļa ir papildināta ar vārdiem „un saskarsmes nodrošināšanai ar citām fiziskajām un juridiskajām personām (2.3.apakšpunkts) – deleģējums LNS nodrošināt pakalpojumu;

4.4. 13.panta nosaukums tiek mainīts atbilstoši panta saturam (2.2.apakšpunkts).

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī.

Likumprojekts Grozījumi Pacientu tiesību likumā”

Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9.marta direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē 4.pants nosaka ārstniecības dalībvalsts pienākumu pacientiem nodrošināt, ka ir pieejamas pārredzamas sūdzību procedūras un mehānismi, kas dod tiem iespēju lūgt aizsardzības līdzekļus saskaņā ar ārstniecības dalībvalsts tiesību aktiem, ja sniegtās veselības aprūpes dēļ ir nodarīts kaitējums. Dalībvalsts teritorijā sniegtajai ārstēšanai atbilstoši riska veidam un apmēram ir profesionālās atbildības apdrošināšanas sistēmas vai garantija, vai cits līdzvērtīgs vai pamatā līdzīgs pasākums ar tādu pašu mērķi. Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9.marta direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē 21.pants paredz, ka dalībvalstīs līdz 2013. gada 25.oktobrim stājas spēkā normatīvie akti un administratīvie noteikumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Minētās direktīvas juridiskais pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 114.pants, jo direktīvas mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus darbību un preču, personu un pakalpojumu brīvu apriti. Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9.marta direktīva 2011/24/ES nosaka nepieciešamos veselības aizsardzības sistēmu darbības principus Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai nodrošinātu pacientu uzticēšanos pārrobežu veselības aprūpei, kas ir nepieciešama, lai nodrošinātu pacientu mobilitāti un augstu veselības aizsardzības līmeni. Ļoti svarīgi ir noteikt skaidrus un vienotus pienākumus attiecībā uz tādu mehānismu nodrošināšanu, kas paredzēti reaģēšanai uz veselības aprūpes rezultātā radītu kaitējumu, lai nepieļautu to, ka uzticēšanās trūkuma dēļ šie mehānismi kļūst par šķērsli pārrobežu veselības aprūpē, tomēr šāda mehānisma veida un iezīmju izvēle ir dalībvalstu ziņā.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 17.aprīļa protokola Nr.20, 38.§ (Informatīvais ziņojums "Par valsts budžeta bāzes izdevumiem 2013. – 2015. gadam un bāzes izdevumos neiekļautajiem ministriju un citu centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem papildu pieprasījumiem", TA-855-IP, SAN-744) 13.punktu, lai nodrošinātu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9.marta direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē prasības, Veselības ministrijai jāizstrādā un līdz 2012. gada 1.jūlijam jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā grozījumus Pacientu tiesību likumā, nosakot, ka Ārstniecības riska fonda darbība tiks uzsākta ar 2013. gada 25.oktobri. Lai nodrošinātu Ārstniecības riska fonda darbības uzsākšanu ar 2013. gada 25.oktobri, Veselības ministrija atbilstoši minētajā protokolā uzdotajam līdz 2012. gada 2.maijam iesniedza Finanšu ministrijā detalizētus aprēķinus par papildu nepieciešamā finansējuma apmēru, un Finanšu ministrija papildu nepieciešamo finansējumu iekļāva Veselības ministrijas pamatbudžeta bāzes izdevumos 2013.–2015. gadam.

Tā kā papildu nepieciešamais finansējums iekļauts Veselības ministrijas pamatbudžeta bāzes izdevumos 2013.–2015. gadam, tad Veselības ministrijai, ņemot vērā Ministru kabineta 2012. gada 9.marta rīkojumu Nr.120 „Par likumprojekta „Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2013.–2015. gadam” un likumprojekta „Par valsts budžetu 2013. gadam” sagatavošanas grafiku”, ir jāizstrādā un jāiesniedz Ministru kabinetā līdz 2012. gada 24.augustam likumprojekta „Par valsts budžetu 2013. gadam” paketē grozījumus Pacientu tiesību likumā, nosakot, ka Pacientu tiesību likuma 16.panta otrā, trešā, ceturtā, piektā daļa un 17.pants stājas spēkā 2013. gada 25.oktobrī, savukārt, atlīdzību no Ārstniecības riska fonda par pacienta veselībai vai dzīvībai nodarīto, kā arī morālo kaitējumu ārstniecības laikā izmaksās no 2014. gada 1.maija par kaitējumu, kas nodarīts pacientam pēc 2013. gada 25.oktobra. Grozījumi Pacientu tiesību likumā nepieciešami, jo atbilstoši Veselības ministrijas budžeta bāzē piešķirtajam finansējumam, Ārstniecības riska fonda darbība var tikt uzsākta ar 2013. gada 25.oktobri nevis ar 2013. gada 1.janvāri, kā to paredz šobrīd spēkā esošais Pacientu tiesību likuma pārejas noteikums.

Tāpat Pacientu tiesību likumu ir nepieciešams papildināt ar atsauci uz Eiropas Parla­menta un Padomes 2011. gada 9.marta direktīvu 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē.

Likumprojekts paredz, ka Ārstniecības riska fonda darbība tiek uzsākta ar 2013. gada 25.oktobri, savukārt, atlīdzību no Ārstniecības riska fonda par pacienta veselībai vai dzīvībai nodarīto, kā arī morālo kaitējumu ārstniecības laikā izmaksās no 2014. gada 1.maija par kaitējumu, kas nodarīts pacientam pēc 2013. gada 25.oktobra. Mērķis visefektīvāk sasniedzams likumprojektā piedāvātajā veidā, jo Veselības ministrijas 2013.–2015. gada budžeta bāzes izdevumos jau iestrādāts nepieciešamais finansējums ārstniecības iestāžu riska maksājumu par ārstniecības personām nodrošināšanai ar 2013. gada 25.oktobri, kā arī tiks ievērots Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9.marta direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē 21.pants. Pacienta atlīdzības pieprasījums par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī morālo kaitējumu tiks izskatīts sešu mēnešu laikā (speciālisti individuāli izskatīs katra pacienta atlīdzības pieprasījumu, izvērtēs ārstniecības personas darbības vai bezdarbības dēļ ārstniecības laikā pacienta veselībai vai dzīvībai nodarītā kaitējuma apmēru, un tiks pieņemts lēmums par izmaksājamo atlīdzību), tādēļ likumprojekts paredz, ka atlīdzību no Ārstniecības riska fonda par pacienta veselībai vai dzīvībai nodarīto, kā arī morālo kaitējumu ārstniecības laikā varēs saņemt ar 2014. gada 1.maiju.

Tāpat likumprojekts paredz papildināt likumu ar informatīvu atsauci uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9.marta direktīvu 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Civilprocesa likumā”

[1] Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Taisnīgas tiesas jēdziens ietver divus aspektus, proti, „taisnīga tiesa” kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un „taisnīga tiesa” kā pienācīgs tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta.[1]

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. panta „Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu” 1. punkta pirmais teikums noteic, ka „ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu (…), uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā”. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), interpretējot Konvencijas 6. panta 1. punkta saturu 1995. gada 4. decembra spriedumā lietā Bellet v. France, ir skaidrojusi, ka tiesības uz piekļuvi tiesai nav absolūtas un ir atļauta iejaukšanās šajās tiesībās, jo tiesības uz pieeju [tiesai] „pēc savas būtības pieprasa regulējumu no valsts puses, regulējumu, kurš var variēt laikā un vietā, ņemot vērā sabiedrības un indivīdu vajadzības un pieejamos resursus” (31. paragrāfs). No minētā Konvencijas panta arī neizriet tiesības uz bezmaksas tiesvedību civillietās, un valsts nodevas maksāšanas pienākums par prasības pieteikuma izskatīšanu tiesā nav uzskatāms par ierobežojumu pieejai tiesai per se (ECT 2001. gada 19. jūnija sprieduma lietā Kreuz v. Poland 59. un 60. paragrāfs).

Tāpat finansiāla sliekšņa paaugstināšana ar mērķi, lai (…) tiesas netiktu pārpludinātas ar maznozīmīgām lietām, ir uzskatāms par leģitīmu mērķi (ECT 1997. gada 19. decembra sprieduma lietā Brualla Gomez de la Torre v. Spain 36. paragrāfs).

[2] Tieslietu ministrijai piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros ir jānodrošina efektīva tiesu sistēmas darbība, un valsts nodevas koriģēšana ir leģitīma metode tiesu darba efektivitātes uzlabošanai.

Pēdējās būtiskās izmaiņas valsts nodevu regulējumā par prasījumiem, kas novērtējami naudas summā (Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 34. panta pirmās daļas 1. punkts) tika izdarītas ar grozījumiem 2004. gada 2. septembrī (neņemot vērā 2009. gada 5. februāra grozījumus CPL, ar kuriem tika izslēgts CPL 34. panta pirmās daļas 1. punkta „a” apakšpunkts – valsts nodeva par prasību, kas novērtējama naudas summā līdz 100 latiem). Pēc minētā datuma būtiskas izmaiņas valsts nodevu regulējumā vai aprēķinu metodikā par prasījumiem, kas novērtējami naudas summā, nav izdarītas. Tādējādi ir izveidojusies nesamērība starp maksājamās valsts nodevas summu un prasības summu, ņemot vērā prasības apmēru, it sevišķi prasījumiem par lielām summām. Piemēram, pašlaik lietā par prasību līdz Ls 1000 valsts nodeva ir 15 % no prasības summas, savukārt lietā par prasību virs Ls 100 001 valsts nodevas procentuālā daļa ir tikai 0,3 %, bet par prasību virs Ls 500 001 – tikai 0,05 % no prasības summas, kas ir 50 vai pat 300 reižu mazāk nekā prasībā līdz Ls 1000. Zemās valsts nodevas prasībās ar ievērojamām prasības summām arī veicina negodprātīgu prasību tiesā iesniegšanu ar mērķi novilcināt saistību izpildi, tādejādi nepamatoti palielinot tiesu noslodzi. Tādējādi negodprātīgiem līgumslēdzējiem ir iespēja ļaunprātīgi izmantot Latvijas tiesu sistēmu savu uzņemto saistību nepildīšanai, iesniedzot tiesā apzināti nepamatotu prasību un uz ilgāku laiku „atliekot” savu saistību izpildi.

Tādējādi tiesu darbība ir uzskatāma par efektīvu tad, ja ir pienācīgi nodrošināti visi tiesību uz taisnīgu tiesu aspekti, vienlaikus izveidojot mehānismu, lai atturētu personas no nepamatotu prasību iesniegšanas tiesā.

Salīdzinot valsts nodevu mantiska rakstura prasībās regulējumu Lietuvā un Igaunijā, tad Lietuvā valsts nodeva par prasību virs LTL 300 000 (~ 61 200 latu) ir LTL 7000 (~ 1428 latu) plus 1% no summas, kas pārsniedz LTL 300 000 (~ 61 200 latu).[2] Savukārt Igaunijā valsts nodeva par prasību EUR 95 867 (~ 67 375 latu) ir EUR 5432 (~ 3817 latu) (~ 5,5 % no prasības summas)[3]. Savukārt Latvijā par prasību no Ls 20 001 – 100 000 valsts nodeva ir Ls 490 plus 1 % no summas, kas pārsniedz Ls 20 000, un maksājamā valsts nodeva, piemēram, prasībā par Ls 65 000 piedziņu ir Ls 940. Tādējādi valsts nodevas prasībās par lielām summām Lietuvā un Igaunijā ir daudz augstākas nekā Latvijā.

Ņemot vērā minēto, secināms, ka valsts nodevu summas prasībās par lieliem prasījumiem Latvijā pašlaik ir nesamērīgi zemas un ir nepieciešama to samērošana ar prasības summu. Uz nesamērīgi zemajām valsts nodevu summām un to negodprātīgu izmantošanu Latvijā ir norādījusi arī Ārvalstu investoru padome, uzsverot, ka salīdzinoši zemās valsts nodevas tiesas lietās ar ievērojamām prasības summām stimulē prasības pieteikumu iesniegšanu ar mērķi novilcināt liela apjoma saistību izpildi, tādējādi nepamatoti palielinot tiesu noslodzi. Ārvalstu investoru padome ir norādījusi, ka, neapdraudot personu tiesības uz pieeju tiesai, būtu nepieciešams pārskatīt valsts nodevu summas lielām prasībām salīdzinājumā ar pašreizējo Civilprocesa likumā ietverto regulējumu.

Vienlaikus norādāms, ka Tieslietu ministrija ir izstrādājusi un iesniegusi izskatīšanai Ministru kabinetā Mediācijas likumprojektu, kura mērķis ir noteikt tiesiskus priekšnoteikumus, lai veicinātu mediāciju kā alternatīvā domstarpību risināšanas veida izmantošanu, sekmējot un atbalstot attiecību harmonizāciju, sociālo sadarbību un savstarpējo ētiku tiesiskajās attiecībās. Ieviešot mediāciju civiltiesisko strīdu risināšanā, vienlaikus paredzēts, ka valsts nodeva tiek atmaksāta gadījumos, ja tiesvedības izbeigšanas pamats ir bijis prasības atsaukums sakarā ar mediācijas ceļā panāktu vienošanos.

Tādējādi valsts nodevu summu palielināšana vienlaikus sekmētu arī mediācijas ieviešanu civiltiesisko strīdu risināšanā, jo tiktu radīti labvēlīgāki priekšnoteikumi alternatīvo strīdu risināšanai ārpus tiesas, proti – strīdu risināšana ārpus tiesas kļūtu par ātrāku un personām finansiāli izdevīgāku procesu, vienlaikus atslogojot tiesu darbu un nodrošinot lietu izskatīšanu samērīgos termiņos.

[3] Papildus norādāms, ka pašreizējā tiesu darbinieku mēnešalga Latvijā ir ļoti zema un vidēji sastāda Ls 343,9 mēnesī pirms nodokļu nomaksas, kas veido aptuveni Ls 241 mēnesī pēc nodokļu nomaksas. Šāds atalgojuma līmenis nav samērojams ar tiesas darbinieka veicamajiem amata pienākumiem, piemēram, tiesas nolēmumu projektu sagatavošana, tiesas dokumentu sagatavošana, tiesas sēžu un tiesvedības (juridisko) dokumentu tulkošana, tiesu prakses un judikatūras apkopojumu sagatavošanu u.c. pienākumiem. Ņemot vērā, ka tiesu darbinieku pienākumos ietilpst nozīmīgs tiesas kopēja darba apjoms, piemēram, sagatavojot tiesu nolēmumu un citu procesuālo dokumentu projektus, pašreizējā tiesu darbinieku mēnešalga nav samērojama ar veicamajiem pienākumiem un atbildību, līdz ar to nepieciešams risināt jautājumu par atalgojuma palielināšanu tiesu darbiniekiem. Turklāt tiesas darbinieki, kuri pilda izmeklēšanas tiesneša palīga vai tiesas sēžu sekretāra pienākumus, strādā kopā ar izmeklēšanas tiesnesi arī brīvdienās un svētku dienās, pildot amata pienākumus sabiedrības kopējās drošības nodrošināšanai.

[4] Saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk – Atlīdzības likums) 37. panta pirmo daļu valsts vai pašvaldības institūcija var apdrošināt amatpersonu (darbinieku) veselību atbilstoši tai piešķirtajiem finanšu līdzekļiem, bet obligāti apdrošina amatpersonu (darbinieku) veselību vai amatpersonas (darbiniekus) apdrošina pret nelaimes gadījumiem šajā likumā noteiktajos gadījumos, ja šīs amatpersonas (darbinieki), veicot amata (dienesta, darba) pienākumus, ir pakļautas reālam dzīvības vai veselības apdraudējumam (riskam). Valsts un pašvaldību institūcijas neapdrošina to amatpersonu (darbinieku) veselību, kurām šajā likumā noteikta apmaksāta veselības aprūpe.

Ievērojot to, ka tiesu darbinieki (tulki, tiesas sēžu sekretāri, kancelejas darbinieki, tiesnešu palīgi) ietilpst to darbinieku vidū, kuri, veicot tiešos amata pienākumus, ir pakļauti reālam dzīvības vai veselības apdraudējumam, minētajām darbinieku grupām nepieciešama veselības apdrošināšana. Norādām, ka, pildot viņiem uzticētos amata pienākumus, darbinieki atrodas tiešā kontaktā ne tikai ar tiesas apmeklētājiem, bet arī aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām, kuras nereti slimo ar bīstamām, neārstējamām slimībām (tostarp infekcijām), kā arī bez jebkādiem šķēršļiem var nodarīt dažāda smaguma miesas bojājumus, jo tiesvedības laikā atrodas tiesas sēžu zālē bez roku dzelžiem.

Tādējādi, izvērtējot tiesu funkciju, kā arī nodarbināto darbinieku amata specifiku un veselībai pastāvošos riskus saistībā ar tiešo amata pienākumu izpildi, ir nepieciešams tiesu darbiniekiem paredzēt obligāto veselības apdrošināšanu.

[5] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pants noteic ikvienas personas tiesības uz izvirzītās apsūdzības pamatotību, taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu, neatkarīga un objektīva tiesā. Kvalitatīvs un sapratīgā termiņā sniegts eksperta atzinums ir priekšnosacījums lietas savlaicīgai un objektīvai izskatīšanai. Atbilstoši Civilprocesa likuma 121. pantam, Kriminālprocesa likuma 194. pantam, Administratīvā procesa likuma 178. pantam tiesa, ja lietai nozīmīgu faktu noskaidrošanai nepieciešamas speciālas zināšanas zinātnē, tehnikā, mākslā vai citā nozarē, nosaka ekspertīzi. Ekspertīzi izdara attiecīgo ekspertīzes iestāžu eksperti vai citi speciālisti. Attiecīgi eksperta atzinums šajos gadījumos ir priekšnosacījums lietas objektīvai izspriešanai un tā savlaicīga sniegšana ir pamats lietas izskatīšanai saprātīgā termiņā.

Pašreizējā Valsts tiesu ekspertīžu biroja kapacitāte ir nepietiekama, 70 % darbinieku strādā nepilnu darba nedēļu (20–38 stundas nedēļā), un laiks, kas nepieciešams ekspertīžu veikšanai, pašlaik ir pārāk garš. Līdz ar to ir nepieciešams risināt jautājumu par līdzekļu piešķiršanu Valsts tiesu ekspertīžu biroja kapacitātes palielināšanai pilnas darba nedēļas (40 stundas) nodrošināšanai, lai veiktu ekspertīzes atbilstošos termiņos, tādējādi samazinot iepriekšējos gados izveidojušos negatīvo ietekmi uz lietu izmeklēšanas termiņiem.

Likumprojekta mērķis ir noteikt maksājamo valsts nodevu par prasību, kas novērtējama naudas summā. Saskaņā ar izstrādāto likumprojektu, tiek paredzēts palielināt valsts nodevu mantiska rakstura prasībās par prasījumiem, sākot no Ls 1501 šādā apmērā:

a) līdz 1500 latu – 15 procenti no prasības summas, bet ne mazāk par 50 latiem,

b) no 1501 lata līdz 5000 latiem – 225 latu plus 4 procenti no prasības summas, kas pārsniedz 1500 latus,

c) no 5001 lata līdz 20 000 latiem – 365 latus plus 3,2 procenti no prasības summas, kas pārsniedz 5000 latu,

d) no 20 001 lata līdz 100 000 latu – 845 latus plus 1,6 procenti no prasības summas, kas pārsniedz 20 000 latus,

e) no 100 001 lata līdz 500 000 latu – 2125 latus plus 1 procents no prasības summas, kas pārsniedz 100 000 latu,

f) vairāk par 500 000 latu – 6125 latus plus 0,6 procenti no prasības summas, kas pārsniedz 500 000 latu.

Ar izstrādāto likumprojektu valsts nodevas procentuālā daļa netiek paaugstināta mazākajām prasībām, un tā tiek saglabāta līdzšinējo 15% apmērā.

Veicot grozījumus valsts nodevu apmēros:

tiktu samērota maksājamā valsts nodeva ar prasības summu, kura pašlaik Latvijā ir nesamērīga, it sevišķi prasībās par lielām un ļoti lielām summām;

tiktu mazināta iespēja ļaunprātīgi izmantot tiesvedību kā līdzekli uzņemto saistību nepildīšanai;

tiks veidota nopietnāka sabiedrības attieksme pret tiesāšanos, samazinot to gadījumu skaitu, kad personas nepārdomāti sniedz nepamatotas sūdzības, gan vilcinot laiku, gan izmantojot vēršanos tiesā personisko attiecību skaidrošanai, gan citu iemeslu dēļ. Personai pirms vēršanās tiesā būs daudz rūpīgāk jāapsver prasības pamatotība, un tiesa netiks noslogota ar nepamatotiem prasījumiem – izmantot tiesvedību negodprātīgos nolūkos kļūs daudz neizdevīgāk. Tiesa pieejamos resursus varēs veltīt pamatotu un nozīmīgu strīdu izšķiršanai.

Prognozējamie papildus budžeta ieņēmumi no valsts nodevu mantiska rakstura prasībās, kas novērtējamas naudas summā, paaugstināšanas ir Ls 1 546 573. Prognozētos papildus ieņēmumus paredzēts novirzīt:

tiesu darbinieku mēnešalgas palielināšanai par Ls 40 mēnesī, kam nepieciešami līdzekļi Ls 1 006 618 apmērā;

tiesu darbinieku obligātās veselības apdrošināšanas nodrošināšanai, kam nepieciešami līdzekļi Ls 253 500 apmērā;

Valsts tiesu ekspertīžu biroja kapacitātes paaugstināšanai, lai paātrinātu tiesu ekspertīžu veikšanu, un tādējādi arī tiesvedību kopumā – Ls 85 058.

Tādējādi kopējie izdevumi plānoti Ls 1 345 176 apmērā, kas ir par Ls 201 397 mazāk nekā plānotie papildus budžeta ieņēmumi.

Papildus norādāms, ka, palielinot CPL valsts nodevu par lielākajām prasību summām, tiktu sekmēta arī procesuālās ekonomijas principa ievērošana (likuma „Par tiesu varu” 28. pants), kā arī netiktu aizskartas personas tiesības uz tiesas pieejamību. Proti, valsts nodevas apmēra palielināšana neskars mazturīgās personas, jo saskaņā ar CPL 43. panta ceturto daļu tiesa vai tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, joprojām varēs pilnīgi vai daļēji atbrīvot to no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1.janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par valsts kompensāciju cietušajiem””

Saeimā 2006. gada 18.maijā pieņēma likumu „Par valsts kompensāciju cietušajiem” (turpmāk – VKC), kura 7.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka vienam vardarbīgā noziedzīgā nodarījumā cietušajam izmaksājamās valsts kompensācijas maksimālais apmērs ir Latvijas Republikā noteiktās 10 minimālās mēneša darba algas. Saskaņā ar likuma pārejas noteikumu 3.punktu (vairākkārtīgi 2007. un 2008. gadā grozot un pagarinot minētā pārejas punkta darbību) līdz 2009. gada 1.janvārim vienam vardarbīgā noziedzīgā nodarījumā cietušajam izmaksājamās valsts kompensācijas maksimālais apmērs tika noteikts piecu minimālo mēneša darba algu apmērā un likuma 7.panta otrajā daļā noteiktās izmaksājamās valsts kompensācijas apmērs tika aprēķināts, par pamatu ņemot piecas minimālās mēneša darba algas. Tādējādi kopš VKC stāšanās spēkā no 2006. gada 20.jūnija līdz 2009. gada 31.decembrim maksimālais valsts kompensācijas apmērs bija piecas minimālās mēneša darba algas.

Ievērojot ekonomisko situāciju valstī un tās radītās sekas 2009. gadā, ņemot vērā ierobežoto valsts budžeta līdzekļu apmēru, kā arī prognozējot minimālās mēneša darba algas palielināšanos 2009. gadā, pastāvot iespējamībai, ka Juridiskās palīdzības administrācijai (turpmāk – JPA) nebūs iespējams nodrošināt valsts kompensācijas izmaksāšanu cietušajām personām, kurām saskaņā ar likumu ir tiesības saņemt valsts kompensāciju, piešķirtā valsts budžeta līdzekļu ietvaros, ievērojot valsts budžeta līdzekļu, kas tika piešķirti valsts kompensāciju izmaksai, izlietojumu un sistēmisku trūkumu (Ministru kabinets 2009. gadā vairākkārt izskatīja un apstiprināja JPA iesniegtos rīkojuma projektus par finanšu līdzekļu piešķiršanu no valsts pamatbudžeta apakšprogrammas „Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”), kā arī, ņemot vērā, ka nav precīzi iespējams paredzēt noziedzīgu nodarījumu skaita dinamiku un to, cik personas no cietušajiem, kam ir tiesības saņemt valsts kompensāciju, iesniegs pieprasījumus valsts kompensācijas saņemšanai JPA, 2009. gada 10.decembrī Saeimā tika pieņemts likums „Grozījums likumā „Par valsts kompensāciju cietušajiem””, kas stājās spēkā 2010. gada 1.janvārī un paredz laika posmā no 2010. gada 1.janvāra līdz 2013. gada 1.janvārim valsts kompensāciju izmaksāt samazinātā apmērā. Tādejādi no 2010. gada 1.janvāra līdz 2013. gada 1.janvārim valsts kompensācija tiek aprēķināta un izmaksāta par pamatu ņemot nevis pamatregulējumā paredzēto apmēru – 10 minimālās mēneša darba algas (kāds tā arī nav stājies spēkā), bet gan trīs minimālās mēneša darba algas (iepriekš noteiktā piecu minimālo mēneša darba algu apmēra vietā).

Tuvojoties minētā pārejas perioda termiņa beigām, nepieciešams izvērtēt turpmāko valsts kompensācijas izmaksājamo apmēru un izmaksāšanas iespējas un turpmāko valsts kompensācijas apmēra noteikšanas un izmaksas politiku.

Lai arī valsts ekonomiskā situācija, salīdzinot ar situāciju 2009. gadā, kad tika pieņemts minētais pašreiz spēkā esošais pārejas periods, ir stabilizējusies un ir vērojamas pozitīvas izmaiņas valsts ekonomiskajos rādītājos, taču joprojām valsts politika ir īstenojama, ievērojot ierobežotu valsts budžeta līdzekļu pieejamību, lai būtu iespējams īstenot valsts fiskālo politiku, tādējādi nodrošinot ekonomiskās izaugsmes un ilgtspējas veicināšanu (atbilstoši vairākiem Ministru kabinetā atbalstītiem attīstības plānošanas dokumentiem un tiesību aktu projektiem).

Līdz ar to, ievērojot arī Ministru kabinetā pieņemtos lēmumus par valsts budžeta bāzes izdevumu 2013. – 2015. gadam noteikšanas kārtību (Ministru kabineta 2012. gada 6.marta sēdes protokola (prot.Nr.12) 21.§, 2012. gada 17. aprīļa sēdes protokola (prot. Nr. 20) 38.§10. punkts, 2012. gada 31.jūlija sēdes protokola (prot.Nr.42) 62.§, 2012. gada 16.augusta sēdes protokola (prot.Nr.46) 22.§), plānojot un nosakot turpmāko valsts kompensācijas apmēra noteikšanas un izmaksāšanas politiku, atbilstoši valsts iezīmētajiem ilgtermiņa un vidēja termiņa mērķiem, ievērojot kopējās valsts attīstības politikas tendences, nepieciešams ņemt vērā kā ierobežotos valsts budžeta resursus, tā arī nepieciešamību ievērot un veicināt cietušo kriminālprocesā intereses, nepieciešams pārskatīt un noteikt atbilstošu valsts kompensācijas apmēru un izmaksāšanas nosacījumus.

Eiropas Savienības līmenī un Latvijā ir aktuāls no cilvēku tirdzniecības cietušo atbalsta pasākumu noteikšanas jautājums. Eiropas Parlaments un Padome 2011. gada 5.aprīlī pieņēma Direktīvu 2011/36/ES, kas paredz dalībvalstīm izmaksāt valsts kompensāciju cilvēku tirdzniecībā cietušajiem un nodrošināt piekļuvi pastāvošajām shēmām, nodrošinot kompensācijas ar nodomu veiktos vardarbīgos noziedzīgos nodarījumos izmaksāšanu, kas līdz 2013. gada 1.aprīlim ir jāievieš nacionālajos normatīvajos aktos. Līdz ar to nepieciešams papildināt VKC ar jaunu valsts kompensācijas piešķiršanas pamatu – tiesības saņemt valsts kompensāciju cilvēku tirdzniecībā cietušajiem (šobrīd cietušajam tiesības saņemt valsts kompensāciju rodas, ja iestājas VKC noteikta rakstura sekas).

VKC ir spēkā kopš 2006. gada 20.jūnija. VKC piemērošanas prakse šobrīd ļauj izdarīt secinājumus par VKC regulējuma nepilnībām, kuras ar likumprojektu būtu novēršamas (piemēram, problēmas sakarā ar izmaksājamo valsts kompensācijas procentuālo apmēru atkarībā no iestājušos seku smaguma pakāpes, sakarā ar izmaksājamā valsts kompensācijas apmēra noteikšanas nosacījumiem (ja ir iestājušās vairākas viena un tā paša smaguma pakāpes sekas, vairāku personu nāves u.c.), kā arī sakarā ar nepieciešamību VKC lietot vienotu terminu – noziedzīga nodarījuma izdarītājs u.c.). Plašāk nepieciešamo grozījumu VKC pamatojumu skatīt likumprojekta sākotnējā novērtējuma ziņojumā (anotācijā).

Ievērojot likumprojektā paredzētās normas, secīgi tiek izklāstīta paredzēto grozījumu būtība:

Precizēts mērķis – 1.pants, tajā nosakot likuma sasniedzamo mērķi un likuma pamatnormās – 3.pantā (Tiesības uz valsts kompensāciju) uzskaitot valsts kompensācijas piešķiršanas un izmaksāšanas gadījumus.

Precizēts 2.pants, tajā nosakot vienota termina – noziedzīga nodarījuma izdarītājs lietojumu šā likuma ietvaros, proti, VKC izpratnē, ņemot vērā kriminālprocesa virzības stadiju, persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, aizturētais, aizdomās turētais, apsūdzētais, persona, pret kuru notiek process medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai vai notiesātais uzskatāms par noziedzīga nodarījuma izdarītāju. Tādējādi attiecīgie grozījumi ir nepieciešami arī VKC 4.panta pirmās daļas 4.punktā, 8.panta otrās daļas 7.punktā, 12.panta 4.punktā, 19.panta 1., 4. un 5.punktā, 21.panta nosaukumā, trešajā, ceturtajā un piektajā daļā, paredzot lietot jēdzienu „noziedzīga nodarījuma izdarītājs”.

3.pantā tiek precizēts, ka, ja noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājusies personas nāve, valsts kompensāciju ir tiesības saņemt personai, kura atzīta par cietušo attiecīgajā kriminālprocesā. Šajā pantā arī tiek paredzēts, ka, ja cietušais ir miris (tātad cietušajam ir iestājušās VKC noteiktās sekas, izņemot noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājušos nāvi, un cietušai ir miris no noziedzīga nodarījuma neatkarīgu apstākļu dēļ) tiesības uz valsts kompensāciju ir personai, kura saskaņā ar procesa virzītāja lēmumu aizstāj cietušo, tātad iegūst cietušā tiesības uz valsts kompensācijas saņemšanu.

3.pantā tiek noteikts gadījumu uzskaitījums, atbilstoši kuram cietušajam ir tiesības uz valsts kompensāciju, proti, tiesības uz valsts kompensāciju ir, ja tīša noziedzīga nodarījuma rezultātā:

1) iestājusies personas nāve;

2) cietušajam nodarīti smagi vai vidēja smaguma miesas bojājumi;

3) aizskarta cietušā tikumība vai dzimumneaizskaramība;

4) cietušais cietis no cilvēku tirdzniecības;

5) cietušais inficēts ar cilvēka imūndeficīta vīrusu, B vai C hepatītu.

Atbilstoši minētajam gadījumu uzskaitījumam, šā brīža likuma regulējums, pamatojoties uz nepieciešamību ieviest Direktīvas 2011/36/ES 17.pantu, tiek papildināts ar jaunu valsts kompensācijas piešķiršanas gadījumu – ja cietušais cietis no cilvēku tirdzniecības, kā arī precizēti šobrīd esošie valsts kompensācijas piešķiršanas gadījumi – aizskarta cietušā dzimumneaizskaramība, papildinot minēto gadījumu ar tikumības aizskārumu.

Precizēta 3.1panta 2.punkta redakcija, paredzot, ka noziedzīga nodarījuma izdarītājam ir pienākums atmaksāt valsts budžetā izmaksāto valsts kompensāciju, ja tas ir atzīts par vainīgu, pamatojoties uz notiesājošu spriedumu vai prokurora priekšrakstu par sodu, vai pret kuru kriminālprocess izbeigts personu nereabilitējošu apstākļu dēļ – Kriminālprocesa likuma 380.pantā noteiktie pamati.

Ņemot vērā, ka valsts kompensācijas maksimālais apmērs, pieņemot VKC, tika noteikts 10 minimālo mēneša darba algu apmērā, bet šis regulējums nekad nav ticis piemērots, kā arī to, ka pārejas periodā maksimālais valsts kompensācijas apmērs tika noteikts piecu minimālo mēneša darba algu apmērā, savukārt 2009. gadā, pagarinot pārejas periodu un ņemot vērā valsts ekonomisko situāciju, – trīs minimālo mēneša darba algu apmērā, plānojot un nosakot turpmāko valsts kompensācijas apmēra noteikšanas un izmaksāšanas politiku, atbilstoši valsts iezīmētajiem ilgtermiņa un vidēja termiņa mērķiem, ievērojot kopējās valsts attīstības politikas tendences, ņemot vērā ierobežotos valsts budžeta resursus, kā arī nepieciešamību ievērot un veicināt cietušo intereses, likumprojekta 6.panta pirmajā daļā valsts kompensācijas maksimālais apmērs noteikts piecu minimālo mēneša darba algu apmērā (kāds bija no VKC spēkā stāšanās līdz 2009. gada 31.decembrim), taču, ievērojot Ministru kabineta 2012. gada 17. aprīļa sēdes protokola (prot. Nr.20) 38.§ 10. punktu un 2012. gada 16.augusta sēdes protokola (prot. Nr.46) 22.§, ar likumprojekta 15.pantu paredzēts pārejas periods, atbilstoši kuram laika periodā no 2013. gada 1.janvāra līdz 2013. gada 31.decembrim vienam noziedzīgā nodarījumā cietušajam izmaksājamās valsts kompensācijas maksimālais apmērs tiek noteikts četru minimālo mēneša darba algu apmērā, un šā likuma 7.panta otrajā daļā noteiktās izmaksājamās valsts kompensācijas apmērs tiek aprēķināts, par pamatu ņemot četras minimālās mēneša darba algas, savukārt no 2014. gada 1.janvāra izmaksājamās valsts kompensācijas maksimālais apmērs būtu piecu minimālo mēneša darba algu apmērā, kas būtu arī par pamatu valsts kompensācijas aprēķināšanai.

Likumprojekta 6.panta otrā daļa noteic, ka valsts kompensācija 100% apmērā no maksimālā valsts kompensācijas apmēra tiks izmaksāta, ja iestājusies personas nāve (atbilstoši Krimināllikuma 7.pantam sevišķi smags noziegums). Ņemot vērā, ka smagi miesas bojājumi vai noziedzīgs nodarījums, kas kvalificēts kā izvarošana vai vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, vai nepilngadīgā tikumības vai dzimumneaizskaramības aizskārums, vai, ja cietušais cietis no cilvēku tirdzniecības, saskaņā ar Krimināllikuma 7.pantu klasificējami kā smagi vai, pastāvot kvalificējošām pazīmēm, sevišķi smagi noziegumi, kā arī tika ņemts vērā, ka tie var tikt izdarīti attiecībā pret īpašu cietušo - nepilngadīgo, nepieciešams noteikt valsts kompensācijas izmaksāšanu šajos gadījumos 70% apmērā no maksimālā valsts kompensācijas apmēra. Savukārt valsts kompensācija 50 % apmērā no maksimālā valsts kompensācijas apmēra tiks izmaksāta, ja cietušajam nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi, cietušais inficēts ar cilvēka imūndeficīta vīrusu, B vai C hepatītu vai aizskarta cietušā tikumība un dzimumneaizskaramība (atbilstoši Krimināllikuma 7.pantam mazāk smags vai, pastāvot kvalificējošām pazīmēm, smags noziegums), izņemot, ja noziedzīgs nodarījums kvalificēts kā izvarošana vai vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, vai, ja tikumības vai dzimumneaizskaramības aizskārums bija vērsts pret nepilngadīgo.

Tādejādi tiek paredzēta taisnīgāka un atbilstošāka valsts kompensācijas apmēra noteikšana.

Lai novērstu praksē konstatētās problēmas, kas saistītas ar valsts kompensācijas apmēra noteikšanas nosacījumiem, izstrādāts likumprojekta 7.pants, kurš paredz jaunus vai precizētus apmēra noteikšanas nosacījumus.

Likumprojekta 8.pants paredz papildināt procesa virzītāja izziņā norādāmās informācijas apjomu, papildinot to ar ziņām par cietušo kopskaitu kriminālprocesā. VKC 8.panta otrajā daļā ir veikti arī citi redakcionāla rakstura labojumi, piemēram: precizēts procesa virzītāja izziņā norādāmās informācijas apjoms par kaitējuma raksturu.

Likumprojekta 9.pantā paredzēts precizēt termiņu, kurā personai ir tiesības pieprasīt valsts kompensāciju, proti, tiek papildināts, ka valsts kompensāciju var pieprasīt gada laikā arī skaitot no dienas, kad persona ir uzzinājusi par faktiem, kas viņai dod tiesības to darīt, tādējādi nodrošinot cietušajam iespēju vērsies JPA (piemēram, ja sākotnēji kriminālprocesā tika konstatētas sekas, kas nav par pamatu valsts kompensācijas saņemšanai, taču vēlāk gūti pierādījumi par smagāku seku iestāšanos).

Likumprojekta 10.pantā paredzēts izteikt 10.panta sesto daļu jaunā redakcijā. Spēkā esošā 10.panta sestā daļa paredz, ka atkārtots valsts kompensācijas pieprasījums par to pašu noziedzīgu nodarījumu, par kuru atteikts izmaksāt valsts kompensāciju, ir pieļaujams, ja notikušas izmaiņas iepriekš iesniegtajā informācijā, saskaņā ar kuru pieņemts lēmums par atteikumu izmaksāt valsts kompensāciju. Šī panta redakcija pieļauj tiesības atkārtoti vērsties tikai, ja ir notikušās izmaiņas un iepriekš cietušais ir saņēmis atteikumu izmaksāt valsts kompensāciju. No VKC viennozīmīgi neizriet, ka, piemēram, gadījumā, kad cietušais ir pieteicis un tam ir izmaksāta valsts kompensācija pirms stājies spēkā galīgais nolēmums kriminālprocesā, bet galīgajā nolēmumā konstatēts, ka iestājušās smagākas sekas, cietušajam saskaņā ar VKC būtu tiesības atkārtoti vērsties JPA un saņemt starpību starp izmaksāto un izmaksājamo summu. Ņemot vērā minēto un atbilstoši likumprojekta 7.pantam, cietušajam būtu jānodrošina, attiecīgi grozot VKC 10.panta sesto daļu, tiesības vērsties atkārtoti JPA ar lūgumu izmaksāt starpību starp izmaksāto un izmaksājamo summu, ja mainījusies noziedzīga nodarījuma kvalifikācija.

17.panta trešās daļas 1.punkts noteic, ka JPA septiņu dienu laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas sniedz cietušajam, bet, ja pieprasījums saņemts no citas Eiropas Savienības dalībvalsts kompetentās iestādes, — arī tai informāciju par valsts kompensācijas pieprasījuma saņemšanas apstiprinājumu. Ņemot vērā to, ka praksē varētu būt gadījumi, kad valsts kompensācijas pieprasījums netiek pieņemts, piemēram, nepareizi aizpildīts un tml., lai nodrošinātu informācijas sniegšanu par cietušā pieprasījuma valsts kompensācijas piešķiršanai un izmaksāšanai nepieņemšanu, likumprojekta 12.pantā paredzēts, ka arī valsts kompensācijas pieprasījuma pieņemšanas atteikuma gadījumā personai ir tiesības saņemt informāciju par atteikuma iemesliem.

Likumprojektā paredzēts iekļaut jaunu pārejas noteikumu punktu, kas paredz, ka valsts kompensācijas pieprasījumus, kurus JPA saņēmusi līdz 2012. gada 31.decembrim, tā izskata un valsts kompensāciju piešķir atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas bija spēkā līdz 2012. gada 31.decembrim.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1.janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli””

Likumprojekts paredz:

1) tiesisko regulējumu attiecībā uz akciju pirkuma tiesību īstenošanas ienākumu aplikšanu ar nodokli. Ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu no akciju pirkuma tiesību īstenošanas noteiks kā akciju tirgus vērtības akciju pirkuma tiesību īstenošanas dienā un akciju iegādes vērtības starpību. Ja akciju pirkuma tiesību īstenošanas plāns paredzēs vismaz trīs gadu turēšanas periodu akciju pirkuma tiesībām un darbinieks šajā laikā būs darba attiecības ar kapitālsabiedrību, kā arī darba devējs būs Valsts ieņēmumu dienestā sniedzis likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” prasīto informāciju par akciju pirkuma tiesību īstenošanas plāna nosacījumiem, akciju pirkuma tiesību īstenošanas brīdī gūtais ienākums (starpība starp akciju tirgus cenu un cenu, par kādu akcijas iegādājas akciju pirkuma tiesību turētājs) nebūs apliekams ar nodokli. Atvieglojums tiks piemērots arī gadījumos, kad darbinieks tiks pārcelts darbā uz citu – ar darba devēju saistītu uzņēmumu likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” izpratnē, vai pārtrauks darba tiesiskās attiecības, ja viņam ir piešķirta valsts vecuma pensija (tai skaitā priekšlaicīgi). Lai nodrošinātu, ka likumprojektā noteiktais atvieglojums tiek izmantots sava īstā mērķa sasniegšanai – ar akciju pirkuma tiesību piešķiršanu darbiniekiem tos motivēt un piesaistīt uzņēmumam – likumprojektā ir iekļauts īpašs regulējums.;

2) nodokļu pretizvairīšanās normas attiecībā uz tāda ienākuma aplikšanu ar nodokli, kas maksātājam pienākas no tā līdzdalības zemu nodokļu un beznodokļu valstu vai teritoriju kapitālsabiedrībās, trastos vai citos juridiskos veidojumos. Paredzēts, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli tiks aplikts uz maksātāju attiecināmais ārvalsts sabiedrības ienākums, ja maksātāja līdzdalība ārvalstu sabiedrībā ir būtiska – 25% un vairāk, – neatkarīgi no tā, ka šis ienākums nav ticis sadalīts dividendēs. Minēto ienākumu nodokļa maksātājam būs jādeklarē rezumējošā kārtībā. Savukārt vēlākas dividenžu izmaksas gadījumā nodoklis šim ienākumam otrreiz netiek uzlikts. Likumprojekts arī paredz, ka aprēķināto nodokli varēs samazināt par ārvalstu kapitālsabiedrības līmenī samaksāto nodokļa daļu, kura ir proporcionāla peļņas daļai, kuru var attiecināt uz nodokļa maksātāju.;

3) nodokļu pretizvairīšanās normas attiecībā uz izsniegtajiem skaidrās vai bezskaidrās naudas avansiem darbiniekam, valdes loceklim, padomes loceklim, īpašniekam, dalībniekam vai biedram, par kuriem ilgstoši netiek veikti norēķini un avansa summas turpina pieaugt, izņemot gadījumu, ja kopējo izsniegto skaidrās vai bezskaidrās naudas avansu atlikusī summa, kura ir avansa saņēmēja rīcībā, nepārsniegs valstī noteikto minimālo mēneša darba algas apmēru;

4) atbrīvot no iedzīvotāju ienākuma nodokļa 2013. gadā valsts atbalsta vai Eiropas Savienības atbalsta lauksaimniecībai un lauku attīstībai ietvaros saņemtos maksājumus;

5) iespēju nereģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicējam, ja nodokļa maksātāju uz uzņēmuma līguma pamata nodarbina komersants, individuālais uzņēmums (arī zemnieku vai zvejnieku saimniecība), kooperatīvā sabiedrība, nerezidenta pastāvīgā pārstāvniecība, iestāde, organizācija, biedrība, nodibinājums vai fiziska persona, kas reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicēja;

6) noteikt, ka turpmāk darba devējs pēc pieprasījuma izsniegs darbiniekam paziņojumu par fiziskajai personai izmaksātajām summām darba attiecību izbeigšanas dienā, ja ar darbinieku darba attiecības ir izbeigušās pirms taksācijas gada beigām;

7) noteikt, ka fiziskās personas ienākuma gūšana no metāllūžņu pārdošanas nav kvalificējama par saimniecisko darbību neatkarīgi no likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” noteikto kritēriju izpildes, izņemot gadījumu, kad metāllūžņus pārdod individuālais komersants, kurš atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajos aktos noteiktā kārtībā saņēmis licenci melno un krāsaino metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai Latvijas Republikā;

8) terminu precizēšanu, kas nosaka konkrētāku atvieglojuma par apgādībā esošu personu piemērošanas kārtību, ja personai ir piešķirta pensija, kā arī precizē minētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojuma piemērošanu, ja apgādībā esošā persona turpina vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iegūšanu.

Likumprojektā veikti citi tehniska un redakcionāla rakstura precizējumi.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1.janvārī.


 

Likumprojekts „Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā”

Likumprojekts „Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā” (turpmāk – Projekts) izstrādāts pēc Tieslietu ministrijas iniciatīvas, ievērojot Ministru kabineta 2012. gada 17. aprīļa protokollēmuma (prot. Nr. 20 38.§) 10. punktu, kas cita starpā paredz Tieslietu ministrijai izvērtēt un līdz 2012. gada 1. jūlijam iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā priekšlikumus par iespējamiem grozījumiem Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā (turpmāk – Likums) paredzot, ka normu ierobežojumi tiek saglabāti līdz 2016. gada 1. janvārim, vai arī to apjoms tiek atjaunots pakāpeniski trīs gadu laikā. Turklāt Projekts izstrādāts saistībā ar Hāgas 2007. gada 23. novembra Konvenciju par uzturlīdzekļu bērniem un cita veida ģimenes uzturēšanas līdzekļu pārrobežu piedziņu (turpmāk – Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencija), kuras piemērošana Latvijā, tāpat kā citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, būs jāuzsāk tiklīdz Eiropas Savienība pievienosies tai.

1) Attiecībā uz Projektā ietverto regulējumu saistībā ar Hāgas 2007. gada 23. novembra konvenciju norādāms, ka tās vispārējs mērķis ir nodrošināt uzturlīdzekļu un cita veida ģimenes uzturēšanas līdzekļu efektīvu pārrobežu piedziņu, jo īpaši, izveidojot līgumslēdzēju valstu iestāžu visaptverošu sadarbības sistēmu, nodrošinot iespēju iesniegt pieteikumus uzturēšanas nolēmumu pieņemšanai, paredzot uzturēšanas nolēmumu atzīšanu un izpildi, kā arī pieprasot efektīvus pasākumus uzturēšanas nolēmumu tūlītējai izpildei. Tādējādi tas ļaus uztura kreditoriem viegli, ātri un lielākoties bez maksas iegūt izpildes dokumentu, kas būtu brīvi un bez šķēršļiem izpildāms Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijas dalībvalstu, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (turpmāk – trešās valstis), un Eiropas Savienības dalībvalstu tiesiskajā telpā.

Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijas 4. panta 1. punkts noteic, ka līgumslēdzēja valstis ieceļ vienu centrālo iestādi, lai tā pildītu pienākumus, kas ar šo konvenciju ir uzlikti tādām iestādēm.

Tāpat Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijā noteiktas centrālās iestādes vispārējās un īpašās funkcijas, kā arī citi ar centrālo iestāžu darbību saistīti jautājumi.

Turklāt Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 3. punkts noteic, ka, attiecībā uz šajā pantā noteiktajiem pieteikumiem centrālās iestādes veic visus atbilstīgos pasākumus, lai, ja to prasa apstākļi, nodrošinātu vai atvieglotu juridiskās palīdzības sniegšanu. Centrālās iestādes funkcijas, ciktāl to ļauj minētās iestādes valsts tiesību akti, saskaņā ar šo pantu var veikt valsts struktūras vai citas struktūrvienības attiecīgās valsts kompetento iestāžu uzraudzībā.

Tādējādi nepieciešams izdarīt attiecīgus grozījumus normatīvajos aktos, lai atbilstoši Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijā noteiktajam ieceltu centrālo iestādi Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijas kontekstā, kā arī lai noteiktu kārtību un apjomu, kādā centrālā iestāde veiks savas funkcijas.

2) Projektā ietverts arī regulējums saistībā ar nepieciešamību rast risinājumu Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas (turpmāk – Fonda administrācija) praksē konstatētajiem gadījumiem, kad persona, kas nepamatoti saņēmusi uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda (turpmāk – Fonds), labprāt atmaksātu nepamatoti no Fonda saņemtos uzturlīdzekļus, taču viņai ir neiespējami vai ļoti apgrūtinoši, ņemot vērā viņas finansiālo situāciju vai citus apstākļus, samaksāt visu atmaksājamo uzturlīdzekļu summu un par to aprēķinātos likumiskos procentus likumā noteiktajā termiņā, proti, 30 dienu laikā (saskaņā ar Likuma 11.1 panta otrajā daļā noteikto iesniedzējam ir pienākums šā panta pirmajā daļā minēto lēmumu izpildīt 30 dienu laikā no lēmuma saņemšanas dienas).

Šeit papildus norādāms, ka par nepamatoti izmaksātiem saskaņā ar Likuma regulējumu ir uzskatāmi uzturlīdzekļi, kas izmaksāti, iesniedzējam sniedzot apzināti nepatiesas ziņas vai iesniedzējam nepaziņojot Fonda administrācijai par apstākļiem, kuri ietekmē tiesības saņemt uzturlīdzekļus, vai arī kas izmaksāti pēc to apstākļu iestāšanās, kuri ietekmē tiesības saņemt uzturlīdzekļus.

Šī problēma ir īpaši aktuāla gadījumos, ja uzturlīdzekļi no Fonda nepamatoti ir izmaksāti nevis par vienu mēnesi, bet par ilgāku laikposmu un attiecīgi atmaksājamo līdzekļu apmērs ir lielāks. Turklāt, iespējams, šī problēma kļūs vēl aktuālāka, pieaugot no Fonda maksāto uzturlīdzekļu apmēram. Līdz ar to nepieciešams paredzēt normatīvajā regulējumā mehānismu, kā, raugoties no apstākļiem un iemesliem katrā atsevišķā gadījumā, dot iespēju personai atmaksāt Fondam atlīdzināmos līdzekļus labprātīgi, bet ilgākā laikposmā nekā tas noteikts vispārējos gadījumos (t.i., 30 dienu laikā no lēmuma par izmaksāto uzturlīdzekļu un likumisko procentu par nepamatoti izmaksātajām uzturlīdzekļu summām piedziņu saņemšanas dienas).

3) Ministru kabineta 2012. gada 17. aprīļa protokollēmuma (prot. Nr. 20 38. §) 3. punkts paredz, ņemot vērā nepieciešamību turpināt ievērot stingru valsts budžeta fiskālo disciplīnu, nodrošināt pakāpenisku budžeta deficīta samazināšanu un priekšnoteikumu izpildi Latvijas iekļaušanai eiro zonā 2014. gadā, ministrijām detalizēti izvērtēt valsts budžeta bāzes izdevumos neiekļautos papildu pieprasījumus saskaņā ar informatīvā ziņojuma 2. pielikumu un atbilstoši Finanšu ministrijas elektroniski nosūtītajai veidlapai līdz 2012. gada 1. jūlijam iesniegt Finanšu ministrijā precizētus priekšlikumus papildu pieprasījumiem prioritārā secībā. Bez tam minētā protokollēmuma 10. punkts cita starpā paredz Tieslietu ministrijai izvērtēt un līdz 2012. gada 1. jūlijam iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā priekšlikumus par iespējamiem grozījumiem Likumā paredzot, ka normu ierobežojumi tiek saglabāti līdz 2016. gada 1. janvārim, vai arī to apjoms tiek atjaunots pakāpeniski trīs gadu laikā.

Pašreiz saskaņā ar Likuma pārejas noteikumu 4. punktu ir noteikts pārejas periods no Fonda maksāto uzturlīdzekļu izmaksāšanā. Proti, 2009. gada 1. decembrī, ievērojot ekonomisko situāciju valstī un tās radītās sekas, kā arī ierobežoto valsts budžeta līdzekļu apmēru, Saeimā tika pieņemts likums „Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā”, kas stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī un paredz laika posmā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 31. decembrim uzturlīdzekļus no Fonda izmaksāt samazinātā apmērā. Tādējādi uzturlīdzekļi no Fonda minētajā laika posmā tiek maksāti nevis pēc pamatregulējumā paredzētā principa – apmērā, kādu, pamatojoties uz Civillikuma 179. panta piekto daļu, noteicis Ministru kabinets, kas ir 25 % apmērā no minimālās mēneša darba algas bērniem no viņu piedzimšanas līdz 7 gadiem un 30 % apmērā bērniem vecumā no 7 līdz 18 gadiem, bet gan bērniem no viņu piedzimšanas līdz 7 gadiem 30 latu apmērā un bērniem vecumā no 7 līdz 18 gadiem 35 latu apmērā.

Tuvojoties minētā pārejas perioda termiņa beigām, nepieciešams izvērtēt turpmākās no Fonda maksāto uzturlīdzekļu izmaksas iespējas, lai nodrošinātu Likuma 2. pantā definēto mērķi un īstenotu Likuma 3. panta pirmajā daļā paredzēto Fonda darbības mērķi (t.i., mērķis ir nodrošināt bērnu ar uzturlīdzekļiem, ja tiesas nolēmuma par uzturlīdzekļu piedziņu izpilde atzīta par neiespējamu vai parādnieks tiesas nolēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu pilda, bet nenodrošina to minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kādu, pamatojoties uz Civillikuma 179. panta piekto daļu, noteicis Ministru kabinets, tādējādi īstenojot bērna tiesības uz sociālo nodrošinājumu), un turpmāko uzturlīdzekļu izmaksas politiku.

Lai arī valsts ekonomiskā situācija, salīdzinot ar situāciju 2009. gadā, kad tika pieņemts minētais pašreiz spēkā esošais pārejas periods, ir stabilizējusies un ir vērojamas pozitīvas izmaiņas valsts ekonomiskajos rādītājos, taču joprojām valsts politika ir īstenojama, ievērojot ierobežotu valsts budžeta līdzekļu pieejamību, lai būtu iespējams īstenot valsts fiskālo politiku, tādējādi nodrošinot ekonomiskās izaugsmes un ilgtspējas veicināšanu.

Tāpat arī informatīvajā ziņojumā "Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020. gadam prioritāšu pamatojuma ziņojums", tāpat kā „Ģimenes valsts politikas pamatnostādnēs 2011.– 2017. gadam” (atbalstītas ar Ministru kabineta 2011. gada 18. februāra rīkojumu Nr. 65 (prot. Nr. 10 41.§)), ir atzīts īpaši ģimeņu ar bērniem atbalsta nozīmīgums, t.sk., šādu ģimeņu nabadzības riska mazināšanas nepieciešamība (lai novērstu no tā izrietošos riskus – bērniem no zemu ienākumu ģimenēm ir mazākas iespējas iegūt labu izglītību, kas nākotnē nozīmē mazāk kvalificētu darbu un zemākus ienākumus, iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem ir mazāk iespēju ieguldīt savā veselībā, izglītībā, jaunu iemaņu apgūšanā, kas aizkavē cilvēkkapitāla vērtības izaugsmi un ekonomikas izaugsmi valstī kopumā).

Līdz ar to arī, plānojot un nosakot turpmāko uzturlīdzekļu izmaksas politiku, atbilstoši valsts iezīmētajiem ilgtermiņa un vidēja termiņa mērķiem, ievērojot kopējās valsts attīstības politikas tendences, nepieciešams ņemt vērā kā ierobežotos valsts budžeta resursus, tā arī nepieciešamību ievērot bērna tiesību aizsardzības un ģimeņu ar bērniem atbalsta veicināšanas intereses (t.sk., tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošana).

Šeit papildus norādāms, ka arī Satversmes tiesa savā 2011. gada 10. janvāra spriedumā lietā Nr. 2010-18-01 (izskatot lietu par minētā pārejas noteikumu 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 109. un 110. pantam) (turpmāk – Spriedums) ir norādījusi uz principu, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērniem prioritāras ir bērna tiesības un intereses, kas nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz to, kas ir bērna interesēs, bet arī likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā veidā, un valsts pienākums ir, īstenojot Satversmē garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ne vien noteikt šo tiesību normatīvo regulējumu, bet arī izveidot efektīvu tiesību normu īstenošanas mehānismu.

Turklāt Satversmes tiesa Spriedumā, vērtējot minētajā pagaidu regulējumā noteikto uzturlīdzekļu apmēru, ir atzinusi, ka, tā kā tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir personas sociālās tiesības, valstij ir rīcības brīvība to metožu un mehānismu izvēlē, ar kādiem šīs tiesības īstenojamas (..), un likumdevējs, izvērtējot valsts ekonomiskās iespējas un citus apstākļus, var izmantot savu rīcības brīvību un veidot sociālās drošības sistēmu, nosakot tās darbības vispārējos principus, līdzekļu iemaksāšanas, administrēšanas, pārvaldīšanas un izmaksāšanas noteikumus (..). Bez tam Spriedumā attiecībā uz tiesiskās paļāvības principa izvērtējumu norādīts, ka no Satversmes 109. panta valstij izriet pienākums izveidot un uzturēt sociālās aizsardzības sistēmu kopumā, taču Satversmes 109. pants neietver prasību paredzēt uzturlīdzekļu izmaksu kādā konkrētā apmērā.

Šeit papildus uzsverams, ka saskaņā ar Civillikuma 179. pantu un Ministru kabineta 2003. gada 1. jūlija noteikumu Nr. 348 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” 1. punktu uzturlīdzekļu nodrošināšana bērnam ir katra vecāka pienākums neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa, savukārt Fonda maksātie uzturlīdzekļi neatbrīvo kādu no vecākiem no šī pienākuma, bet gan ir tikai kā atbalsts vecākam, ar kuru bērns dzīvo, uzturlīdzekļu piedziņas procesā. Bērna interešu īstenošanai valsts, ar Fonda palīdzību samaksājot šim vecākam noteiktu līdzekļu summu un tādējādi attiecīgā apmērā pārņemot uzturlīdzekļu piedziņu, atbalsta šo vecāku bērna audzināšanā brīdī, kad netiek nodrošināta piedalīšanās bērna uzturēšanā no otra vecāka puses. Taču, kā jau norādīts, tas neatbrīvo vecāku no viņa pienākuma uzturēt bērnu, un valsts, ievērojot vienlīdzības principu attiecībā uz visiem bērniem un nepieciešamību valsts budžeta līdzekļus izlietot mērķtiecīgi, ilgtspējīgi un sabalansēti atbilstoši nodrošināmajiem mērķiem, nevar uzņemties šo pienākumu vecāka, kurš kādu iemeslu dēļ nenodrošina savam bērnam uzturlīdzekļus, vietā (ņemot vērā arī to, ka katram bērnam ir individuālas vajadzības, no kā atkarīgs ir viņam nepieciešamais līdzekļu apmērs).

Līdz ar to, ievērojot visus minētos apsvērumus (un īpaši minēto attiecībā uz turpmākās politikas plānošanu, ievērojot stingru fiskālo politiku) un ņemot vērā minētos apstākļus par bērnu interešu un tiesību aizsardzības nodrošināšanu, nepieciešams paredzēt pakāpenisku no Fonda izmaksājamo uzturlīdzekļu apmēra palielināšanu, jau attiecībā uz nākamo (t.i., 2013.) gadu nosakot izmaksājamo uzturlīdzekļu apmēru par pieciem latiem lielāku nekā 2012. gadā. Šeit papildus norādāms, ka pašreiz nav prognozējams, kāds būs minimālās mēneša darba algas apmērs pēc šī nosakāmā pārejas perioda beigām un attiecīgi, kāds būs no Fonda maksājamo uzturlīdzekļu apmērs (kas saskaņā ar Likuma pamatregulējumu ir attiecīgi 25% un 30% no minimālās mēneša darba algas, kas valstī tiek noteikta katram nākamajam gadam atsevišķi).

Projektā ietvertā regulējuma saistībā ar Hāgas 2007. gada 23. novembra konvenciju mērķis ir nodrošināt Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijas piemērošanu Latvijā.

Saskaņā ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 2. un 3. pantu likuma mērķis ir nodrošināt, lai tiktu īstenotas bērna tiesības uz sociālo nodrošinājumu, izveidojot Fondu minimālo uzturlīdzekļu izmaksai. Fonds ir valsts budžetā paredzētais līdzekļu kopums bērna nodrošināšanai ar uzturlīdzekļiem, ja tiesas nolēmuma par uzturlīdzekļu piedziņu izpilde Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā atzīta par neiespējamu vai parādnieks tiesas nolēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu pilda, bet nenodrošina to minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kādu, pamatojoties uz Civillikuma 179. panta piekto daļu, noteicis Ministru kabinets. Fonda līdzekļu turētājs ir Fonda administrācija.

Saskaņā ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 4. pantu Fonda administrācija veic šādus uzdevumus:

1) piesaista, uzkrāj un izmaksā Fonda līdzekļus atbilstoši šā likuma 3. panta pirmajā daļā norādītajam mērķim;

2) mērķtiecīgi un efektīvi apsaimnieko Fonda līdzekļus, kā arī nodrošina to izlietojuma kontroli;

3) Ministru kabineta noteiktajā kārtībā reģistrē personas, kurām izmaksāti uzturlīdzekļi no Fonda, un parādniekus.

Padomes 2008. gada 18. decembra regulā (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās (turpmāk – Padomes regula Nr. 4/2009) noteiktos centrālās iestādes pienākumus veic Fonda administrācija. Kārtību un apjomu, kādā Fonda administrācija Padomes regulā Nr. 4/2009 noteiktajos gadījumos sniedz personām juridisko palīdzību, īsteno noteiktās tiesības un centrālās iestādes funkcijas, kā arī pilda šajā regulā noteiktos centrālās iestādes uzdevumus, nosaka Ministru kabinets.

Ņemot vērā Fonda administrācijas uzdevumus, tika nolemts, ka Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijā noteiktās centrālās iestādes funkcijas veiks un Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijā noteikto juridisko palīdzību tajā noteiktajos gadījumos sniegs Fonda administrācija.

Tādējādi Projekts paredz noteikt, ka Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijā noteiktos centrālās iestādes pienākumus veic Fonda administrācija.

Turklāt Projektā papildināts deleģējums Ministru kabinetam noteikt kārtību un apjomu, kādā Fonda administrācija Padomes regulā Nr. 4/2009 noteiktajos gadījumos sniedz personām juridisko palīdzību, īsteno noteiktās tiesības un centrālās iestādes funkcijas, kā arī pilda šajā regulā noteiktos centrālās iestādes uzdevumus, ar atsauci arī uz Hāgas 2007. gada 23. novembra konvenciju. Tādējādi Projektā ir iekļauts deleģējums Ministru kabinetam noteikt kārtību un apjomu, kādā Fonda administrācija Padomes regulā Nr. 4/2009 un Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijā noteiktajos gadījumos sniedz personām juridisko palīdzību, īsteno noteiktās tiesības un centrālās iestādes funkcijas, kā arī pilda minētajā regulā un konvencijā noteiktos centrālās iestādes uzdevumus (sīkāk par Ministru kabineta noteikumos iekļaujamo regulējumu skatīt Projekta anotācijā).

Gadījumā, ja tiesā vairākas prasības tiks apvienotas vienā lietā, piemēram, uzturēšanas līdzekļu prasība un pretprasība par laulības šķiršanu, tad Fonda administrācija pārstāvēs pieteikuma, kas iesniegts, izmantojot Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijā noteikto kārtību, iesniedzēja intereses, savukārt pārējā daļā šīs personas intereses pārstāvēs Juridiskās palīdzības administrācijas norīkots juridiskās palīdzības sniedzējs (ja personai atbilstoši Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumam būs tiesības uz valsts nodrošināto juridisko palīdzību) vai cits šīs personas pārstāvis. Turklāt Fonda administrācija lietas ietvaros kontaktēsies ar attiecīgo pieteikuma iesniedzēju caur iesniedzējas valsts centrālo iestādi vai caur viņa pārstāvi un koordinēti lems par turpmāko rīcību. Minētā kārtība arī tiks noteikta izstrādājamos Ministru kabineta noteikumos.

Tāpat Likumprojekts paredz noteikt arī papildu pienākumu Fonda administrācijai, t.i., ja nepieciešams, bez īpaša pilnvarojuma pārstāvēt tiesā un citās valsts un pašvaldību iestādēs personas, kurām saskaņā ar Hāgas 2007. gada 23. novembra konvenciju ir tiesības uz juridisko palīdzību, tas ir, ārvalsts prasītājus pārrobežu uzturlīdzekļu piedziņas lietās bērnam vai citām personām (saskaņā ar Hāgas 2007. gada 23. novembra konvenciju), ārvalsts prasītājus pārrobežu paternitātes noteikšanas lietās, ja prasība saskaņā ar Hāgas 2007. gada 23. novembra konvenciju celta vienlaikus ar prasību par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam, kā arī ārvalsts pieteikuma iesniedzējus lietās par ārvalsts tiesu nolēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam vai citām personām atzīšanu vai izpildes pasludināšanu Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijā paredzētajos gadījumos. Ņemot vērā to, ka ne visos gadījumos šāda pārstāvība tiesā personai būs nepieciešama, jo, piemēram, persona var izvēlēties sev citu juridiskās palīdzības sniedzēju, tad Fonda administrācija šādos gadījumos juridisko palīdzību nenodrošinās.

Ņemot vērā, ka Eiropas Savienība Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijai pievie­nosies pēc tās normu ieviešanas visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, oficiāls paziņojums par Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijas spēkā stāšanos tiks publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Pēc minētā paziņojuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī Latvijas Republikas oficiālajam izdevējam „Latvijas Vēstnesis” tiks sniegta informācija par Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijas spēkā stāšanos attiecīgas atzīmes par spēkā stāšanos izdarīšanai pie pieņemtajiem saistošajiem likumiem. Turklāt attiecīga informācija par Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijas spēkā stāšanos iedzīvotāju interesēs tiks ievietota arī Fonda administrācijas interneta mājas lapā.

2) Ar Projektā ietverto regulējumu tiek arī paredzētas tiesības iesniedzējam lūgt no Fonda nepamatoti izmaksāto uzturlīdzekļu un par tiem aprēķināto likumisko procentu samaksu sadalīt termiņos, iesniedzot attiecīgi iesniegumu. Ievērojot to, ka pašlaik personai Likumā ir noteikts 30 dienu termiņš labprātīgi samaksāt Fondam atmaksājamo summu, tad minēto iesniegumu iesniedzējs var iesniegt 10 dienu laikā, kas būtu uzskatāms par pietiekamu laiku, lai iesniegtu iesniegumu. Turklāt Projektā ietvertais regulējums paredz, ka, iesniedzot iesniegumu, ir jānorāda pamatots iemesls, kādēļ iesniedzējam būtu nepieciešams samaksu sadalīt termiņos, un šī iemesla pamatotības izvērtējums tiek atstāts Fonda administrācijas ziņā, katru gadījumu vērtējot individuāli, ņemot vērā gan norādīto iemeslu būtību, gan atmaksājamo līdzekļu summu. Fonda administrācijai tiek paredzēts pienākums iesniegumu izvērtēt un pieņemt attiecīgu lēmumu septiņu dienu laikā, lai būtu iespējams iesniedzējam par pieņemto lēmumu savlaicīgi paziņot. Šāds regulējums paredzēts, ievērojot nepieciešamību rast efektīvākos risinājumus, lai atgūtu nepamatoti no Fonda izmaksātos līdzekļus un dotu iespēju tos labprātīgi atmaksāt.

Turklāt Projektā ietvertais regulējums paredz samaksas termiņu sadalot pagarināt uz laiku, ne ilgāku par gadu, kas no vienas puses dod iespēju iesniedzējam atmaksāt Fonda līdzekļus 12 mēnešu (30 dienu vietā, kā tas ir vispārējā gadījumā), no otras puses tas izslēdz iespēju šos piedzenamos līdzekļus atmaksāt neierobežoti ilgā laikā, kā rezultātā zustu ar šo regulējumu panākamā līdzekļu atgūšanas efektivitāte (kas varētu tikt ļaunprātīgi izmantots).

Bez tam Projektā paredzēts, ka gadījumā, ja iesniedzējs iesniegtu Fonda administrācijā iesniegumu ar lūgumu sadalīt atmaksu termiņos un Fonda administrācija attiecībā uz šo lūgumu pieņemtu negatīvu lēmumu, tad visa atmaksājamā summa iesniedzējam ir samaksājama 10 dienu laikā no dienas, kad viņš saņēmis lēmumu par atteikumu. Šāds termiņš noteikts, ievērojot to, ka brīdī, kad persona saņemtu šādu lēmumu par atteikumu, varētu būt jau iestājies vai tuvākajās dienās iestātos paredzētais vispārējā kārtībā atmaksai dotais 30 dienu termiņš (rēķinot iesnieguma iesniegšanai un lēmuma pieņemšanai noteiktos maksimālos termiņus un laiku iesnieguma un lēmuma nosūtīšanai pa pastu), kā arī lai pēc iespējas izslēgtu iesniedzēju vēlmi ar šāda iesnieguma iesniegšanas iespēju ļaunprātīgi pagarināt atmaksas termiņu (piem., ja tas tiktu noteikts vēl 30 dienu ilgs). Taču Projektā noteikts arī, ka gadījumā, ja pēc lēmuma par atteikumu sadalīt samaksu termiņos saņemšanas lēmuma par izmaksāto uzturlīdzekļu un likumisko procentu par nepamatoti izmaksātajām uzturlīdzekļu summām piedziņu izpildei noteiktais 10 dienu termiņš iestājas pirms sākotnēji noteiktā (t.i., saskaņā ar Likuma 11.1 panta otro daļu noteiktais) termiņa, tad ievērojams garākais izpildei dotais termiņš. Šāds regulējums noteikts, ņemot vērā iespējamās situācijas pie minimālākā iespējamā laika patēriņa šim procesam, proti, gadījumos, ja persona iesniegumu ar lūgumu sadalīt samaksu termiņos iesniedz Fonda administrācijai uzreiz tajā pat dienā, kad saņem lēmumu par izmaksāto uzturlīdzekļu un likumisko procentu par nepamatoti izmaksātajām uzturlīdzekļu summām piedziņu, un Fonda administrācija arī, piem., vienas dienas laikā pieņem lēmumu par atteikumu samaksu sadalīt termiņos. Šādā gadījumā personai lēmuma izpildei noteiktais 10 dienu termiņš varētu iestāties pirms sākotnēji noteiktā 30 dienu termiņa iestāšanās.

Tāpat arī Projekta regulējums noteic, ka, ja iesniedzējs nokavējis kādu no lēmumā par atmaksas sadalīšanu termiņos norādītajiem termiņiem, tad, tāpat kā gadījumos, kad netiek visa Fondam atmaksājamā summa atmaksāta Likumā noteiktajos termiņos, Fonda administrācija sagatavo brīdinājumu par lēmuma par izmaksāto uzturlīdzekļu un likumisko procentu par nepamatoti izmaksātajām uzturlīdzekļu summām piedziņu piespiedu izpildi un nosūta to iesniedzējam.

Prognozējams, ka ar Projektā ietverto regulējumu būs iespējams efektīvāk atgūt Fonda līdzekļus, jo tām personām, kas to labprāt darītu, bet kurām ir grūtības atmaksāt visu uzreiz, šādā veidā tiek dota iespēja labprātīgi atmaksāt Fondam līdzekļus.

3) Bez tam saskaņā ar Projektā ietverto regulējumu Likums tiek papildināts ar vēl vienu pārejas noteikumu, kas paredz noteikt pārejas periodu, kad laika posmā no 2013. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 31. decembrim uzturlīdzekļi no Fonda tiks izmaksāti mazākā apmērā kā pamatregulējumā paredzētais apmērs, taču ar katru gadu no Fonda maksātais uzturlīdzekļu apmērs par 5 latiem tiks paaugstināts. Tādējādi pakāpeniski katru gadu ar Projektā ietverto regulējumu nosakāmajā pārejas periodā tiks palielināts no Fonda maksāto uzturlīdzekļu apmērs. Proti, 2013. gadā par bērnu no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai 35 latu apmērā, bet par bērnu no 7 līdz 18 gadu vecumam 40 latu apmērā (šis apmērs ir par 5 latiem lielāks kā 2012. gadā maksātais), 2014. gadā attiecīgi 40 un 45 lati, 2015. gadā attiecīgi 45 un 50 lati un 2016. gadā attiecīgi 50 un 55 lati.

Bez tam šeit atkārtoti vēršama uzmanība, ka ar to, ka Fonda administrācija uzsāk uzturlīdzekļu izmaksu par bērnu saskaņā ar Likumu, neizbeidzas šī bērna abu vecāku pienākums nodrošināt viņam uzturlīdzekļus vismaz minimālā apmērā. Ņemams vērā arī apstāklis, ka ir tendence pieaugt (un prognozējams, ka tuvākajos gados šī tendence saglabāsies, cita starpā ievērojot, ka to ietekmē ekonomiskās situācijas valstī radītās sekas) bērnu, par kuriem no Fonda tiek maksāti uzturlīdzekļi, skaitam, kas attiecīgi, saglabājot arī pašreiz izmaksāto uzturlīdzekļu apmēru, prasītu vairāk valsts budžeta līdzekļus kā, piem., iepriekšējā gadā (2011. gadā uzturlīdzekļi ir izmaksāti 27357 bērniem kopumā 9 394 901,63 latu apmērā). Tā, pēc Fonda administrācijas sniegtajām ziņām, 2011. gada pirmajā ceturksnī vidējais bērnu, kuriem tika maksāti uzturlīdzekļi no Fonda mēneša pēdējā dienā, skaits bija 22904, 2011. gada otrajā ceturksnī – apmēram 23197, 2011. gada trešajā ceturksnī – 23413, ceturtajā ceturksnī – 23555, bet šā gada pirmajos divos mēnešos vidēji 23680 katrā. Šeit papildus attiecībā uz bērnu, par kuriem no Fonda tiek maksāti uzturlīdzekļi, skaita palielināšanos paskaidrojam, ka no Fonda maksātos uzturlīdzekļus no jauna pieprasa par bērniem visās vecuma grupās, un vairumā gadījumu uzturlīdzekļi no Fonda tiem tiek izmaksāti līdz viņu 18 gadu vecuma sasniegšanai (proti, tādu gadījumu, kad uzturlīdzekļu izmaksu no Fonda pārtrauc agrāk, t.i., pirms bērna 18 gadu vecuma sasniegšanas, ir ievērojami mazāk). Savukārt gadījumu skaitu, kad tiek pieprasīta uzturlīdzekļu izmaksa no Fonda, ietekmē, piemēram, kāda no vecākiem izbraukšana uz ārvalstīm (kā rezultātā izjūk ģimenes, izbraukušais vecāks pēc laika vairs neuztur bērnu u.tml.), vecāka, kuram jāmaksā uzturlīdzekļi savam bērnam nonākšana finansiālās grūtībās sakarā ar darba vai citu ienākuma avotu zaudēšanu vai finanšu līdzekļu samazināšanos, arī vecāka, kurš audzina un uztur bērnu, finansiālās situācijas pasliktināšanās (saistībā ar ienākumu samazināšanos vai preču un pakalpojumu cenu sadārdzināšanos), kas liek vecākam izšķirties par soli pieprasīt uzturlī­dzekļus, lai gan agrāk viņš to nedarīja. Proti, iepriekš vecāks, kurš audzina bērnu, nebija sniedzis tiesā prasību par uzturlīdzekļu piedziņu, vai arī tiesas spriedums par uzturlīdzekļu piedziņu bija, bet šis vecāks, parādniekam nepildot šo tiesas spriedumu, nevērsās pie zvērināta tiesu izpildītāja ar lūgumu piedzīt, vai arī iepriekš parādnieks šo tiesas spriedumu pildīja. Tāpat iespējams gadījums, kad vecāks, pie kura bērns dzīvo, agrāk nevērsās Fonda administrācijā, pieprasot izmaksāt uzturlīdzekļus no Fonda, lai arī parādnieks nepildīja tiesas spriedumu par uzturlīdzekļu piedziņu, u.c. iemesli. Šeit atzīmējams arī psiholoģiskais aspekts, ka valsts finansiālās krīzes rezultātā personas aizvien vairāk cenšas izmantot katru iespēju papildus iegūt finanšu resursus un izmantot finansiālo atbalstu no valsts.

Turklāt ņemams vērā arī tas, ka svarīgi ir nodrošināt Fonda maksātos uzturlīdzekļus par visiem bērniem, par kuriem saskaņā ar Likumu šādus uzturlīdzekļus var pieprasīt, lai arī mazākā apmērā (vēršam uzmanību, ka arī šāds aspekts ir vērtēts Spriedumā, proti, tajā norādīts, ka, lai gan Fondam ir sekundāra loma bērnu nodrošināšanā ar uzturlīdzekļiem, valstij ir pienākums nodrošināt to bērnu tiesības, kuriem ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no šā Fonda, samazinot uzturlīdzekļu izmaksas apmēru salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu, likumdevējs ir nodrošinājis uzturlīdzekļus visiem bērniem, kuriem ir tiesības tos saņemt no Fonda. Turklāt Satversmes tiesa paudusi, ka var piekrist arī Saeimas norādītajam, ka vecāku materiālā stāvokļa izvērtēšana nenodrošinātu efektīvu Fonda darbību un būtu pretrunā ar tā darbības mērķi).

Tādējādi, ņemot vērā minētos apstākļus un nepieciešamību sabalansēt ierobežoti pieejamos valsts budžeta finanšu resursus dažādu tiesību nodrošināšanā nākamajā un turpmākajos gados un ievērot vienlīdzību (skatīt šīs sadaļas 2. punktā), kā optimālākais risinājums ir uzskatāms no Fonda pašreiz, t.i., 2012. gadā, maksāto uzturlīdzekļu apmēru, sākot ar 2013. gadu, palielināt par 5 latiem ik gadu, nosakot šādu pārejas periodu līdz 2016. gada 31. decembrim).

Projekts paredz arī tajā ietvertā regulējuma spēkā stāšanās laiku 2013. gada 1. janvāri, lai tā regulējums (t.sk. nosakāmais jaunais pārejas periods) stātos spēkā dienā, kad beidzas pašreiz noteiktais pārejas periods. Savukārt attiecībā uz regulējumu saistībā ar Hāgas 2007. gada 23. novembra konvenciju noteikts, ka tas stājas spēkā vienlaicīgi ar Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencijas spēkā stāšanos Eiropas Savienībā. Provizoriski Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencija varētu stāties spēkā Eiropas Savienībā, tai skaitā, Latvijā 2013. gada pirmajā pusē.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1.janvārī.

Likumprojekts „Grozījums Latvijas Republikas Zemessardzes likumā”

Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums (turpmāk – Atlīdzības likums) ar 2013. gada 1.janvāri paredz tiesības visām valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām (darbiniekiem) izmaksāt pabalstu līdz 50 procentiem no mēnešalgas vienu reizi kalendāra gadā, aizejot ikgadējā apmaksātajā atvaļinājumā. Saskaņā ar Atlīdzības likuma 2.panta piekto daļu, šis likums neattiecas uz zemessargiem.

Šobrīd Latvijas Republikas Zemessardzes likuma 35.panta pirmās daļas 2.punkts nosaka, ka zemessargi, kas ir noslēguši līgumu par Zemessardzes vienības štatu sarakstā iekļautā amata pienākumu pildīšanu, lai nodrošinātu Nacionālo bruņoto spēku komandiera noteikto objektu apsardzi, saņem atvaļinājuma pabalstu mēneša algas apmērā, aizejot ikgadējā atvaļinājumā.

Lai saskaņotu normas, kas nosaka karavīriem un zemessargiem izmaksājamo atvaļinājuma pabalstu, ir nepieciešams veikt attiecīgu grozījumu Latvijas Republikas Zemessardzes likumā.

Aizsardzības ministrija ir izstrādājusi likumprojektu, lai saskaņotu karavīriem un zemessargiem noteikto atvaļinājuma pabalsta apmēru. Likumprojekts nosaka atvaļinājuma pabalsta izmaksu zemessargiem līdz 50 procentiem no mēneša algas.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1.janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli””

Likumprojekts paredz:

1) likumā noteiktajam nodokļa likmes koridoram (0,2 – 3,0 procenti no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības) noteikt robežu 1,5 procenti, līdz

kurai pašvaldība var noteikt nodokļa likmi saskaņā ar likumā noteiktajiem principiem, un papildus nosacījumus, kuriem izpildoties, nodokļa likme var pārsniegt 1,5 procentu robežu, t.i., ja nekustamais īpašums netiek apsaimniekots atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.

Piemēram, neapstrādātai lauksaimniecībā izmantojamai zemei nodokļa likmi koridora ietvaros var noteikt 3 procentus, un, ņemot vērā šādai zemei likumā noteikto papildlikmi (1,5 procenti), maksimālā nodokļa likme neapstrādātai lauksaimniecībā izmantojamai zemei būs 4,5 procenti;

2) noteikt četrus obligātos principus, kurus jāievēro visām pašvaldībām, izstrādājot saistošos noteikumus par nodokļa likmes vai likmju piemērošanu (objektīva grupējuma princips, efektivitātes princips, atbildīgas budžeta plānošanas princips, prognozējamības un stabilitātes princips);

3) noteikt trīs izvēles principus, kurus pašvaldība, nosakot nodokļa likmi vai likmes, piemēro pēc saviem ieskatiem (uzņēmējdarbības atbalsta princips, sociālās atbildības princips, teritorijas attīstības un teritorijas sakārtošanas princips);

4) arī attiecībā uz nodokļa atvieglojumu noteikšanu atsevišķām nodokļa maksātāju kategorijām ieviest četrus visām pašvaldībām obligāti piemērojamus principus (sociālās atbildības princips, objektīva grupējuma princips, efektivitātes princips un atbildīgas budžeta plānošanas princips) un divus izvēles principus (uzņēmējdarbības atbalsta princips un teritorijas attīstības un teritorijas sakārtošanas princips);

5) ar 2013. gadu nodokļa bāzi vidi degradējošām, sagruvušām vai cilvēku drošību apdraudošām būvēm noteikt no lielākās turpmāk minētās kadastrālās vērtības - būvei piekritīgās zemes kadastrālās vērtības vai būves kadastrālās vērtības;

6) ar 2014. gadu ieviest nodokļa atvieglojumu daudzbērnu ģimenēm par deklarēto dzīvesvietu (ģimenes māju, dzīvokli) un tam piekrītošo zemi, nosakot maksimālo nodokļa atvieglojuma summu 120 lati;

7) attiecināt likumā jau noteikto nodokļa atvieglojumu 90 procentu apmērā trūcīgām personām un līdz 90 procentiem maznodrošinātām personām no aprēķinātās nodokļa summas par dzīvojamo māju vai dzīvokli arī uz minētajiem objektiem piekrītošo zemi;

8) dot tiesības pašvaldībām 2013. un 2014. gadā turpināt piemērot nodokļa apmēra pieauguma ierobežojumu zemei vai saglabāt nodokļa apmēru zemei iepriekšējā taksācijas gada līmenī, kā arī noteikt ierobežojuma apmēru un piemērošanas nosacījumus.

Likumprojektā veikti citi tehniska un redakcionāla rakstura precizējumi.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību”

Likumprojekts „Grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību” ir izstrādāts, lai precizētu un pilnveidotu vidēja termiņa budžeta plānošanas procesu. Jau šobrīd ir paredzēts, ka vidējā termiņa plānošanas kontekstā katru gadu tiks izstrādāts Vidēja termiņa budžeta ietvara likums (turpmāk – Ietvara likums). Pirmais šāds likums tiek izstrādāts 2013.–2015. gadu periodam, nākamais – 2014.–2016. gadu periodam, utt. Lai nodrošinātu Ietvara likumu savstarpējo pēctecību, kā arī lai balstītu gadskārtējo valsts budžeta likumu uz Ietvara likumu, ir nepieciešams precizēt Likumā par budžetu un finanšu vadību (turpmāk – LBFV) ietvertas normas attiecībā uz likumu savstarpējo sasaiti un saturu, kā arī veikt citus procesu un terminoloģiju pilnveidojošos uzlabojumus.

Šobrīd LBFV ir paredzēta budžeta likumprojektu pakete, kas sevī ietver visus likumprojektus, kuriem ir tieša ietekme uz nākamā saimnieciskā gada budžetu, un kas tiek iesniegti Saeimā kopā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu. 2011. gada 15.decembra grozījumi LBFV, kas stājās spēkā 2012. gada 1.janvārī, paredz veidot Ietvara likumu trīs gadu periodam, kas būs noteicošais arī gadskārtējā valsts budžeta likumprojekta saturam. Tas nozīmē, ka kopā ar Ietvara likumprojektu Saeimā tiks iesniegti citi likumprojekti (piemēram, nodokļu jomā), kas būs tieši saistīti ar Ietvara likumprojektā noteikto, un konceptuāli nodrošinās tā izpildi. Likumprojekts noteic, ka Ietvara likumam var būt pavadoša likumprojektu pakete, kas nodrošinās Ietvara likuma ieviešanu un tam sekojošo gadskārtēja valsts budžeta plānošanu, tādā veidā nodrošinot pilnvērtīgu budžeta ciklu un ieņēmumu/izdevumu politikas atspoguļojumu normatīvajos aktos. Ietvara likumprojektu pakete neaizstāj budžeta likumprojektu paketi (grozījums 16.pantā un 162.panta desmitajā daļā, terminu sadaļas papildinājums). gadskārtējā valsts budžeta likumā līdzekļi tiek plānoti ne tikai sadalījumā pa ministrijām un citām centrālajām valsts budžeta iestādēm, bet arī atsevišķi no tām plānojamiem pasākumu kopumiem. Piemēram, „Dotācija pašvaldībām” vai „Gadskārtējā valsts budžeta izpildes procesā pārdalāmais finansējums”. Šobrīd šādām atsevišķi plānojamām vienībām likumā nav dots atbilstošs saīsinājums, kas būtiski apgrūtina šādu vienību nosaukšanu citos normatīvajos aktos un saprotamas terminoloģijas lietošanu. Likumprojektā tiek definēts termins „Budžeta resors”, kas ietver valsts budžeta likumā plānojamas ministrijas, citas centrālās iestādes, un atsevišķi no ministrijām un citām centrālajām iestādēm plānojamos nodalītos resursu un izdevumu kopumus, tādējādi atvieglojot terminoloģijas lietošanu un veicinot normatīvo aktu lietotāju izpratni par budžeta likuma struktūru. LBFV atbilstoši jaunam terminam tiek precizēts 18.pants. Jāvērš uzmanība, ka termiņš „budžeta resors” raksturo iestādes (un citas vienības) nevis atbilstoši to izvietojumam valsts pārvaldes institucionālajā struktūrā, bet gan atbilstoši gadskārtējā valsts budžeta likuma (un Ietvara likuma) struktūrai un budžeta resursu un izdevumu atspoguļošanai. Jau šobrīd LBFV jēdziens „centrālā valsts iestāde” nozīmē valsts budžeta iestādi, kurai gadskārtējā valsts budžeta likumā budžeta līdzekļus paredz tieši apropriācijas kārtībā. Jēdziens „budžeta resors” vēl lielākā mērā pilnveido budžeta struktūrai atbilstošo terminoloģiju, iekļaujot sevī ministrijas, citas centrālās valsts iestādes, un arī tādas vienības, kas nav iestādes pēc sava statusa, bet kam budžeta līdzekļus arī paredz tieši apropriācijas kārtībā („Dotācija pašvaldībām”, „Mērķdotācija pašvaldībām”, vai „Gadskārtējā valsts budžeta izpildes procesā pārdalāmais finansējums”).

Pašreizējā LBFV termina „Budžeta finansētas institūcijas” un to papildinošajā „Tieši no budžeta finansēts komersants, biedrība un nodibinājums” termina redakcijā nav ietvertas atsevišķas juridiskās personas (arodbiedrības, reliģiskas organizācijas un to iestādes), kuras pēc būtības var būt valsts budžeta līdzekļu saņēmēji un uz kurām jāattiecina tās pašas LBFV normas, kā uz biedrībām un nodibinājumiem. Likumprojekts paredz tiesiskās skaidrības nodrošināšanai precizēt terminu „Tieši no budžeta finansēts komersants, biedrība un nodibinājums”, nosakot, ka LBFV izpratnē tas ietver arī arodbiedrības, reliģiskas organizācijas un to iestādes. Šobrīd likums noteic, ka finanšu ministrs iesniedz Ministru kabinetā vidēja termiņa budžeta ietvara likuma projekta un gadskārtējā valsts budžeta likuma projekta izstrādes un iesniegšanas grafika projektu nākamajam gadam līdz 30.novembrim. Ir nepieciešams nodrošināt lielāku laika posmu starp gadskārtējā valsts budžeta likuma pieņemšanu Saeimā un grafika izstrādāšanu jaunajam budžeta ciklam. Likumprojektā tiek noteikts, ka finanšu ministrs iesniedz Ministru kabinetā jaunā ietvara likumprojekta un budžeta likumprojekta izstrādes grafiku līdz 15.decembrim, tādējādi nodrošinot lielāku iespējamību, ka būs pilnībā pabeigti darbi attiecībā uz gadskārtējā valsts budžeta likuma pieņemšanu Saeimā (grozījums 161.pantā pirmajā daļā).

Šobrīd 161 .panta otrā un ceturtā daļas noteic, ka jaunās politikas iniciatīvas var (nevar) iesniegt atbilstoši spēkā esošajā Ietvara likuma plānotajam. Ir nepieciešams precizēt šo normu, iekļaujot atsauci nevis uz pašu Ietvara likumu, bet gan uz aktuālākajām makroekonomiskajam prognozēm attiecīgajiem gadiem, kurām ir tieša ietekme uz jauno politikas iniciatīvu plānošanas iespējām. Likumprojekts paredz izteikt 161.panta otro daļu jaunā redakcijā un svītrot ceturto daļu, veidojot sasaisti starp jauno politikas iniciatīvu plānošanas iespējām un aktuālākajām makroekonomiskās attīstības prognozēm.

LBFV 162.panta sestajā daļā ir uzskaitīti gadījumi, kuros drīkst precizēt Ietvara likumā noteiktos maksimālos izdevumus, taču nav atrunāts gadījums, kā rīkoties, ja ir notikušais izmaiņas ministrijas vai citas centrālās iestādes ilgtermiņa saistību apmērā, par ko Ministru kabinets ir pieņēmis lēmumu, kā arī, ja ir iestājusies nepieciešamība mainīt izdevumu apjomu, pārvietojot to no viena budžeta resora uz citu budžeta resoru (neietekmējot kopējo izdevumu apmēru). Likuma 162.panta sestā daļa tiek papildināta ar 7.punktu, nosakot, ka Ietvara likumprojektu pārmantojamībā ir jāņem vērā arī izmaiņas ilgtermiņa saistību apmērā, par kurām ir lēmis Ministru kabinets. Savukārt jaunais 8.punkts paredz veikt palielinājumu viena budžeta resora izdevumu apmērā, ja tas kompensēts ar cita budžeta resora izdevumu apmēra samazinājumu, tādā veidā gan nodrošinot elastīgāku plānošanu un iespējas Ietvara likuma atspoguļot budžeta izdevumu strukturālās izmaiņas, gan ļaujot saglabāt kopējo budžeta izdevumu apmēru nemainīgu. Vienlaikus tiek precizēti minētā panta sestās daļas 1., 4., un 6.punkti.

LBFV 18.panta 1.1daļā nepieciešams veikt redakcionālus precizējumus attiecībā uz gadījumiem, kad ministrija savā budžeta pieprasījumā var pārsniegt tai Ietvara likumā noteikto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta kopējo izdevumu apjomu. Vienlaikus nepieciešams noteikt, ka arī gadījumos, kad Ministru kabinets ir pieņēmis lēmumu, kas palielina ministriju un citu centrālo iestāžu noteikto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta kopējo izdevumu apjomu, tām ir tiesības to pārsniegt. Līdz ar to, minētā panta 1.1daļa tiek papildināta ar 8.punktu, kas noteic, ka ministrijas un citas centrālās iestādes tām noteikto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta kopējo izdevumu apjomu var pārsniegt atbilstoši pieņemtajiem lēmumiem.

Tiek svītrota LBFV 20.panta pirmā un otrā daļa, kas nosaka gadskārtējā valsts budžeta likuma projekta (budžeta likumprojekta paketes) saskaņošanas kārtību, jo likumprojektu, tai skaitā valsts budžeta likuma projektu (budžeta likumprojekta paketi), saskaņo atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 7.aprīļa noteikumiem Nr.300 „Ministru kabineta kārtības rullis” noteiktajā kārtībā. Līdz ar to LBFV nebūtu jānosaka papildu gadskārtējā valsts budžeta likuma projekta (budžeta likumprojekta paketes) saskaņošanas kārtība, tiek novērsta normu dublēšanās un saskaņošanas process ir noteikts vienā normatīvajā aktā..

Šobrīd LBFV ir noteikts, ka par saimnieciskā gada pārskatu sagatavošanu ir atbildīga Finanšu ministrija un, ka finanšu ministrs Ministru kabinetam iesniedz sagatavoto saimnieciskā gada pārskatu kopā ar Valsts kontroles atzinumu. Līdz ar to Valsts kontrole Finanšu ministriju par revīziju ieviešanas ieteikumiem, kas apkopoti par visām ministrijām, norāda kā atbildīgo institūciju. Ņemot vērā minēto, nepieciešamas LBFV paredzēt, ka finanšu ministram, iesniedzot Ministru kabinetam saimnieciskā gada pārskatu, ir tiesības, atbilstoši ministriju kompetencei, norādīt atbildīgo ministriju par revīzijas ieteikumu ieviešanu. Tas palīdzētu Finanšu ministrijai daudz efektīvāk apkopot ministriju viedokļus par revīzijas ieteikumiem, jo Finanšu ministrijai nav tiesības vienpersoniski paust viedokli par citu ministriju kompetencē esošajiem revīzijas ieteikumiem. Likuma 32.pants tiek papildināts ar 2.1daļu paredzot, ka finanšu ministram, iesniedzot Ministru kabinetam saimnieciskā gada pārskatu, ir tiesības, atbilstoši ministriju kompetencei, norādīt atbildīgo ministriju par revīzijas ieteikumu ieviešanu, un Ministru kabinets pieņem lēmumu par atbildības sadalījumu.

Šobrīd Ietvara likumprojekta iesniegšanas Saeimā termiņš ir noteikts 30.aprīlis, kas ir arī termiņš Latvijas Konverģences programmas iesniegšanai Eiropas Komisijā. Ietvara likumprojekts un Konverģences programma tiks sagatavoti uz vienu un to pašu makroekonomisko prognožu pamata (jaunāko un aktuālāko), taču Ietvara likums ir detalizētāks, nekā Konverģences programma, un tā pilnīgai izstrādāšanai nepieciešams papildus laiks. Līdz ar to, 16.2panta 10 daļā tiek noteikts, ka Ietvara likumprojekts Saeimā jāiesniedz līdz 15.maijam (nevis 30.aprīlim), tādā veidā nodrošinot, ka Ietvara likumprojekts ir balstīts uz aktuālāko makroekonomiskās situācijas izvērtējumu, un būs atbilstošs Konverģences programmā iekļautajiem datiem, tajā pat laikā nodrošinot Ietvara likuma pieņemšanu Saeimā tās darbības pavasara sesijā

Ņemot vērā saspringto situāciju starptautiskajos finanšu tirgos un eirozonas valstīs, palielinās pasaules ekonomikas attīstības riski, kas savukārt var atstāt savu negatīvo ietekmi arī uz Latvijas tālāko izaugsmi. Tāpēc, lai nodrošinātos pret iespējamiem riskiem, likuma Pārejas noteikumu 37.punktā tiek pagarināts attiecīgo normu darbības termiņš, tādā veidā nodrošinot ekonomikas stabilizācijas instrumentu pieejamību vidējā termiņā.

Šobrīd LBFV 162.pantā piektajā daļā ir ietverti nosacījumi, kas jāievēro, sagatavojot katru nākamo Ietvara likumu. Tā kā Ietvara likums 2013.-2015. gadiem ir pirmais vidēja termiņa plānošanas ciklā, un tā kā makroekonomisko rādītāju svārstību iespējas vēl joprojām saglabājas augstā līmenī, tad ir nepieciešams noteikt pārejas nosacījumus Ietvara likuma 2013.–2015. gadiem un Ietvara likumprojekta 2014.-2016. gadiem savstarpējai sasaistei. Pārejas noteikumi tiek papildināti ar jaunu 64.punktu, kas paredz, sagatavojot Ietvara likuma 2014.–2016. gadam likumprojektu, ņemt vērā prognozētās izmaiņas makroekonomiskajā situācijā, tādā veidā nodrošinot vidēja termiņa plānošanas elastību atkarībā no straujām ekonomikas izmaiņām, kā arī sekmīgu vidēja termiņa plānošanas pilna cikla uzsākšanu.

Likumprojekts paredz veikt arī terminoloģijas precizējumus, tehniska rakstura precizējumus.

Likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījums likumā „Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās””

Atbilstoši likuma „Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās” 6.pantam attiecīgajai pašvaldībai ir jāsagatavo un līdz 2012. gada 30.novembrim jāiesniedz Valsts zemes dienestam:

1. Paziņojums. Lai gan paziņojuma mērķis zemes reformu regulējošajos normatīvajos aktos nav minēts, tomēr saskaņā ar zemes reformas pabeigšanas uzdevumiem un mērķi, secināms, ka tā mērķis ir nodot Valsts zemes dienestam informāciju zemes reformas pabeigšanas rīkojuma projekta sagatavošanai attiecīgajā pilsētā, kā arī par zemes reformas laikā konstatētajām problēmām.

2. Pārskats, kas saturētu:

1) zemes platības, uz kurām īpašuma tiesības saskaņā ar likumu „Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās” nostiprināmas zemesgrāmatā uz valsts vārda;

2) zemes platības, uz kurām īpašuma tiesības saskaņā ar likumu „Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās” nostiprināmas zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda;

3) zemes platības un personas, kuras noslēgušas zemes izpirkuma (pirkuma) līgumu ar valsts akciju sabiedrību „Latvijas Hipotēku un zemes banka;

4) zemes platības un personas, kurām atjaunotas zemes īpašuma tiesības;

5) informāciju par līdzvērtīgas zemes kompensācijas fondā ieskaitīto un neizmantoto zemi.

Ņemot vērā minēto pārskata saturu, tā mērķis ir sakārtot Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmas datus par zemesgrāmatā nereģistrēto zemes gabalu statusiem un zemes gabalu piederību (piekritību).

Savukārt, likuma „Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās” 7.pantā paredzēts, ka tieslietu ministrs noteiktā kārtībā iesniedz Ministru kabinetam izskatīšanai Valsts zemes dienesta sagatavotos rīkojuma projektus par zemes reformas pabeigšanu attiecīgo pašvaldību teritorijā vai novada pašvaldības teritoriālajā vienībā (pilsētā). Arī likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 34.pantā paredzēts, ka lēmumu par zemes reformas pabeigšanu attiecīgās pašvaldības teritorijā vai novada pašvaldības teritoriālajā vienībā (pilsētā) pieņem Ministru kabinets, izdodot rīkojumu uz attiecīgās pašvaldības iesnieguma pamata.

Secināms, ka, ja paziņojumā un pārskatā attiecīgā pašvaldība nebūs izteikusi gatavību pabeigt zemes reformu, tad rīkojuma projekts par zemes reformas pabeigšanu attiecīgajā administratīvajā teritorijā netiks izstrādāts, bet, iespējams, tiks pieņemts cita veida Ministru kabineta lēmums par pabeigšanas kārtību.

Ņemot vērā to, ka Rīgas pilsētas zemes komisijas vēstulē bija norādīts, ka Rīgas pašvaldība nevar ievērot likumā „Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās” noteikto termiņu un sagatavot paziņojumu un pārskatu līdz 2012. gada 30.novembrim, termiņu ir nepieciešams pagarināt.

Likumprojekts paredz pagarināt termiņu, kādā attiecīgā pašvaldība sagatavo un iesniedz Valsts zemes dienestam paziņojumu par zemes reformas pabeigšanu attiecīgās pašvaldības teritorijā vai novada pašvaldības teritoriālajā vienībā (pilsētā) un pārskatu, līdz 2014. gada 30.novembrim.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā ar tā izsludināšanas brīdi.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos””

Likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 16.panta trešajā daļā noteikts, ka Centrālā zemes komisija īpašuma tiesības uz zemes reformas pabeigšanai paredzēto zemi atjauno no 2009. gada 2.janvāra līdz 2012. gada 30.decembrim.

Saskaņā ar likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 16., 17.pantu, īpašuma tiesību atjaunošanas procesu bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem (turpmāk – pretendenti) uz zemes reformas pabeigšanai paredzētājām zemēm (turpmāk – īpašuma tiesību atjaunošanas process) organizē Centrālā zemes komisija, Valsts zemes dienests un vietējās pašvaldības.

Zemes reformas pabeigšanai paredzētās zemes izvēle trešās prioritātes pretendentiem tika uzsākta 2012. gada 30.jūlijā. Ņemot vērā to, ka lēmumu pieņemšanai par īpašuma tiesību atzīšanu 91 (1455,46 ha) pirmās prioritātes pretendentiem Centrālajai zemes komisijai bija nepieciešami deviņi mēneši, tad, lai pieņemtu lēmumus vēl atlikušajiem 194 trešās prioritātes pretendentiem, būs nepieciešams vismaz gads. Ņemot vērā minēto, lai pretendentiem, kuriem īpašuma tiesības uz zemes reformas pabeigšanai paredzētājām zemēm vēl nav atjaunotas, būtu iespējams turpināt minēto procesu, nepieciešams pagarināt likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 16.panta trešajā daļā noteikto termiņu.

Saskaņā ar Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma 23.panta trīspadsmito daļu un likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” pirmās daļas 1.punktu Hipotēku banka līdz 2012. gada 31.martam nodeva Valsts zemes dienestam informāciju par zemes izpirkuma (pirkuma) līgumiem, kuri tika noslēgti ar Hipotēku banku līdz 2011. gada 30.decembrim.

Atbilstoši likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 4.panta otrās daļas 3.punktam Valsts zemes dienesta teritoriālās struktūrvienības līdz 2012. gada 30.jūnijam nodeva pašvaldībām sarakstus par personām, kuras atbilstoši Hipotēku bankas iesniegtajai informācijai un Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmas (turpmāk – Kadastra informācijas sistēma) datiem līdz 2011. gada 30.decembrim zemes izpirkuma (pirkuma) līgumus nebija noslēgušas, kā arī zemes vienībām, kuras neizdevās identificēt Kadastra informācijas sistēmā (turpmāk – saraksti).

Tā kā Valsts zemes dienests no pašvaldībām bija saņēmis vairākas sūdzības par nodoto sarakstu kvalitāti 2012. gada 29.augustā Valsts zemes dienests nosūtīja Hipotēku bankai atkārtotai izvērtēšanai pašvaldībām nodotās ziņas.

Pašvaldībām atbilstoši likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 4.panta trešajai daļai līdz 2012. gada 30.septembrim jāpieņem lēmumi par zemes lietošanas tiesību izbeigšanu tām personām, kuras nav noslēgušas zemes izpirkuma līgumu ar Hipotēku banku līdz 2011. gada 30.decembrim, savukārt Hipotēku bankai kvalitatīvai sarakstu izvērtēšanai nepieciešams laiks. Ņemot vērā minēto, lai izslēgtu iespēju, ka pašvaldības savus lēmumus pieņem uz nekvalitatīvu sarakstu pamata un nepamatoti neizbeigtu zemes lietošanas tiesības personām, kuras līdz 2011. gada 30.decembrim zemes izpirkuma (pirkuma) līgumus nav noslēgušas vai arī nepamatoti izbeigti zemes lietošanas tiesības tām personām, kuras līdz 2011. gada 30.decembrim zemes izpirkuma (pirkuma) līgumus ir noslēgušas, nepieciešams pagarināt likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 4.panta trešajā daļā noteikto termiņu.

Likumprojekts paredz:

1. Grozīt likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 16.panta trešo daļu, nosakot, ka Centrālā zemes komisija pieņem atzinumus par īpašuma tiesību atjaunošanu uz zemes reformas pabeigšanai paredzēto zemi līdz 2013. gada 30.decembrim un lēmumus par īpašuma tiesību atjaunošanu uz zemes reformas pabeigšanai paredzēto zemi pieņem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (atzinumu par īpašuma tiesību atjaunošanu pieņem pirms zemes kadastrālās uzmērīšanas, bet pēc zemes kadastrālās uzmērīšanas pieņem lēmumu par īpašuma tiesību atjaunošanu). Tā kā termiņš pirmreizējai zemes kadastrālajai uzmērīšanai likumā nav noteikts, tad likumā nevar noteikt termiņu lēmuma par īpašuma tiesību atjaunošanu pieņemšanai, līdz ar to likumā paredzams termiņš tikai atzinumu par īpašuma tiesību atjaunošanu uz zemes reformas pabeigšanai paredzēto zemi pieņemšanai. Savukārt attiecībā uz lēmumu par īpašuma tiesību atjaunošanu likumā būs norāde uz noteikumiem Nr.1030, kur ir noteikts, ka Centrālā zemes komisija lēmumu atjaunot zemes īpašuma tiesības pieņem mēneša laikā pēc Kadastra informācijas sistēmā reģistrēta zemes robežu plāna saņemšanas.

Pagarinot termiņu, kādā Centrālā zemes komisija atjauno īpašuma tiesības uz zemes reformas pabeigšanai paredzēto zemi, ir nepieciešams pagarināt arī likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 4.panta pirmās daļas 2.punktā noteikto termiņu, kādā Centrālā zemes komisija iesniedz Valsts zemes dienestam informāciju par pieņemtajiem lēmumiem par īpašuma tiesību atjaunošanu, tas ir, līdz 2014. gada 31.martam un 4.panta ceturtajā daļā noteikto termiņu, kādā Valsts zemes dienesta teritoriālā struktūrvienība sagatavo pārskatu par zemi un iesniedz to saskaņošanai attiecīgajai pašvaldībai, tas ir, līdz 2014. gada 30.novembrim.

2. Līdz 2013. gada 30.septembrim pagarināt likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 4.panta trešajā daļā noteikto termiņu, līdz kuram pašvaldībām jāpieņem lēmumi par zemes lietošanas tiesību izbeigšanu tām personām, kuras nav noslēgušas zemes izpirkuma līgumu ar Hipotēku banku līdz 2011. gada 30.decembrim.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā ar tā izsludināšanas brīdi.

Likumprojekts „Grozījumi „Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā””

Likumprojekts paredz centralizēt sabiedriskā transporta pakalpojumu pārzināšanas un organizēšanas funkciju – izveidot vienotu sabiedriskā transporta plānošanas institūciju – Autotransporta direkciju.

Minētās funkcijas izpilde tiks nodrošināta uz Autotransporta direkcijas bāzes, pastiprinot Autotransporta direkcijas struktūrā jau šobrīd ietilpstošās reģionālās nodaļas. Savukārt maršrutu tīkla plānošana tiks organizēta sadarbojoties ar vietējām pašvaldībām tieši, respektīvi, maršrutu tīkla plānošanas jautājumos noskaidrojot ieinteresēto pašvaldību viedokļus, kā tas šobrīd jau notiek, plānojot reģionālos starppilsētu nozīmes pārvadājumus.

Šāda maršrutu tīkla pārzināšana ļaus izveidot vienotu un izmaksu efektīvu reģionālās nozīmes maršrutu tīklu. Tiks nodrošināta pārvadājumu apjoma sabalansēšana ar valsts budžetā pieejamo finansējumu, efektivizētas administratīvās procedūras un ieviesta vienota pieeja pakalpojumu plānošanas, pasūtīšanas, līgumu slēgšanas un valsts budžeta līdzekļu izlietošanas uzraudzības procesiem.

Likumprojekts paredz, ka plānošanas reģionu kompetencē būs noskaidrot un apkopot plānošanas reģionā ietilpstošo pašvaldību viedokļus par grozījumiem reģionālajā starppilsētu nozīmes maršrutu tīklā, reģionālajā vietējās nozīmes maršrutu tīklā un pilsētas nozīmes maršrutu tīklā, kā arī sniegt priekšlikumus Autotransporta direkcijai un republikas pilsētas pašvaldībai par sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu attiecīgajos maršrutu tīklos. Lai izskatītu priekšlikumus par grozījumiem reģionālajā starppilsētu nozīmes maršrutu tīklā, reģionālajā vietējās nozīmes maršrutu tīklā un pilsētas nozīmes maršrutu tīklā, kā arī jautājumus, kas saistīti ar sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu, likumprojekts paredz izveidot konsultatīvo padomi. Konsultatīvās padomes sastāvā iekļaujot Autotransporta direkcijas, plānošanas reģionu un republikas pilsētu pašvaldību pārstāvi.

Likumprojekts arī paredz svītrot Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 11.panta pirmās daļas 3.punkta normu, kas nosaka pašvaldību pienākumu no sava budžeta segt zaudējumus par pārvadājumu apjoma daļu, kas pārsniedz valsts budžetā paredzēto līdzekļu ietvarus. Tādējādi papildus līdzekļus no valsts budžeta reģionālās vietējās nozīmes pārvadātājiem varēs pieprasīt Satiksmes ministrija, jo tās pārraudzībā būs visu reģionālo pārvadājumu organizēšana un valsts budžeta dotāciju administrēšana.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”

Likumprojekts „Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā” paredz papildsoda „tiesību atņemšana ieņemt noteiktus amatus komercsabiedrībās” piemērošanas iespēju par būtiskiem pārkāpumiem finanšu jomā, kas liegtu pārkāpējam turpināt darboties citā komercsabiedrībā. Tāpat likumprojekts paredz administratīvo atbildību gadījumā, ja nodokļu maksātājs pēc saimnieciskās darbības apturēšanas turpina veikt darījumus, kā arī nosaka atbildību par skaidrā naudā veikto darījumu ar fiziskajām personām, kurām atbilstoši nodokļu jomu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem nav jāreģistrē saimnieciskā darbība, nedeklarēšanu, ja viena darījuma summa vienā operācijā ar katru darījuma partneri pārsniedz divus tūkstošus latu. Atbildību pa minētajiem pārkāpumiem piemēros Valsts ieņēmumu dienests. Attiecīgais regulējums stāsies spēkā ar 2013. gada 1.janvāri.

Papildus likumprojektā „Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā” tiek paredzēta administratīvā atbildība arī par pārkāpumiem publisko iepirkumu un publiskās un privātās partnerības jomā, kā arī noteikta Iepirkumu uzraudzības biroja kompetence noteikto administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanai. Par pārkāpumiem ir paredzēti šādi adminis­tratīvie sodi: 1) brīdinājums; 2) naudas sods no 50 līdz 500 latiem; 3) tiesību atņemšana ieņemt amatu, kurā veicamas darbības, kas saistītas ar iepirkuma līguma, vispārīgās vienošanās, partnerības iepirkuma līguma vai koncesijas līguma noslēgšanu. Ar likumprojektu daļā par piemērojamo administratīvo atbildību par pārkāpumiem publisko iepirkumu un publiskās un privātās partnerības jomā ir saistīti likumprojekti „Grozījumi Publisko iepirkumu likumā” un „Grozījumi Publiskās un privātās partnerības likumā”, kuros tiek nostiprināta attiecīgo administratīvo sodu uzlikšana kā jauna Iepirkumu uzraudzības biroja funkcija. Papildus tiek noteikta soda, kas paredz aizliegumu ieņemt amatu, kurā veicamas darbības, kas saistītas ar iepirkuma līguma vai vispārīgās vienošanās, partnerības iepirkuma līguma vai koncesijas līguma noslēgšanu, izpildes kārtība. Attiecīgās normas stāsies spēkā 2013. gada 1.aprīlī. Minētais datums ir pamatojams ar nepieciešamajiem priekšdarbiem, kas Iepirkumu uzraudzības birojam veicami jaunas funkcijas nodrošināšanai (piemēram, struktūrvienības izveide, darbinieku atlase, apmācība, remontdarbi, telpu ierīkošanas, informācijas sistēmu sagatavošana u.tml.).

Kopējais fiskālais ieguvums no likumprojekta „Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā” īstenošanas 2013. gadā novērtējams 5528210 latu, savukārt 2014. un 2015. gadā – 6057427 latu.”

Likumprojekts „Grozījumi Publisko iepirkumu likumā”

Likumprojekts „Grozījumi Publisko iepirkumu likumā” ir saistīts ar likumprojektu „Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā” un tā mērķis ir noteikt un normatīvajos aktos nostiprināt jaunu Iepirkumu uzraudzības biroja funkciju, paredzot, ka no 2013. gada 1.aprīļa Iepirkumu uzraudzības biroja kompetencē būs: „likumā noteiktajos gadījumos sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolus un piemērot sodus par administra­tīvajiem pārkāpumiem publisko iepirkumu jomā”. Papildus likumprojektā tiek noteikta lēmuma par administratīvā soda (par tiesību ieņemt amatu, kurā veicamas darbības, kas saistītas ar iepirkuma līguma vai vispārīgās vienošanās noslēgšanu atņemšanu) uzlikšanu izpildes kārtība.

Likumprojekts „Grozījumi Publiskās un privātās partnerības likumā”

Likumprojekts „Grozījumi Publiskās un privātās partnerības likumā” ir saistīts ar likumprojektu „Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Likumprojekts normatīvajos aktos nostiprina jaunu Iepirkumu uzraudzības biroja funkciju, nosakot, ka no 2013. gada 1.aprīļa Iepirkumu uzraudzības biroja kompetencē būs likumā noteiktajos gadījumos sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolus un piemērot sodus par administratīvajiem pārkāpumiem publiskās un privātās partnerības jomā. Papildus likumprojektā tiek noteikta lēmuma par administratīvā soda (par tiesību ieņemt amatu, kurā veicamas darbības, kas saistītas ar partnerības iepirkuma līguma vai koncesijas līguma noslēgšanu atņemšanu) uzlikšanu izpildes kārtība.

Vienlaikus likumprojekts precizē Publiskās un privātās partnerības likumā doto pakalpojumu koncesijas skaidrojumu, nosakot, ka „pakalpojumu koncesijas līgumā var iekļaut arī Publisko iepirkumu likuma 1.pielikumā minēto būvdarbu veikšanu, kas ir šā līguma priekšmeta nebūtiskā daļa”. Līdz ar to tiek skaidrota arī jaukto koncesijas līgumu gadījumu klasifikācija. Kā arī likumprojekts paredz, ka uzraudzības institūcija izvērtē publiskās un privātās partnerības aktīvu uzskaites nosacījumu ievērošanu arī partnerības iepirkuma procedūru dokumentos, ja vien Finanšu ministrijas attiecīgajā atzinumā par finanšu un ekonomiskajiem aprēķiniem nav noteikts, ka uzraudzības institūcijas izvērtējums par minētajiem dokumentiem nav nepieciešams.

Likumprojekts „Grozījums Izglītības likumā”

Izglītības likuma pārejas noteikumu 31.punkts 2012. gadā nosaka ierobežojumus ar atlīdzību saistītajiem izdevumiem, paredzot, ka 2012. gadā valsts un pašvaldību dibināto izglītības iestāžu pedagogiem nemaksā prēmijas, bet pedagogus materiāli stimulē un pabalstus viņiem izmaksā saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu. Atsevišķus ierobežojumus Valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā ir paredzēts saglabāt arī 2013. gadā. Līdz ar to lai nodrošinātu vienotu normu piemērošanu, nepieciešams izstrādāt atbilstošus grozījumus arī Izglītības likumā attiecībā uz pedagogiem.

Likumprojekts, lai nodrošinātu vienotu normu piemērošanu attiecībā uz visām valsts un pašvaldību amatpersonām un darbiniekiem, paredz arī attiecībā uz pedagogiem 2013. gadā saglabāt ierobežojumu atlaišanas pabalsta apmēram, nosakot, ka 2013. gadā atlaišanas pabalstu izmaksā saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu. Tādējādi 2013. gadā atlaišanas pabalsta apmērs būs 95% no mēneša vidējās izpeļņas, ja darbinieks pie attiecīgā darba devēja bijis nodarbināts mazāk nekā piecus gadus un viena mēneša vidējā izpeļņa – ja ir bijis nodarbināts piecus gadus un vairāk.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījums Augstskolu likumā”

Augstskolu likuma pārejas noteikumu 37.punkts 2012. gadā nosaka ierobežojumus ar atlīdzību saistītajiem izdevumiem paredzot, ka 2012. gadā valsts dibināto augstskolu un koledžu akadēmiskajam personālam nemaksā prēmijas, bet akadēmisko personālu materiāli stimulē un pabalstus tam izmaksā saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu. Atsevišķus ierobežojumus Valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā ir paredzēts saglabāt arī 2013. gadā. Līdz ar to lai nodrošinātu vienotu normu piemērošanu, nepieciešams izstrādāt atbilstošus grozījumus arī Augstskolu likumā attiecībā uz augstskolu un koledžu akadēmisko personālu.

Likumprojekts, lai nodrošinātu vienotu normu piemērošanu attiecībā uz visām valsts un pašvaldību amatpersonām un darbiniekiem, paredz arī attiecībā uz augstskolu un koledžu akadēmisko personālu 2013. gadā saglabāt ierobežojumu atlaišanas pabalsta apmēram, nosakot, ka 2013. gadā atlaišanas pabalstu izmaksā saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu. Tādējādi 2013. gadā atlaišanas pabalsta apmērs būs 95% no mēneša vidējās izpeļņas, ja darbinieks pie attiecīgā darba devēja bijis nodarbināts mazāk nekā piecus gadus un viena mēneša vidējā izpeļņa – ja ir bijis nodarbināts piecus gadus un vairāk.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījums Vispārējās izglītības likumā”

Vispārējās izglītības likuma pārejas noteikumu 19.punkts 2012. gadā nosaka ierobežojumus ar atlīdzību saistītajiem izdevumiem, paredzot, ka 2012. gadā valsts un pašvaldību dibināto izglītības iestāžu pedagogiem nemaksā prēmijas, bet viņu materiālo stimulēšanu veic un pabalstus viņiem izmaksā saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu. Atsevišķus no 2012. gadā noteiktajiem ierobežojumiem Valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā ir paredzēts saglabāt arī 2013. gadā. Līdz ar to, lai nodrošinātu vienotu normu piemērošanu, nepieciešams izstrādāt atbilstošus grozījumus arī Vispārējās izglītības likumā attiecībā uz pedagogiem.

Likumprojekts, lai nodrošinātu vienotu normu piemērošanu attiecībā uz visām valsts un pašvaldību amatpersonām un darbiniekiem, paredz arī attiecībā uz pedagogiem 2013. gadā saglabāt ierobežojumu atlaišanas pabalsta apmēram, nosakot, ka 2013. gadā atlaišanas pabalstu izmaksā saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu. Tādējādi 2013. gadā atlaišanas pabalsta apmērs būs 95% no mēneša vidējās izpeļņas, ja darbinieks pie attiecīgā darba devēja bijis nodarbināts mazāk nekā piecus gadus un viena mēneša vidējā izpeļņa – ja ir bijis nodarbināts piecus gadus un vairāk.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījums Profesionālās izglītības likumā”

Profesionālās izglītības likuma pārejas noteikumu 18.punkts 2012. gadā nosaka ierobežojumus ar atlīdzību saistītajiem izdevumiem, paredzot, ka 2012. gadā valsts un pašvaldību dibināto izglītības iestāžu pedagogiem nemaksā prēmijas, bet pedagogus materiāli stimulē un pabalstus viņiem izmaksā saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu. Atsevišķus ierobežojumus Valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā ir paredzēts saglabāt arī 2013. gadā. Līdz ar to lai nodrošinātu vienotu normu piemērošanu, nepieciešams izstrādāt atbilstošus grozījumus arī Profesionālās izglītības likumā attiecībā uz pedagogiem.

Likumprojekts, lai nodrošinātu vienotu normu piemērošanu attiecībā uz visām valsts un pašvaldību amatpersonām un darbiniekiem, paredz arī attiecībā uz pedagogiem 2013. gadā saglabāt ierobežojumu atlaišanas pabalsta apmēram, nosakot, ka 2013. gadā atlaišanas pabalstu izmaksā saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu. Tādējādi 2013. gadā atlaišanas pabalsta apmērs būs 95% no mēneša vidējās izpeļņas, ja darbinieks pie attiecīgā darba devēja bijis nodarbināts mazāk nekā piecus gadus un viena mēneša vidējā izpeļņa – ja ir bijis nodarbināts piecus gadus un vairāk.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām””

Šobrīd likumā „Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” kapitālsabiedrību valdes locekļu mēnešalgas noteikšanā izmanto Centrālās statistikas pārvaldes oficiālajā statistikas paziņojumā publicēto valstī strādājošo iepriekšējā gada mēneša vidējās darba samaksas apmēru, kas noapaļots pilnos latos, un kam atbilstoši sabiedrības lielumu raksturojošiem kritērijiem piemēro koeficientu, kas nav lielāks par 6 (2012. gadā īpaši lielās kapitālsabiedrībās maksimālā mēnešalga ir 2784 Ls). Līdz ar to valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valdes locekļu atlīdzība ekonomiskās krīzes apstākļos ir kļuvusi nekonkurētspējīga, un pastāv risks zaudēt valdes locekļus ar augstu kompetences līmeni, atbilstošu darba pieredzi un speciālām zināšanām un izglītību.

Jāņem vērā arī, ka valdes locekļu atlīdzība 2009. gadā tika samazināta par 52%.

Tādējādi, lai motivētu valdes locekļus turpināt darbu kapitālsabiedrībā ir nepieciešams pārskatīt likumā noteiktos atalgojuma apmēra ierobežojumus, paaugstinot likumā noteiktos koeficientus.

Likumprojekts paredz pārskatīt un paaugstināt valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību, kā arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību, kuras darbojas kā kredītiestāde vai ieguldījumu pārvaldes sabiedrība, valdes locekļu atlīdzības noteikšanai piemērojamo maksimālo koeficientu, paaugstinot no 6 uz 10, tādējādi motivējot valdes locekļus turpināt darbu kapitālsabiedrībā. Finanšu ministrijas prognozētā strādājošo 2012. gada mēneša vidējā darba samaksa valstī ir 478 lati. Līdz ar to 2013. gadā īpaši lielās kapitālsabiedrībās maksimālā mēnešalga varētu sasniegt 4780 latus.

Likumprojekts paredz arī, ka kapitālsabiedrībā, kurā valsts un pašvaldības kapitālsabiedrība ir ieguvusi visas kapitāla daļas vai balsstiesīgās akcijas, valdes locekļu atlīdzības noteikšanā Centrālās statistikas pārvaldes noteiktais valstī strādājošo iepriekšējā gada mēneša vidējās darba samaksas apmēram piemēro koeficientu, kurš nedrīkst būt lielāks par 10.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likumā”

Likuma pārejas noteikumu 9.punkts paredz, ka ar 2013. gada 1.janvāri tiek mainīta transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa samaksas kārtība. Šobrīd transportlīdzekļa ekspluatācijas nodoklis tiek maksāts par visu kārtējo gadu, faktiski avansa veidā, jo daudzos gadījumos persona vēlāk lūdz atmaksāt pārmaksāto nodokļa daļu. Izdarītie grozījumi paredz, ka ar 2013. gada 1.janvāri nodokli būs jāmaksā par faktisko transportlīdzekļa ekspluatācijas periodu.

Lai regulējums Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likumā atbilstu Ministru kabineta 2012. gada 31.jūlijā nolemtajam, ir nepieciešams grozīt minētā likuma pārejas noteikumu 9.punktu nosakot, ka grozījumi likuma 5.panta trešajā, ceturtajā un piektajā daļā stājas spēkā 2016. gada 1.janvārī.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī.

 



[1] Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta spriedums lietā Nr. 2001-10-01 „“Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 390. – 392.2 panta un 1997. gada 20. februāra likuma “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā” pārejas noteikumu 3.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam”.”

[2] Likums lietuviski pieejams http://www3.lrs.lt/pls/inter3/dokpaieska.showdoc_e?p_id=425013&p_query=&p_tr2=2. (aplūkots 10.08.2012.).

[3] Likums igauniski pieejams https://www.riigiteataja.ee/akt/116052012004 (aplūkots 10.08.2012.).

Izvērst Oriģinālais dokumenta saturs
Savērst Oriģinālais dokumenta saturs

FMPask_ZZZ_1265_.Lpp.docFMPask_ZZZ_1265_.Lpp.doc

Start time: 30.04.2017 23:31:06 After doc accessing: 30.04.2017 23:31:06 After doc copying: 30.04.2017 23:31:06 End time: 30.04.2017 23:31:06 Doc created: 28.09.2012 11:11:37 Doc last mod: 28.09.2012 11:18:30 Doc manual: