Drukāt    Aizvērt

 

 

Rīgā

 

Datums skatāms dokumenta

paraksta laika zīmogā

Nr.90/TA-644 (2013)

 

 

Saeimas Prezidijam

 

Nosūtām izskatīšanai Ministru kabineta sēdē atbalstīto likumprojektu "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā". Likumprojektu izstrādāja Ekonomikas ministrija (atbildīgā amatpersona - Zemīte 67013213, liena.zemite@em.gov.lv).

 

Pielikumā: 1. Likumprojekts

2. Likumprojekta anotācija

3. Ministru kabineta 2013.gada  28.maija  sēdes protokola Nr.32  30.§ izraksts

 

 

 

Ministru prezidents

ŠIS DOKUMENTS IR ELEKTRONISKI PARAKSTĪTS AR DROŠU ELEKTRONISKO PARAKSTU UN SATUR LAIKA ZĪMOGU

 

V.Dombrovskis

 

 

 

 

 

 

Stafecka 67082931

 


Likumprojekts

 

Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā

 

Izdarīt Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1999, 9.nr.; 2002, 1.nr.; 2003, 11.nr.; 2004, 11.nr.; 2005, 24.nr.; 2007, 9., 12.nr.; 2008, 15.nr.; 2009, 13.nr.; Latvijas Vēstnesis, 2009, 194.nr.; 2010, 183., 206.nr.; 2011, 96.nr.) šādus grozījumus:

 

1.  1.pantā:

papildināt pantu ar 1.punktu šādā redakcijā:

 

"11) digitālais saturs – dati, kas ir radīti un piegādāti digitālā formātā. Digitālais saturs, kas piegādāts materiālā datu nesējā (piemēram, CD, DVD vai līdzīgā materiālā datu nesējā), kopā ar materiālo datu nesēju ir uzskatāms par preci. Digitālajam saturam, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, piemēro šā likuma noteikumus par pakalpojumiem, ciktāl patērētāju tiesību aizsardzību regulējošajos normatīvajos aktos nav noteikts citādi;";

 

izslēgt 2.punktā vārdus "izgatavota jauna lieta";

aizstāt 3.punktā vārdus "preci vai pakalpojumu" ar vārdiem "preci, pakalpojumu vai digitālo saturu";

izteikt 4., 5. un 6.punktu šādā redakcijā:

 

"4) pakalpojuma sniedzējs fiziska vai juridiska persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros sniedz pakalpojumu patērētājam, tai skaitā izmantojot citu personu starpniecību, kuras rīkojas viņa vārdā vai uzdevumā;

5) pārdevējs fiziska vai juridiska persona (arī importētājs), kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros piedāvā vai pārdod preci patērētājam, tai skaitā izmantojot citu personu starpniecību, kuras rīkojas viņa vārdā vai uzdevumā;

6) prece – jebkura lieta, ko piedāvā vai pārdod patērētājam, izņemot lietu, kuru pārdod tiesas nolēmuma vai tiesneša lēmuma izpildes procesā vai saskaņā ar valstij piekritīgās mantas uzskaiti, novērtēšanu, realizāciju, nodošanu bez maksas, iznīcināšanu un realizācijas ieņēmumu ieskaitīšanu valsts budžetā, vai saskaņā ar komercķīlu regulējošajiem normatīvajiem aktiem. Ūdens, gāze un elektrība ir uzskatāma par preci, ja to piedāvā vai pārdod ierobežotā tilpumā vai noteiktā daudzumā;".

 

2. Izteikt 2.pantu šādā redakcijā:

 


"2.pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir nodrošināt patērētājiem iespēju īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, kā arī aizsargāt patērētāju kolektīvās intereses."

 

3. Papildināt likumu ar 2.pantu šādā redakcijā:

 

"2.pants. Likuma piemērošanas joma

(1) Šo likumu piemēro, ja speciālo nozaru patērētāju tiesību aizsardzību regulējošajos normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

(2) Šā likuma noteikumi neskar līgumiskās attiecības, jo īpaši līguma spēkā esību, slēgšanu un sekas, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

(3) Pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs piedāvāt līguma noteikumus, kas nodrošina augstāku patērētāja tiesību aizsardzību, nekā noteikts šajā likumā."

 

4. Papildināt 4.pantu ar ceturto, piekto un sesto daļu šādā redakcijā:

 

"(4) Pirms līguma noslēgšanas pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs prasa patērētāja skaidri paustu piekrišanu jebkuram maksājumam papildus samaksai, kas paredzēta par līguma galveno saistību. Ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nav saņēmis patērētāja noteikti paustu piekrišanu šādiem maksājumiem vai nav nodrošinājis patērētāja izvēles tiesības, izmantojot iepriekš aktivizētas izvēles iespējas, kuras patērētājam ir jānoraida, lai nebūtu jāveic papildu maksājumi, tad patērētājam ir tiesības saņemt šāda papildu maksājuma atmaksu.

(5) Ja pakalpojuma sniegšanas laikā rodas nepieciešamība veikt papildu darbu, par ko nav bijusi vienošanās ar patērētāju, pakalpojuma sniedzējs prasa patērētāja skaidri paustu piekrišanu papildu darbam. Ja pakalpojuma sniedzējs nav saņēmis patērētāja noteikti paustu piekrišanu šādam papildu darbam, tad patērētājam nav pienākuma samaksāt par papildu darbu.

(6) Pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam, nododot preci patērētājam, ir pienākums nodrošināt patērētājam iespēju apskatīt vai pārbaudīt preci. Ja patērētājam šāda iespēja netiek nodrošināta, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam ir pienākums pierādīt, ka nodošanas brīdī precei nebija trūkumu."

 

5. Papildināt 4.pantu ar trešo, ceturto, piekto un sesto daļu šādā redakcijā:

 

"(3) Šā likuma 4.panta ceturto daļu, 9., 10., 12.pantu un 17.panta pirmo daļu nepiemēro:

          1) kompleksiem tūrisma pakalpojumiem;

          2) brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību līgumiem, brīvdienu pakalpojumu ilgtermiņa līgumiem, brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību vai ilgtermiņa brīvdienu pakalpojumu tālākpārdošanas līgumiem un brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību apmaiņas līgumiem;

          3) transporta pakalpojumiem (izņemot prasības distances līgumiem, kuri noslēgti, izmantojot elektroniskos sakaru līdzekļus);

          4) līgumiem par pārtikas preču, dzērienu vai citu tūlītējam patēriņam mājsaimniecībā paredzētu preču piegādi, kuras pārdevējs bieži un regulāri piegādā patērētāja dzīvesvietā, uzturēšanās vietā vai darbavietā;

          5) līgumiem, kas noslēgti, izmantojot tirdzniecības automātu vai automatizētu tirdzniecības vietu;

          6) līgumiem, kas noslēgti ar telekomunikāciju operatoru, izmantojot sabiedrisko maksas tālruni, par sabiedrisko maksas tālruņu izmantošanu vai kas noslēgti, lai izmantotu vienu savienojumu pa tālruni, internetu vai faksu;

          7) finanšu pakalpojumiem.

          (4) Šā likuma 14.pantu piemēro pakalpojumiem, kuru rezultātā tiek uzlabota vai pārveidota kustama ķermeniska lieta vai tās īpašības.

          (5) Šā likuma 13., 14., 16., 17., 19., 20., 21., 27., 28., 30. un 33.panta ietvaros par preci uzskatāma kustama ķermeniska lieta, kā arī pakalpojuma sniegšanas rezultātā izgatavota kustama ķermeniska lieta.

          (6) Līgumiem par ūdens, gāzes vai elektrības piegādi, izņemot gadījumus, ja tos piedāvā vai pārdod ierobežotā tilpumā vai noteiktā daudzumā, kā arī līgumiem par centralizētu siltumapgādi piemēro šā likuma noteikumus par pakalpojumiem, ciktāl sabiedrisko pakalpojumu vai patērētāju tiesību aizsardzību regulējošajos normatīvajos aktos nav noteikts citādi."

 

6. Izslēgt 5.panta otrās daļas 4.punktu.

 

7.  6.pantā:

papildināt pirmo daļu pēc vārdiem "pakalpojuma sniedzējs" ar vārdiem "iepriekš sagatavotos līguma projektos";

papildināt pantu ar 1.daļu šādā redakcijā:

 

"(11) Līguma noteikums, kas nosaka, ka patērētājs atsakās no savām likumīgajām tiesībām, uzskatāms par netaisnīgu līguma noteikumu un nav spēkā.";

 

papildināt pantu ar 2.daļu šādā redakcijā:

 

"(22) Šā panta noteikumi neattiecas uz tādiem līguma noteikumiem, kas nosaka līguma priekšmetu un cenu vai atlīdzības atbilstību precei vai pakalpojumam, ja tie ir formulēti vienkāršā un saprotamā valodā.";

 

aizstāt trešās daļas 3.punktā vārdus "ierobežo vai izslēdz iespēju" ar vārdiem "nepamatoti ierobežo vai izslēdz iespēju";

izteikt trešās daļas 5.punktu šādā redakcijā:


"5) paredz preces vai pakalpojuma cenas noteikšanu piegādes brīdī vai atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam palielināt cenu un nedod patērētājam tiesības atcelt līgumu, ja galīgā cena ir pārmērīgi augsta salīdzinājumā ar cenu, par kuru līgumslēdzējas puses vienojās, slēdzot līgumu. Šis punkts neattiecas uz noteikumiem, kas paredz likumīgu cenu indeksāciju, ja līgumā ir skaidri noteikta cenas izmaiņu noteikšanas metode;";

 

izteikt trešās daļas 7. un 8.punktu šādā redakcijā:

 

"7) izslēdz vai kavē patērētāja iespējas vērsties patērētāju tiesību aizsardzības iestādēs vai tiesā vai izmantot tiesību aizsardzības līdzekļus, īpaši tādi, kuri paredz strīdu izskatīšanu tikai šķīrējtiesā, nepamatoti ierobežo patērētājam pieejamo pierādījumu izmantošanu vai uzliek patērētājam pierādīšanas pienākumu, kurš saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir citas līgumslēdzējas puses pienākums;

8) atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam vienpusēji atkāpties no līguma, izņemot gadījumu, ja šāda iespēja ir nodrošināta arī patērētājam;";

 

papildināt trešo daļu ar 8.punktu šādā redakcijā:

 

"81) atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam izbeigt beztermiņa līgumu bez pienācīga brīdinājuma, izņemot gadījumu, ja tam ir pamatots iemesls. Šis punkts neattiecas uz līguma noteikumiem finanšu pakalpojumu līgumos, ar kuriem saskaņā pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs izbeigt beztermiņa līgumu bez brīdinājuma, ja tam ir pamatots iemesls un ja pakalpojuma sniedzējs ievēro pienākumu par to nekavējoties informēt patērētāju;";

 

izteikt trešās daļas 9.punktu šādā redakcijā:

 

"9) paredz automātiski pagarināt noteikta termiņa līgumu, ja patērētājs neinformē par līguma nepagarināšanu, un nosaka patērētāja pienākumu sniegt šo informāciju nepamatoti agri pirms līguma termiņa beigām;";

 

izteikt trešās daļas 11. un 12.punktu šādā redakcijā:

 

"11) atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam nodot citai personai savas tiesības un pienākumus, ja tādējādi bez patērētāja piekrišanas var tikt samazināts patērētājam dotās garantijas apjoms;

12) atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam vienpusēji grozīt līguma noteikumus, izņemot gadījumu, ja tam ir pamatots iemesls, kas ir paredzēts līgumā. Šis punkts neattiecas uz līguma noteikumiem finanšu pakalpojumu līgumos, ar kuriem saskaņā pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs bez brīdinājuma mainīt procentu likmes, kas jāmaksā patērētājam vai ir izmaksājamas patērētājam, vai citus maksājumus par finanšu pakalpojumiem, ja tam ir pamatots iemesls un pakalpojuma sniedzējs ievēro pienākumu informēt par to patērētāju pēc iespējas ātrāk, kā arī patērētājam ir paredzētas tiesības nekavējoties izbeigt līgumu. Šis punkts neattiecas arī uz noteikumiem, ar kuriem saskaņā pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs vienpusēji grozīt beztermiņa līguma noteikumus, ja pakalpojuma sniedzējs ievēro pienākumu pienācīgi informēt patērētāju un patērētājs ir tiesīgs atkāpties no līguma;";

 

papildināt trešo daļu ar 13., 14., 15., 16., 17. un 18.punktu šādā redakcijā:

 

"13) atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam bez pamatota iemesla vienpusēji mainīt preces vai pakalpojuma raksturojumu;

14) atļauj pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam paturēt patērētāja samaksāto naudas summu par vēl nesniegtu pakalpojumu, ja no līguma atkāpjas pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs;

15) padara patērētājam saistošu līgumu, kurā preču pārdošana vai pakalpojuma sniegšana tiek pakļauta nosacījumam, kura izpilde ir atkarīga tikai no paša ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja gribas;

16) padara patērētājam saistošu tādu līguma noteikumu, ar kuru patērētājam nav bijusi reāla iespēja iepazīties pirms līguma noslēgšanas;

17) paredz ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam tiesības vienpusēji noteikt, vai piegādātās preces vai pakalpojumi ir atbilstoši līguma noteikumiem, vai paredz ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam ekskluzīvas tiesības interpretēt jebkurus līguma noteikumus;

18) uzliek patērētājam pienākumu izpildīt visas līgumsaistības, bet ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs neizpilda savas līgumsaistības.";

 

papildināt pantu ar 3.daļu šādā redakcijā:

 

"(31) Šā panta trešās daļas 5., 8.1 un 12.punkts neattiecas uz darījumiem ar pārvedamiem vērtspapīriem, finanšu instrumentiem un citiem produktiem vai pakalpojumiem, kuru cena ir saistīta ar biržas cenu vai biržas cenu indeksa vai finanšu tirgus likmes svārstībām, kuras pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs neietekmē, kā arī līgumiem par ārvalstu valūtas, ceļojumu čeku vai starptautisku naudas pārvedumu ārvalstu valūtā pirkšanu vai pārdošanu.";

 

izteikt piekto daļu šādā redakcijā:

 

"(5) Līguma noteikums vienmēr ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu, ja noteikums sastādīts iepriekš un patērētājam līdz ar to nav bijis iespējams ietekmēt attiecīgā noteikuma saturu, īpaši tas attiecas uz iepriekš sagatavotiem tipveida līgumiem."

 

8.  8.pantā:

izslēgt 1.daļā vārdus "pašu kapitālu un";

papildināt pantu ar 1.daļu šādā redakcijā:

 

"(14) Par patērētāju kreditēšanas pakalpojumiem uzskatāmi arī tādi pakalpojumi, kuru ietvaros no patērētāja tiek pieņemta patērētāja lieta pārdošanai vai glabāšanai un samaksa par lietu tiek veikta lietas nodošanas brīdī, ja līgumā tiek paredzētas patērētāja tiesības atkāpties no līguma, par to paredzot maksu.";

 

izteikt 4.daļas ievaddaļu šādā redakcijā:

 

"(43) Šā panta 4.1, 4.2 un 4.daļā noteiktos pienākumus neattiecina uz patērētāja kreditēšanas līgumiem:";

 

izslēgt 4.daļas 1. un 10.punktu;

papildināt pantu ar 4.4, 4.5 un 4.daļu šādā redakcijā:

 

"(44) Izpildot šā panta 4.1 un 4.daļā noteikto pienākumu, kredīta devējam ir pienākums iegūt un izvērtēt informāciju par patērētāja ienākumiem un izdevumiem pienākuma izpildei atbilstošā apjomā. Patērētājam ir pienākums pēc kredīta devēja pieprasījuma sniegt informāciju par saviem ienākumiem un izdevumiem. Kredīta devējs ir tiesīgs piešķirt kredītu tikai pēc pārliecināšanās par patērētāja spēju atmaksāt kredītu. Pirms patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas, ar kuru saskaņā kredīta summa nepārsniedz 100 latu, kredīta devējs novērtē patērētāja spēju atmaksāt kredītu, pamatojoties uz pietiekamu patērētāja sniegtu informāciju.

(45) Ja kredīta devējs piešķir kredītu patērētājam, nenovērtējot patērētāja spēju atmaksāt kredītu, kredīta devējs nav tiesīgs prasīt, lai patērētājs par kreditēšanas līgumā piešķirtās naudas lietošanas atvēlējumu maksātu vairāk par likumiskajiem procentiem, un piemērot patērētājam saistību pastiprinājuma līdzekļus vai kompensāciju. Šajā daļā minētais attiecas tikai uz tādiem saistību pastiprinājuma līdzekļiem vai kompensāciju, kas saistīti ar nesamaksāto maksājumu kavējumu, ja kavējuma iemesls ir kredīta piešķiršanas brīdī neatbilstoši šā panta prasībām novērtēta patērētāja spēja atmaksāt kredītu. Šajā daļā minētais neatbrīvo patērētāju no pienākuma atmaksāt atlikušo kredīta kopējo summu saskaņā ar kreditēšanas līgumu.

(46) Prasība par kreditēšanas līguma procentu maksājuma samazinājumu atbilstoši šā panta 4.daļai ir ceļama tiesā sešu mēnešu laikā no kreditēšanas līguma noslēgšanas dienas Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Tiesvedības kārtībā pēc kredīta devēja prasības ierosinātās naudas piedziņas lietās, kurās patērētājs ir atbildētājs, patērētājs ir tiesīgs lūgt tiesu samazināt kreditēšanas līguma procentu maksājumu atbilstoši šā panta 4.daļai, ceļot pretprasību vai ceļot prasību pret kreditoru Civilprocesa likuma 406.pantā noteiktajā kārtībā. Strīda gadījumā uzskatāms, ka kredīta devējs nav izpildījis šā panta 4.1, 4.2 un 4.4 daļā noteikto pienākumu izvērtēt patērētāja spēju atmaksāt kredītu, ja vien kredīta devējs nepierāda pretējo.";

 

papildināt pantu ar 10.daļu šādā redakcijā:

 

"(101) Patērētāja kreditēšanas līgumiem, ar kuriem saskaņā tiek finansēta konkrētas preces iegāde par summu, kas pārsniedz 1000 latu, kredīts izsniedzams ne vairāk kā 90 procentu apmērā no attiecīgās preces cenas.";

 

papildināt pantu ar divpadsmito, trīspadsmito un četrpadsmito daļu šādā redakcijā:

 

"(12) Ja noslēgts kreditēšanas līgums, kuru noslēdzot patērētājam kredīta devēja glabāšanā kā nodrošinājums nododama kāda lieta un ar kuru saskaņā patērētāja atbildība ir ierobežota tikai ar ieķīlāto lietu, kredīta devējs iegūst tiesības uz neizpirktas ķīlas realizāciju patērētāja kredītsaistību dzēšanai septītajā dienā pēc kreditēšanas līgumā norādītā kredīta atmaksas termiņa beigām.

(13) Ja šā panta divpadsmitajā daļā minētā ķīla netiek izpirkta līdz kreditēšanas līgumā norādītā atmaksas termiņa beigām, patērētājam ir tiesības to izpirkt līdz brīdim, kad kredīta devējs minēto lietu realizē patērētāja parādsaistību dzēšanai. Par ķīlas izpirkšanu pēc kreditēšanas līgumā noteiktā izpirkšanas termiņa beigām aizliegts pieprasīt lielāku maksu par kredīta lietošanu vai administratīviem izdevumiem (ja tādi ir bijuši paredzēti pušu noslēgtajā kreditēšanas līgumā), salīdzinot ar maksu vai izdevumiem, kas tika piemēroti kreditēšanas līguma darbības laikā.

(14) Pēc šā panta trīspadsmitajā daļā minētās ieķīlātās lietas pārdošanas izbeidzas kredīta devēja prasījuma tiesības pret patērētāju arī tad, ja no lietas realizācijas saņemtie ieņēmumi nav pietiekami patērētāja kredītsaistību segšanai."

 

9. Papildināt 8.pantu ar 1.daļu šādā redakcijā:

 

"(11) Šā panta pirmo daļu nepiemēro gadījumos, ja saskaņā ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu pret izsniegtā kredīta nodrošinājumu ir vērsta piedziņa par labu trešajām personām."

 

10.  9.pantā:

izteikt panta nosaukumu, pirmo un otro daļu šādā redakcijā:

 


"9.pants. Līgums, kas noslēgts ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas

(1) Līgums starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju ir noslēgts ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas, ja to noslēdz:

1) fiziski klātesot patērētājam un pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam vietā, kas nav pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pastāvīgā saimnieciskās vai profesionālās darbības vieta;

2) pēc patērētāja izteikta aicinājuma pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam vietā, kas nav pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pastāvīgā saimnieciskās vai profesionālās darbības vieta;

3) pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pastāvīgajā saimnieciskās vai profesionālās darbības vietā vai izmantojot distances saziņas līdzekļus nekavējoties pēc tam, kad pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir personīgi un individuāli vērsies pie patērētāja vietā, kas nav pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pastāvīgā saimnieciskās vai profesionālās darbības vieta, fiziski klātesot patērētājam un pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam;

4) pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja organizēta izbraukuma laikā, lai veicinātu preču vai pakalpojumu popularitāti vai pieprasījumu un pārdotu preces vai sniegtu pakalpojumus patērētājam.

(2) Pirms līguma noslēgšanas sniedzamās un līgumā ietveramās informācijas saturu, tās sniegšanas kārtību, šā likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību īstenošanas termiņus un kārtību, patērētāja un pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja tiesības un pienākumus atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā, kā arī atteikuma veidlapas paraugu un izņēmumus attiecībā uz patērētāju informēšanu un atteikuma tiesību izmantošanu nosaka Ministru kabinets.";

 

izslēgt trešo daļu;

papildināt pantu ar piekto daļu šādā redakcijā:

 

"(5) Pastāvīga saimnieciskās vai profesionālās darbības vieta ir:

1) nepārvietojamas mazumtirdzniecības telpas, kurās pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs veic savu darbību;

2) pārvietojamas mazumtirdzniecības telpas, kurās pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs parasti veic savu darbību."

 

11. Izteikt 10.pantu šādā redakcijā:

 

"10.pants. Distances līgums

(1) Distances līgums ir vienošanās starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, kas noslēgta, patērētājam un pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam vienlaikus neatrodoties vienā vietā, līdz līguma slēgšanas brīdim un līguma slēgšanas brīdī izmantojot vienu vai vairākus distances saziņas līdzekļus, kā arī izmantojot organizētu preču pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas shēmu. Par distances saziņas līdzekļiem uzskatāmi tālrunis, tīmeklis, elektroniskais pasts, televīzija, fakss, katalogs, presē publicētās reklāmas, kurām pievienots pasūtījuma kupons, un citi informācijas nosūtīšanas un pārraidīšanas distances līdzekļi.

(2) Pirms līguma noslēgšanas sniedzamās un līgumā ietveramās informācijas saturu, tās sniegšanas kārtību, šā likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību īstenošanas termiņus un kārtību, patērētāja un pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja tiesības un pienākumus atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā, kā arī atteikuma veidlapas paraugu un izņēmumus attiecībā uz atteikuma tiesību izmantošanu nosaka Ministru kabinets."

 

12. Izteikt 12.pantu šādā redakcijā:

 

"12.pants. Atteikuma tiesības attiecībā uz distances līgumu un līgumu, kas noslēgts ārpus saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas

(1) Patērētājs 14 dienu laikā drīkst izmantot atteikuma tiesības un atkāpties no distances līguma un līguma, kas noslēgts ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas, nesniedzot nekādu pamatojumu.

(2) Patērētājs pirms atteikuma tiesību termiņa beigām par lēmumu atkāpties no līguma informē pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, iesniedzot pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam atteikuma veidlapu vai paziņojumu par atteikuma tiesību izmantošanu. Termiņš ir ievērots, ja patērētājs atteikuma veidlapu vai paziņojumu par atteikuma tiesību izmantošanu nosūta pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam pirms atteikuma tiesību termiņa beigām. Patērētāja pienākums ir pierādīt atteikuma tiesību izmantošanu.

(3) Pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs nodrošināt patērētājam iespēju pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja tīmekļa vietnē elektroniskā veidā aizpildīt un iesniegt atteikuma veidlapu vai paziņojumu par atteikuma tiesību izmantošanu. Šādā gadījumā pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nekavējoties uz pastāvīga informācijas nesēja (tai skaitā ar elektroniskā pasta starpniecību) paziņo patērētājam par atteikuma saņemšanu.

(4) Atteikuma veidlapas vai paziņojuma par atteikuma tiesību izmantošanu nosūtīšana termiņā izbeidz līgumu un atbrīvo patērētāju no jebkurām līgumsaistībām, kas izriet no distances līguma vai līguma, kas noslēgts ārpus saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas, vai no saistībām noslēgt šādus līgumus, ja piedāvājumu ir izteicis patērētājs.

(5) Patērētājs nosūta preci atpakaļ pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam vai nodod to pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam vai viņa pilnvarotai personai bez nepamatotas kavēšanās, bet ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc tam, kad ir nosūtījis pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam atteikuma veidlapu vai paziņojumu par atteikuma tiesību izmantošanu. Termiņš ir ievērots, ja prece ir nosūtīta atpakaļ pirms 14 dienu termiņa beigām. Šī prasība neattiecas uz gadījumiem, ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs pats ir piedāvājis paņemt preci atpakaļ.

(6) Pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs bez nepamatotas kavēšanās, bet ne vēlāk kā 14 dienu laikā no dienas, kad saskaņā ar šā panta otro daļu ir saņēmis informāciju par patērētāja lēmumu atkāpties no līguma, atmaksā patērētājam viņa samaksāto naudas summu, tai skaitā patērētāja samaksātos piegādes izdevumus. Pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs minēto naudas summu atmaksā, izmantojot tāda paša veida maksāšanas līdzekli, kādu izmantoja patērētājs, izņemot gadījumus, ja patērētājs skaidri piekritis citam maksāšanas līdzeklim un patērētājam par šāda maksāšanas līdzekļa izmantošanu nav jāmaksā.

(7) Ja patērētājs ir skaidri izteicis vēlēšanos izmantot piegādes veidu, kas nav pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja piedāvātais vislētākais standarta piegādes veids, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam nav pienākuma atmaksāt patērētājam piegādes papildu izdevumus.

(8) Pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs aizturēt patērētāja saskaņā ar pirkuma līgumu samaksātās naudas summas atmaksu līdz brīdim, kad pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir saņēmis preci vai patērētājs ir iesniedzis pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam apliecinājumu tam, ka prece ir nosūtīta atpakaļ, atkarībā no tā, kura darbība ir izpildīta agrāk. Šīs tiesības neattiecas uz gadījumiem, ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs pats ir piedāvājis paņemt preci atpakaļ.

(9) Patērētājs sedz preces atpakaļ atdošanas izmaksas, izņemot gadījumus, ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir piekritis segt šīs izmaksas vai nav informējis patērētāju, ka izmaksas jāsedz patērētājam.

(10) Ja saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ārpus saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas, prece līguma noslēgšanas brīdī ir piegādāta patērētāja dzīvesvietā, patērētāja atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs bez maksas paņem preci atpakaļ, ja preci tās īpašību dēļ parasti nevar nosūtīt atpakaļ pa pastu.

(11) Patērētājs ir atbildīgs par preces vērtības samazināšanos, ja prece izmantota citā nolūkā, nevis preces rakstura, īpašību un darbības noskaidrošanai. Patērētājs nav atbildīgs par preces vērtības samazināšanos, ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nav viņu informējis par atteikuma tiesībām patērētāju tiesību aizsardzību regulējošajos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(12) Ja patērētājs atteikuma tiesību izmantošanas laikā izmanto atteikuma tiesības un saistībā ar distances līgumu vai līgumu, kas noslēgts ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas, ir noslēgts cits papildu līgums, pēdējais nav spēkā un patērētājam nav pienākuma segt nekādas citas izmaksas, izņemot šā panta sestajā, devītajā un vienpadsmitajā daļā minētās izmaksas."

 

13. Izteikt III nodaļas nosaukumu un 13. un 14.pantu šādā redakcijā:

 


"III nodaļa

Preces un pakalpojuma atbilstība līguma noteikumiem

 

13.pants. Pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums nodrošināt preces atbilstību līguma noteikumiem

(1) Pārdevēja un pakalpojuma sniedzēja pienākums ir nodrošināt preces atbilstību līguma noteikumiem.

(2) Pārdevējs un pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs par jebkuru neatbilstību līguma noteikumiem, kas eksistē preces iegādes dienā.

(3) Ja preces neatbilstība līguma noteikumiem atklājas sešu mēnešu laikā pēc preces iegādes, uzskatāms, ka tā eksistēja preces iegādes dienā, izņemot gadījumu, ja šāds pieņēmums ir pretrunā ar preces raksturu vai neatbilstības veidu.

 

14.pants. Preces atbilstība līguma noteikumiem

(1) Prece uzskatāma par atbilstošu līguma noteikumiem, ja:

1) tai piemīt īpašības un izpildījums, kāds parasti piemīt tāda paša veida precēm un kādu patērētājs var pamatoti sagaidīt, ņemot vērā preces raksturu un jebkurus publiskus paziņojumus par noteiktām preces īpašībām, īpaši reklāmā vai preces marķējumā;

2) tā ir derīga mērķiem, kādiem preces ar šādu nosaukumu un aprakstu parasti tiek izmantotas;

3) tā ir derīga mērķiem, kādiem patērētājs izvēlējies preci un kurus tas ir norādījis pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam, slēdzot līgumu, izņemot gadījumus, ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs pārdošanas laikā nevarēja saprast šādus īpašus mērķus un patērētājam nebija pamatota iemesla paļauties uz pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja kompetenci un spriedumu;

4) tā atbilst pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja sniegtajam preces aprakstam un īpašībām, kādas līguma slēgšanas vai piedāvājuma izteikšanas laikā pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs norādījis, izmantojot preču paraugus vai modeļus.

(2) Šā panta pirmās daļas 1.punktā minētie publiskie paziņojumi nav saistoši pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam, ja viņš pierāda, ka:

1) viņš nav zinājis un pamatoti nav varējis zināt par sniegtajiem paziņojumiem;

2) līdz līguma noslēgšanas brīdim paziņojums ticis mainīts;

3) paziņojums nevarēja ietekmēt patērētāja lēmumu pirkt preci.

(3) Prece nav uzskatāma par neatbilstošu līguma noteikumiem, ja līguma slēgšanas brīdī patērētājs zināja vai nevarēja nezināt par preces neatbilstību noteikumiem vai neatbilstības iemesls ir patērētāja piegādātie materiāli."

 

14. Papildināt likumu ar 14.pantu šādā redakcijā:

 


"14.pants. Pakalpojuma atbilstība līguma noteikumiem

(1) Pakalpojuma sniedzēja pienākums ir sniegt pakalpojumu atbilstoši līguma noteikumiem.

(2) Pakalpojums uzskatāms par atbilstošu līguma noteikumiem, ja:

1) pakalpojuma saturs, sniegšanas veids un rezultāts atbilst tam, par ko bijusi vienošanās;

2) pakalpojums sniegts ar profesionālu rūpību, ņemot vērā patērētāja intereses;

3) pakalpojums atbilst prasībām, kas tiek pamatoti izvirzītas šādiem pakalpojumiem.

(3) Pakalpojums nav uzskatāms par neatbilstošu līguma noteikumiem, ja līguma slēgšanas brīdī patērētājs zināja vai nevarēja nezināt par pakalpojuma neatbilstību noteikumiem vai neatbilstības iemesls ir patērētāja piegādātie materiāli."

 

15.  17.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

 

"(1) Pirms patērētājam kļūst saistošs līgums vai attiecīgs piedāvājums, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs skaidrā un labi saprotamā veidā sniedz patērētājam šādu informāciju, ja šī informācija jau skaidri neizriet no konteksta:

1) preces vai pakalpojuma raksturojums attiecīgajai precei vai pakalpojumam un informācijas sniegšanas veidam atbilstošā apjomā;

2) informācija par pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, tai skaitā nosaukums, adrese un tālruņa numurs;

3) preces vai pakalpojuma galīgā cena, ieskaitot nodokļus un nodevas. Ja preces vai pakalpojuma īpašību dēļ cenu pamatoti nevar aprēķināt iepriekš, norāda cenas aprēķināšanas veidu;

4) piegādes vai pasta izdevumi, ja attiecināmi. Ja šādus izdevumus nevar aprēķināt iepriekš, norāda informāciju par to, ka šādi maksājumi var tikt piemēroti;

5) maksāšanas, preces piegādes vai pakalpojuma izpildes noteikumi, preces piegādes vai pakalpojuma sniegšanas termiņš un sūdzību izskatīšanas kārtība, ja attiecināms;

6) informācija par patērētāja likumīgajām tiesībām, ja prece vai pakalpojums neatbilst līguma noteikumiem, kā arī informācija par garantiju, tās nosacījumiem un pēcpārdošanas pakalpojumiem, ja attiecināms;

7) uz nenoteiktu laiku noslēgta vai automātiski pagarināta līguma termiņš vai līguma izbeigšanas nosacījumi;

8) digitālais saturs un tā izmantošana (funkcionalitāte), tai skaitā izmantošanas veidi, tehniskie ierobežojumi un tehniskās aizsardzības pasākumi, ja attiecināms;


9) informācija par digitālā satura savietojamību ar aparatūru un programmatūru (standarta aparatūra un programmatūras vide, ar kuru digitālais saturs ir savietojams, piemēram, galvenās aparatūras iezīmes, operētājsistēma un tās versijas), ja šī informācija pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam ir zināma vai to viņam pamatoti vajadzēja zināt, ja attiecināms.";

 

papildināt pantu ar ceturto daļu šādā redakcijā:

 

"(4) Šā panta pirmā daļa neattiecas uz:

1) līgumiem, kas tiek izpildīti nekavējoties;

2) līgumiem, kas noslēgti ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas;

3) distances līgumiem."

 

16. Izslēgt 18.pantu.

 

17. Izslēgt 21.pantu.

 

18. Izteikt 26.panta devīto daļu šādā redakcijā:

 

"(9) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs vai cita iestāde, kuras kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole, izskata patērētāja sūdzību vai iesniegumu par strīda risināšanu ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, ja tiek ievēroti visi šādi nosacījumi:

1) patērētājs vispirms ir vērsies ar sūdzību vai iesniegumu pie ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja un mēģinājis strīdu atrisināt izlīguma veidā;

2) sūdzība vai iesniegums par strīda risināšanu ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju ir iesniegta ne vēlāk kā viena gada laikā no patērētāja sūdzības vai iesnieguma iesniegšanas dienas ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam;

3) sūdzībai vai iesniegumam pievienoti rakstveida materiāli un citi pierādījumi, kas pamato strīda esību un strīda priekšmetu."

 

19. Izteikt VII nodaļas nosaukumu šādā redakcijā:

 

"VII nodaļa

Patērētāja prasījumi".

 

20.  27.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

 

"(1) Patērētājs ir tiesīgs pieteikt prasījumu pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam par preces vai pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem divu gadu laikā no preces iegādes vai pakalpojuma saņemšanas dienas. Patērētājs iesniedz prasījuma pieteikumu pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam divu mēnešu laikā no dienas, kad viņš atklāja preces vai pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem. Par preces iegādes dienu tiek uzskatīta diena, kad pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nodevis un patērētājs pieņēmis attiecīgo preci.";

 

papildināt otro daļu ar otro teikumu šādā redakcijā:

 

"Patērētāja pieteikto prasījumu izskata atbilstoši garantijas dokumentā norādītajiem nosacījumiem."

 

21. Izteikt 28., 29. un 30.pantu šādā redakcijā:

 

"28.pants. Patērētāja tiesības, ja viņam pārdota vai nodota lietošanā līguma noteikumiem neatbilstoša prece

          (1) Patērētājs, kuram pārdota vai nodota lietošanā līguma noteikumiem neatbilstoša prece, ir tiesīgs pieprasīt, lai pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs veic vienu no šādām darbībām:

          1) novērš preces neatbilstību līguma noteikumiem;

          2) apmaina preci pret tādu, ar kuru būtu nodrošināta atbilstība līguma noteikumiem;

          3) attiecīgi samazina preces cenu;

          4) atceļ līgumu un atmaksā patērētājam par preci samaksāto naudas summu.

(11) Vispirms patērētājs ir tiesīgs prasīt, lai pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs bez atlīdzības novērš preces neatbilstību līguma noteikumiem vai bez atlīdzības apmaina preci pret tādu, ar kuru būtu nodrošināta atbilstība līguma noteikumiem, izņemot gadījumu, ja tas nav iespējams vai ir nesamērīgi.

(12) Preces neatbilstības novēršana vai apmaiņa uzskatāma par nesamērīgu, ja tā rada pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam izmaksas, kuras nav samērīgas salīdzinājumā ar citu šā panta pirmajā daļā minēto alternatīvo līdzekli, ņemot vērā:

1) preces vērtību bez neatbilstības;

2) neatbilstības nozīmību;

3) vai alternatīvā līdzekļa izmantošana nerada patērētājam būtiskas neērtības.

(2) Prece apmaināma vai tās neatbilstība līguma noteikumiem novēršama bez atlīdzības (tajā skaitā bez preces nosūtīšanas, darba, materiālu un citu izmaksu atlīdzināšanas) un saprātīgā termiņā, neradot neērtības patērētājam un ņemot vērā preces raksturu, kā arī paredzamo tās lietošanas nolūku.

(3) Patērētājs ir tiesīgs pieprasīt, lai pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs attiecīgi samazina preces cenu vai atceļ līgumu un atmaksā patērētājam par preci samaksāto naudas summu, ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs saprātīgā termiņā nav novērsis preces neatbilstību līguma noteikumiem vai nav apmainījis preci pret līguma noteikumiem atbilstošu, vai ja minētās darbības paveiktas, radot būtiskas neērtības patērētājam. Samazinot cenu vai atceļot līgumu un atmaksājot patērētājam par preci samaksāto naudas summu, var tikt ņemts vērā preces nolietojums vai labums, ko patērētājs guvis, lietojot preci, un līgumslēdzējas puses par to ir vienojušās.

(4) Ja preces neatbilstība līguma noteikumiem ir maznozīmīga un nevar būtiski ietekmēt patērētāja iespējas izmantot preci, patērētājs nevar prasīt, lai pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs atceļ līgumu un atmaksā par preci samaksāto naudas summu. Preces neatbilstība līguma noteikumiem uzskatāma par maznozīmīgu, ja preces neatbilstība būtiski nepazemina preces pamatfunkciju izpildes kvalitāti vai lietošanas īpašības un to var novērst, neradot vizuāli konstatējamas izmaiņas preces ārējā izskatā.

(5) Ja preces nepareiza vai nekvalitatīva uzstādīšana ir kļuvusi par iemeslu preces neatbilstībai līguma noteikumiem, bet preci uzstādījis pārdevējs vai trešā persona saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar pārdevēju, kā arī ja preci uzstādījis patērētājs saskaņā ar nepareizu (neprecīzu) vai valsts valodā netulkotu lietošanas pamācību, prece ir uzskatāma par neatbilstošu līguma noteikumiem un patērētājs ir tiesīgs pieprasīt no pārdevēja šajā pantā paredzēto prasību izpildi.

(6) Šā panta pirmajā daļā minēto tiesību izmantošana neizslēdz patērētāja tiesības pieprasīt zaudējuma atlīdzību vai līgumsoda samaksu.

(7) Līguma noteikumiem neatbilstošas lielgabarīta preces un par 10 kilogramiem smagākas preces trūkumu novēršanai, apmaiņai vai līguma atcelšanai nogādā pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs uz sava rēķina. Ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs atsakās nogādāt preci, patērētājs ir tiesīgs nogādāt preci pats vai ar trešās personas palīdzību, bet uz pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja rēķina.

(8) Ja preci nogādā patērētājs, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam triju darbdienu laikā pēc izdevumus apliecinoša dokumenta saņemšanas jāatlīdzina izdevumi, kas patērētājam radušies sakarā ar preces nogādāšanu.

 

29.pants. Patērētāja tiesības, ja sniegts līguma noteikumiem neatbilstošs pakalpojums

(1) Patērētājs, kuram sniegts līguma noteikumiem neatbilstošs pakalpojums, vispirms ir tiesīgs pieprasīt, lai pakalpojuma sniedzējs bez atlīdzības novērš sniegtā pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem. Ja tas nav iespējams, patērētājs ir tiesīgs prasīt, lai pakalpojuma sniedzējs attiecīgi samazina pakalpojuma cenu vai atmaksā patērētājam par pakalpojumu samaksāto naudas summu. Samazinot cenu vai atceļot līgumu un atmaksājot patērētājam par pakalpojumu samaksāto naudas summu, var tikt ņemts vērā labums, ko patērētājs guvis, izmantojot pakalpojumu, un par ko ir vienojušās līgumslēdzējas puses.

(2) Pakalpojuma sniedzēja pienākums ir izpildīt tādu šā panta pirmajā daļā minētu prasījumu, kas ir atbilstošs un samērīgs, ņemot vērā pakalpojuma un tā neatbilstības raksturu, kā arī neradot neērtības patērētājam.

(3) Šā panta pirmajā daļā minēto tiesību izmantošana neizslēdz patērētāja tiesības pieprasīt zaudējuma atlīdzību vai līgumsoda samaksu.

 

30.pants. Patērētāja tiesības, ja preci nepiegādā vai pakalpojumu nesniedz noteiktā termiņā

(1) Ja līgumslēdzējas puses nav vienojušās citādi, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs piegādā preci, nododot to patērētāja valdījumā bez nepamatotas kavēšanās, bet ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc līguma noslēgšanas.

(2) Ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nav izpildījis pienākumu piegādāt preci noteiktajā termiņā, par kuru ir bijusi vienošanās ar patērētāju, vai šā panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā, patērētājs pieprasa, lai pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs piegādā preci apstākļiem atbilstošā papildu termiņā. Ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs papildu termiņā preci nepiegādā, patērētājs ir tiesīgs vienpusēji atkāpties no līguma.

(3) Šā panta otro daļu nepiemēro, ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir atteicies piegādāt preci vai preces piegāde termiņā, par ko ir bijusi līgumslēdzēju pušu vienošanās, ir būtiska, ņemot vērā līguma noslēgšanas apstākļus, vai ja patērētājs pirms līguma noslēgšanas ir informējis pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, ka preces piegāde līdz konkrētam datumam vai konkrētā datumā ir būtiska. Šādā gadījumā, ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nav piegādājis preces termiņā, par kuru ir bijusi vienošanās ar patērētāju, vai termiņā, kas noteikts šā panta pirmajā daļā, patērētājs ir tiesīgs nekavējoties vienpusēji atkāpties no līguma.

(4) Ja līgumslēdzējas puses nav vienojušās citādi, pakalpojuma sniedzējs sniedz pakalpojumu saprātīgā termiņā, ņemot vērā pakalpojuma raksturu un apjomu.

(5) Ja pakalpojuma sniedzējs nav izpildījis pienākumu sniegt pakalpojumu noteiktajā termiņā, par kuru ir bijusi vienošanās ar patērētāju, vai šā panta ceturtajā daļā noteiktajā termiņā vai sniedz pakalpojumu tikai daļēji, patērētājs pieprasa, lai pakalpojuma sniedzējs sniedz pakalpojumu apstākļiem atbilstošā papildu termiņā. Ja pakalpojuma sniedzējs papildu termiņā pakalpojumu nesniedz, patērētājs ir tiesīgs vienpusēji atkāpties no līguma.

(6) Šā panta piekto daļu nepiemēro, ja pakalpojuma sniedzējs ir atteicies sniegt pakalpojumu vai pakalpojuma sniegšana termiņā, par ko ir bijusi līgumslēdzēju pušu vienošanās, ir būtiska, ņemot vērā līguma noslēgšanas apstākļus, vai ja patērētājs pirms līguma noslēgšanas ir informējis pakalpojuma sniedzēju, ka pakalpojuma sniegšana līdz konkrētam datumam vai konkrētā datumā ir būtiska. Šādā gadījumā, ja pakalpojuma sniedzējs nav sniedzis pakalpojumu termiņā, par kuru ir bijusi vienošanās ar patērētāju, vai termiņā, kas noteikts šā panta ceturtajā daļā, patērētājs ir tiesīgs nekavējoties vienpusēji atkāpties no līguma.

(7) Ja patērētājs vienpusēji atkāpjas no līguma saskaņā ar šajā pantā noteikto, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs bez nepamatotas kavēšanās atmaksā patērētājam visas saskaņā ar līgumu patērētāja samaksātās naudas summas."

 

22. Papildināt likumu ar 30.1 pantu šādā redakcijā:

 

"30.pants. Riska pāreja par preces piegādi

(1) Piegādājot preci patērētājam, risks par preces zudumu vai bojājumu pāriet uz patērētāju ar brīdi, kad patērētājs vai viņa pārstāvis ir ieguvis preci valdījumā.

(2) Ja patērētājs ir izvēlējies preces piegādi uzdot pārvadātājam un šo iespēju nav piedāvājis pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs, risks par preces zudumu vai bojājumu pāriet uz patērētāju ar brīdi, kad prece ir nodota pārvadātājam. Šādā gadījumā patērētājs Civillikumā noteiktajā kārtībā ir tiesīgs vērsties ar prasību pret pārvadātāju.

(3) Šo pantu nepiemēro līgumiem par ūdens, gāzes vai elektrības piegādi, izņemot gadījumus, ja to pārdod ierobežotā tilpumā vai noteiktā daudzumā, kā arī līgumiem par centralizētu siltumapgādi un līgumiem par tāda digitālā satura piegādi, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā."

 

23. Aizstāt 31.panta ceturtajā daļā skaitļus un vārdus "29.panta pirmās daļas 4.punktā" ar skaitli un vārdiem "29.panta pirmajā daļā".

 

24. Izslēgt 31.pantu.

 

25. Papildināt likumu ar 31.pantu šādā redakcijā:

 

"31.pants. Papildu maksājumi

(1) Ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs kā iespēju patērētājam sazināties ar pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju saistībā ar noslēgto līgumu nodrošina tālruņa līniju, patērētājam par saziņu ar pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju nav pienākuma maksāt vairāk par noteikto tālruņa sakaru izmantošanas pamata tarifu.

(2) Šā panta pirmajā daļā noteiktais neliedz elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem prasīt maksu par tālruņa sakaru izmantošanu.

(3) Pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam norēķinos par piedāvāto preci vai pakalpojumu ir aizliegts no patērētāja prasīt tādu maksu par maksājumu līdzekļa izmantošanu, kuras apmērs pārsniedz pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja izdevumus saistībā ar attiecīgā maksājumu līdzekļa izmantošanu."

 

26. Izteikt 32.pantu šādā redakcijā:

 


"32.pants. Zaudējuma atlīdzības noteikšana

Patērētāju prasības par zaudējuma atlīdzību un līgumsoda piedziņu risināmas tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, ņemot vērā, ka patērētājam nav speciālu zināšanu par iegādātās preces vai saņemtā pakalpojuma īpašībām un raksturojumu."

 

27. Izslēgt VIII nodaļu.

 

28. Papildināt pārejas noteikumus ar 21. un 22.punktu šādā redakcijā:

 

"21. Grozījumi šā likuma 8.panta 1.daļā attiecībā uz kapitālsabiedrības pašu kapitāla prasībām, 8.panta 4.daļā par ievaddaļas izteikšanu jaunā redakcijā un 1. un 10.punkta izslēgšanu, kā arī 8.panta 1.4, 4.4, 4.5, 4.6, 10.1, divpadsmitā, trīspadsmitā un četrpadsmitā daļa stājas spēkā 2014.gada 1.janvārī, un tie piemērojami līgumiem, kas noslēgti pēc attiecīgo grozījumu spēkā stāšanās. Šā likuma 8.panta 4.4, 4.5, 4.6 daļu piemēro prasības pieteikumu izskatīšanai, kas iesniegti pēc attiecīgo grozījumu spēkā stāšanās.

 

22. Grozījumi šā likuma 1.pantā attiecībā uz likumā lietotajiem terminiem, 2.pantā par tā izteikšanu jaunā redakcijā, 5.pantā par otrās daļas 4.punkta izslēgšanu, 6.pantā par pirmās daļas papildināšanu un vārdu aizstāšanu trešās daļas 3.punktā, trešās daļas 5., 7., 8., 9., 11. un 12.punkta un piektās daļas izteikšanu jaunā redakcijā, 9.pantā par panta nosaukuma, pirmās un otrās daļas izteikšanu jaunā redakcijā un trešās daļas izslēgšanu, 10. un 12.pantā par to izteikšanu jaunā redakcijā, III nodaļā par nodaļas nosaukuma un 13. un 14.panta izteikšanu jaunā redakcijā, 17.pantā par tā pirmās daļas izteikšanu jaunā redakcijā, 18.pantā par tā izslēgšanu, VII nodaļā par tās nosaukuma izteikšanu jaunā redakcijā, 27.pantā par pirmās daļas izteikšanu jaunā redakcijā un otrās daļas papildināšanu, 28., 29. un 30.pantā par to izteikšanu jaunā redakcijā, 31.panta ceturtajā daļā par skaitļu un vārdu aizstāšanu, 32.pantā par tā izteikšanu jaunā redakcijā, kā arī šā likuma 2.pants, 4.panta ceturtā, piektā un sestā daļa, 4.panta trešā, ceturtā, piektā un sestā daļa, 6.panta 1. un 2.daļa, trešās daļas 8.1, 13., 14., 15., 16., 17. un 18.punkts un 3.daļa, 8.1panta 1.1daļa, 9.panta piektā daļa, 14.pants, 17.panta ceturtā daļa, 30. un 31.pants stājas spēkā 2014.gada 13.jūnijā, un tie piemērojami līgumiem, kas noslēgti pēc attiecīgo grozījumu spēkā stāšanās."

 

29. Informatīvajā atsaucē uz Eiropas Savienības direktīvām:

izslēgt 1. un 5.punktu;

papildināt informatīvo atsauci ar 12.punktu šādā redakcijā:

 


"12) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 25.oktobra direktīva 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 97/7/22/EK."

 

 

 

Ekonomikas ministrs

Daniels Pavļuts


Likumprojekta „Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums

(anotācija)

I. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība

1.

Pamatojums

Likumprojekts „Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” (turpmāk – likumprojekts) izstrādāts, lai:

- ieviestu Latvijas tiesību aktos Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 25.oktobra direktīvu 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 97/7/EK (turpmāk – direktīva 2011/83/ES).

- izpildītu Ministru kabineta 2011.gada 12.jūlija protokollēmuma (prot.Nr.43 30§) 3.punktā doto uzdevumu atbildīgajām ministrijām atbilstoši kompetencei izstrādāt un noteiktā kārtībā virzīt apstiprināšanai informatīvā ziņojuma "Par turpmāko rīcību regulējuma par tiesību subjekta reģistrācijas apliecības izsniegšanu tikai pēc tā rakstveida pieprasījuma nodrošināšanai" 6.3.punktā noteiktos normatīvo aktu projektus, lai izslēgtu no attiecīgajiem normatīvajiem aktiem prasību par Uzņēmumu reģistrā reģistrēto tiesību subjektu reģistrācijas apliecību obligātu izsniegšanu un reģistrācijas apliecību vai to kopiju uzrādīšanu.

2.

Pašreizējā situācija un problēmas

2011.gada 13.decembrī stājās spēkā direktīva 2011/83/ES, kas tika izstrādāta, lai uzlabotu un papildinātu esošo regulējumu, kas ietverts:

1) Padomes 1993.gada 5.aprīļa direktīvā 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos;

2) Eiropas Parlamenta un Padomes 1999.gada 25.maija direktīvā 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču tirdzniecības aspektiem un saistītajām garantijām;

3) Padomes 1985.gada 20.decembra direktīvā  85/577/EEK par patērētāju aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām;

4) Eiropas Parlamenta un Padomes 1997.gda 20.maija direktīvā 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumu.

      Direktīva 2011/83/ES atceļ direktīvas 85/577/EEK un 97/7/EK.

Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij jānodrošina direktīvā 2011/83/ES noteikto prasību pārņemšana nacionālajos tiesību aktos līdz 2013.gada 13.decembrim, piemērojot patērētāju tiesību aizsardzības regulējumu atbilstoši direktīvā noteiktajam no 2014.gada 13.jūnija.

Šobrīd iepriekšminēto direktīvu 93/13/EEK, 1994/44/EK, 85/577/EEK, 97/7/EK prasības ir ieviestas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (turpmāk tekstā – Likums), kā arī sekojošos Ministru kabineta noteikumos:

1)        Ministru kabineta 2002.gada 28.maija noteikumi Nr.207 „Noteikumi par distances līgumu”;

2)        Ministru kabineta 2006.gada 25.aprīļa noteikumi Nr.320
„Noteikumi par ārpus pastāvīgās tirdzniecības vietas vai pakalpojumu sniegšanas vietas noslēgtajā līgumā ietveramo informāciju un atteikuma tiesību realizēšanas termiņu un kārtību”;

3)         Ministru kabineta 2006.gada 1.augusta noteikumi Nr.631
„Kārtība, kādā piesakāms un izskatāms patērētāja prasījums par līguma noteikumiem neatbilstošu preci vai pakalpojumu”.

Likumprojekts izstrādāts arī, lai novērstu nepilnības, kas radušās pārņemot Latvijas tiesību aktos direktīvas 93/13/EEK prasības par netaisnīgiem līguma noteikumiem un direktīvas 1999/44/EK prasības par preču atbilstību līguma noteikumiem un patērētāju prasījumiem, kā arī, lai novērstu konstatētās problēmas, piemērojot Likumu.

        Lai samazinātu risku monopola izveidei nebanku patērētāju kreditēšanas tirgū, kā arī risku nelegālas kreditēšanas tendences attīstībai, ar likumprojektu paredzēts svītrot Likuma 8.panta 1.3 daļā noteikto prasību attiecībā uz paša kapitālu kapitālsabiedrībām, kuras nodarbojas ar patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanu.

       Likuma 8.panta 1.3 daļa nosaka Ministru kabinetam pilnvarojumu noteikt speciālās atļaujas (licences) izsniegšanas, pārreģistrācijas, anulēšanas un darbības apturēšanas kārtību, prasības, kādām jāatbilst kapitālsabiedrībai, lai tā varētu saņemt speciālo atļauju (licenci), tajā skaitā prasības par kapitālsabiedrības pašu kapitālu un pamatkapitālu, kā arī prasības attiecībā uz kapitālsabiedrības padomes un valdes locekļiem, valsts nodevas apmēru un maksāšanas kārtību. Uz minētā pilnvarojuma pamata izdoto Ministru kabineta 2011.gada 29.marta noteikumu Nr.245 „Noteikumi par kārtību, kādā izsniedz, pārreģistrē, aptur un anulē speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai un maksā valsts nodevu par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu un pārreģistrāciju, kā arī prasībām kapitālsabiedrībai speciālās atļaujas (licences) saņemšanai” 9.1.apakšpunkts nosaka, ka speciālo atļauju (licenci) nevar saņemt kapitālsabiedrība, kuras pašu kapitāls iepriekšējā pārskata gadā ir mazāks par Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likumā noteikto minimālā apmaksātā pamatkapitāla apmēru (300 000 Ls). Šis punkts attiecināms arī uz speciālo atļauju (licenču) pārreģistrāciju. Prasības par pašu kapitāla atbilstību stājās spēkā no 2012.gada 1.jūlija (atsevišķām kapitālsabiedrībām atbilstoši Gada pārskatu likumam - no 2012.gada 1.septembra), tādejādi lielākajai daļai kapitālsabiedrību, kuras ir vecākas par diviem gadiem, ir jāatbilst noteikumu 9.1.apakšpunktā noteiktajai prasībai un bija jānodrošina pašu kapitāla esamība vismaz apmaksātā minimālā pamatkapitāla jeb 300 000 Ls apmērā jau 2011.gadā.

       Atbilstoši 2012.gada 25.septembra Ministru kabineta noteikumiem Nr.651 "Grozījumi Ministru kabineta 2011.gada 29.marta noteikumos Nr.245 "Noteikumi par kārtību, kādā izsniedz, pārreģistrē, aptur un anulē speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai un maksā valsts nodevu par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu un pārreģistrāciju, kā arī prasībām kapitālsabiedrībai speciālās atļaujas (licences) saņemšanai"" šīs prasības piemērošana tika pagarināta līdz attiecīgi 2014.gada 1.jūlijam vai 2014.gada 1.septembrim.  Vienlaikus ir nepieciešams izvērtēt, vai pašu kapitāla prasība attiecībā uz nebanku sektora kredītu devējiem ir atbilstoša un nepieciešama.

Pašu kapitāls atspoguļo kapitālsabiedrības saimnieciskās darbības stabilitāti un efektivitāti, kā arī kalpo kā kapitālsabiedrības darbībai nepieciešamo līdzekļu finansēšanas avots. Vienlaikus norādāms, ka nebanku kreditēšanas nozarē nav novērojama tieša saistība starp nebanku kredīta devējiem noteiktā pašu kapitāla apmēra prasības izpildi un patērētāju tiesību aizsardzību regulējošo prasību ievērošanu, kas ir ieviestā patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju uzraudzības mehānisma mērķis. Tāpat nebanku kredīta devējiem pašu kapitāla apmēra prasības izpildei nav tik būtiska nozīme kā komercbanku gadījumā, jo tā kā nebanku kredīta devēji nesniedz patērētājiem noguldījumu pakalpojumus, netiek piesaistīti patērētāju finanšu līdzekļi, bet gan tiek izsniegti komersanta līdzekļi. Līdz ar to, galvenais patērētāju interešu apdraudējums šajā nozarē jomā ir saistīts ar kredītu izsniegšanu, nepietiekami izvērtējot patērētāja spēju atmaksāt kredītu un citu patērētāju tiesību pārkāpumu izdarīšanu.

       Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības centra (turpmāk – PTAC) sniegto informāciju vismaz trīs kapitālsabiedrības, kas bija iesniegušas iesniegumus licences pārreģistrācijai, nespēja izpildīt šo prasību, jo, lai arī 2011.gadu ir pabeigušas ar peļņu, iepriekšējo gadu zaudējumu dēļ to pašu kapitāls ir negatīvs. Minēto kapitālsabiedrību problēmas attiecībā uz noteikumu 9.1. apakšpunktā noteikto kritēriju izpildi varētu liecināt par to, ka līdzīgas problēmas pārreģistrācijas procesā varētu atklāties arī citām kapitālsabiedrībām.

     Ņemot vērā iepriekšminēto, likumprojekts paredz svītrot Likuma 8.panta 1.3 daļā noteiktās pašu kapitāla prasības piemērošanu attiecībā uz speciālās licences saņemšanu un pārreģistrāciju, lai nodrošinātu gan pakalpojumu pieejamību patērētājiem, gan veselīgu konkurenci tirgū esošajiem komersantiem.

3.

Saistītie politikas ietekmes novērtējumi un pētījumi

Nav attiecināms.

4.

Tiesiskā regulējuma mērķis un būtība

Ar direktīvas 2011/83/ES un citu ES direktīvu pārņemšanu saistītie grozījumi

Regulējuma mērķis ir ieviest direktīvas 2011/83/ES prasības un paaugstināt patērētāju tiesību aizsardzību, nosakot prasības dažādiem ar patērētājiem noslēgtiem līgumiem. Likumprojektā paredzēts noteikt:

1)  definīcijas (digitālais saturs, patērētājs, pakalpojuma sniedzējs, pārdevējs, distances līgums -likumprojekta 11.pants; pastāvīga saimnieciskās vai profesionālās darbības vieta, līgums, kas noslēgts ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas - likumprojekta 10.pants);

2)  pirms līguma noslēgšanas patērētājam sniedzamo informāciju - likumprojekta 15.pants;

3)  atteikuma tiesības distances līgumos un līgumos, kas noslēgti ārpus saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas -likumprojekta 12.pants;

4)  preces piegādes noteikumus - likumprojekta 21.pants;

5)  riska par preci pārejas noteikumus – likumprojekta 22.pants;

6)  papildu maksājumu noteikumus – likumprojekta 25.pants..

       Saskaņā ar likumprojekta 1.pantu, kurš papildina Likuma 1.pantu ar 11.punktu digitālais saturs ir dati, kas ir radīti un piegādāti digitālā formātā. Digitālais saturs, kas piegādāts materiālā nesējā, piemēram, CD, DVD vai līdzīgā materiālā datu nesējā, kopā ar datu nesēju ir uzskatāms par preci. Digitālajam saturam, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, piemēro šī likuma noteikumus par pakalpojumiem, ciktāl patērētāju tiesību aizsardzību regulējošos normatīvajos aktos nav noteikts citādi. Atbilstoši direktīvas 2011/83/ES preambulas 19.punktam, ja digitālo saturu piegādā materiālā datu nesējā, piemēram, CD vai DVD, tas jāuzskata par preci direktīvas izpratnē. Savukārt, līgumi par digitālo saturu, ko nesniedz materiālā datu nesējā, nebūtu jāuzskata par preces pirkuma vai pakalpojuma līgumu. Ņemot vērā iepriekšminēto, likumprojekts nedefinē digitālo saturu kā preci vai kā pakalpojumu, bet, lai normatīvā akta lietotājam būtu skaidrs, kādas prasības ir piemērojamas digitālā satura līgumiem, likumprojekts paredz, ka šiem līgumiem piemērojami Likuma noteikumi par pakalpojumiem, ciktāl patērētāju tiesību aizsardzību regulējošos normatīvajos aktos nav noteikts citādi. Minētā digitālā satura legāldefinīcija nav pretrunā ar direktīvas 2011/83/ES mērķiem un tās noteikumiem, ja vien patērētāju tiesību aizsardzību regulējošos normatīvajos aktos attiecībā uz digitālo saturu tiek noteikti direktīvai 2011/83/ES atbilstoši speciālie noteikumi (piemēram, attiecībā uz atteikuma tiesībām). Jānorāda, ka digitālajam saturam, kurš netiek sniegts materiālā datu nesējā, piemērojamie speciālie noteikumi (tostarp direktīvas 2011/83/ES 6.panta 2.punkts, 9.panta 2.punkta c) apakšpunkts un 16.panta m) apakšpunkts) tiks ieviesti uz likumprojekta pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos par distances līgumiem un līgumiem, kas noslēgti ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas.

      Likumprojektā ir saglabātas atsevišķas pārdevēja un pakalpojuma sniedzēja definīcijas, ņemot vērā, ka Likumā ir ietvertas normas ne tikai jautājumos, kurus regulē direktīva 2011/83/ES, bet arī no citām ES direktīvām izrietošās prasības, kuras nosaka atšķirīgas prasības pārdevējiem un pakalpojuma sniedzējiem (piemēram, direktīvu 2002/65/EK, 2008/122/EK prasības ir piemērojamas tikai pakalpojuma sniedzējiem).

     Ar likumprojektu paredzēts veikt grozījumus Likuma 2.pantā par likuma mērķi, paredzot, ka likuma mērķis ir nodrošināt patērētājiem iespēju īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, kā arī aizsargāt patērētāju kolektīvās intereses, ņemot vērā, ka šobrīd Likuma 2.pantā nav ietverta norāde uz patērētāju kolektīvo interešu aizsardzību, kura ir regulēta Likuma 25.panta astotajā daļā.

      Lai arī direktīvā 2011/83/ES paredz noteikt izņēmumus no direktīvas prasību piemērošanas sociālo pakalpojumu, veselības aprūpes pakalpojumu, azartspēļu jomās, kā arī līgumiem, kas saistīti ar īpašumtiesību nodošanu, jaunu ēku būvniecību un notariālā kārtībā noslēgtiem līgumiem, ņemot vērā, ka šīs jomas ir uzskatāmas par specifiskām jomām, kurās ES dalībvalstīs pastāv nacionāls regulējums, šie izņēmumi nav noteikti likumprojektā, jo Latvijā nepastāv speciāls regulējums attiecībā uz patērētāju tiesību aizsardzību šajās jomās un tām ir piemērojamas vispārējās Likuma prasības. Ar likumprojektu Likuma 41.pantā ir noteikti izņēmumi tajās jomās, kuras ir regulētas speciālajos nozares tiesību aktos.

       Likumprojektā atbilstoši direktīvas 93/13/EEK prasībām precizētas patērētāju tiesību aizsardzības prasības attiecībā uz līgumos iekļautiem netaisnīgiem līguma noteikumiem. Likuma 6.pantā iekļautais netaisnīgu līguma noteikumu saraksts precizēts atbilstoši direktīvas 93/13/EEK pielikumā iekļautajam netaisnīgu līguma noteikumu sarakstam (Likumā šobrīd nav pārņemti direktīvas 93/13/EEK I pielikuma 3.panta c), d), g), i), j), k), m) o), p) apakšpunkti, kā arī 2.punkts). Likumprojektā arī noteikts, ka līguma noteikums, kas nosaka, ka patērētājs atsakās no savām likumīgajām tiesībām, vienmēr uzskatāms par netaisnīgu līguma noteikumu un nav spēkā.

        Likumprojekts atbilstoši direktīvas 93/13/EEK 4.panta 2.punktam paredz noteikt, ka netaisnīgu līguma noteikumu izvērtēšana neattiecas uz tādiem līguma noteikumiem, kas nosaka līguma priekšmetu un cenu, ja tie ir formulēti vienkāršā un saprotamā valodā. Šobrīd Likumā nav pārņemti direktīvas 93/13/EEK 4.panta 2.punkta noteikumi, līdz ar tas paredz stingrāku regulējumu kā noteikts direktīvā 93/13/EEK, jo saskaņā ar spēkā esošajām Likuma normām ir izvērtējams arī to līguma noteikumu netaisnīgums, kuri nosaka līguma priekšmetu un cenu. Saskaņā ar likumprojekta 7.pantu, kas izsaka jaunā redakcijā Likuma 6.panta 2.2 daļu, netaisnīgu līguma noteikumu izvērtējums līguma priekšmetam un cenai tiek piemērots nevis visos gadījumos, bet ja iepriekšminētie līguma noteikumi nav formulēti vienkāršā un saprotamā valodā. Atbilstoši direktīvas 93/13/EEK prasībām, ES dalībvalstis savos tiesību aktos nav tiesīgas noteikt, ka netaisnīgu līguma noteikumu izvērtējums vispār neattiecas uz līguma priekšmetu un cenu (sk. EST spriedumus lietās C-484/08 Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid v Asociacion de Usuarios de Servicios Bancarios un C-144/99, Commission of the European Communities v Kingdom of the Netherlands).

         Atbilstoši direktīvas 93/13/EEK 1.pielikuma 1.punkta o) apakšpunktam likumprojekts nosaka, ka par netaisnīgu līguma noteikumu uzskatāms līguma noteikums, kas uzliek patērētājam pienākumu izpildīt visas līgumsaistības, ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs neizpilda savas līgumsaistības. Norādāms, ka šī norma neattiecas uz situācijām, kad patērētājs neizpilda savas līgumsaistības un šī norma neliedz pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam noteikt atbilstošus civiltiesiskās atbildības līdzekļus patērētāja līgumsaistību neizpildes gadījumā.

 

Ar patērētāju kreditēšanu saistītie grozījumi

Likumprojekts paredz noteikt, ka par patērētāju kreditēšanas pakalpojumiem uzskatāmi arī tādi pakalpojumi, kuru ietvaros no patērētāja pārdošanai vai glabāšanai tiek pieņemta patērētāja prece un samaksa par preci tiek veikta preces nodošanas brīdī, ja līgumā tiek paredzētas patērētāja tiesības atkāpties no līguma, par to paredzot maksu (Likuma 8.panta 1.4 daļa). Šobrīd praksē ir konstatēti daudz gadījumu, kad kredīta devēji izvairās no licences saņemšanas par kreditēšanas pakalpojumu sniegšanu, noslēdzot ar patērētājiem, kuri vēlas saņemt naudas līdzekļus, piemēram, komisijas līgumus vai pirkuma līgumus ar atpakaļpirkumu. Šādi darījumi pēc to savas ekonomiskās būtības būtu uzskatāmi par patērētāju kreditēšanas līgumiem (proti kreditēšanas līgumiem, kuri nodrošināti ar kustamas lietas ķīlu), jo saskaņā ar tiem parasti patērētājs saņem naudas līdzekļus uzreiz pēc līguma noslēgšanas, savukārt, ja patērētājs vēlas saņemt atpakaļ otrai līgumslēdzējpusei nodoto kustamo lietu, viņam papildus saņemtajai pamatsummai ir jāveic papildus maksājums, kas parasti noteikts komisijas vai sankcijas veidā atkarībā no līguma specifikas. Šāda līgumu noslēgšanas kārtība ir pretrunā, piemēram, ar Civillikuma 2321.panta noteikumiem, kas paredz, ka ar komisijas līgumu jāsaprot tāds līgums, ar ko viena puse uztic otrai kādu kustamu lietu pārdošanai par zināmu cenu, ar nosacījumu, lai saņēmējs pēc zināma laika, bet ja laiks nav noteikts, pēc īpašnieka pieprasījuma, vai nu samaksā minēto cenu, vai atdod pašu lietu. Tādējādi no praksē konstatētajiem līgumiem izriet, ka patiesībā puses nav vēlējušās noslēgt, piemēram, pirkuma līgumu ar atpakaļpirkumu vai komisijas līgumu, bet gan izsniegt kredītu, par to saņemot samaksu. Lai nodrošinātu godīgu konkurenci un izvairītos no neskaidrībām attiecībā uz kreditēšanas līguma būtību, kā arī veicinātu to, ka tie kredītu devēji, kuri izvairās no licences saņemšanas, pieteiktos licences saņemšanai, kā arī, lai atvieglotu uzraudzības iestāžu darbu, piemērojot un interpretējot tiesību normas patērētāju kreditēšanas jomā, ir izstrādāta jauna Likuma 8.panta 1.4  daļa.

       Šobrīd saskaņā ar Likuma 8.panta 4.3  daļas 1. un 10.punkta noteikumiem kredīta devējam izsniedzot kredītus, kas nepārsniedz vai nedrīkst pārsniegt 100 latus, vai izsniedzot bezmaksas kredītus, nav jāizvērtē patērētāja spēja atmaksāt kredītu, kā arī nav jāizvērtē patērētāja spēja atmaksāt kredītu pirms patērētājs un kredīta devējs vienojas par kredīta kopējās summas būtisku palielināšanu patērētāja kreditēšanas līguma darbības laikā. Ņemot vērā mazo kredītu tirgus būtisko pieaugumu un to, ka šādi kredīti (arī līdz 100 latiem) bieži tiek izsniegti, nepārliecinoties par patērētāja ienākumiem un spēju atmaksāt kredītu, kas savukārt var radīt zaudējumus patērētājam, tad nepieciešams prasības par patērētāja maksātspējas izvērtēšanu attiecināt arī uz kredītiem, kuri nepārsniedz vai nedrīkst pārsniegt 100 latus. Savukārt, analizējot izsniegto bezmaksas kredītu atmaksu saskaņā ar PTAC sniegtajiem datiem, secināms, ka tikai 56% no tiem ir tikuši atmaksāti, neveicot to atmaksas termiņa pagarināšanu, tādējādi nepilna puse (44%) no bezmaksas izsniegtajiem ātrajiem ir pagarināti, patērētājiem samaksājot pagarinājuma maksu. Ņemot vērā minēto un lai novērstu to, ka patērētājiem kredīti tiek izsniegti, nepārliecinoties par to spēju atmaksāt kredītu, likumprojekts paredz, ka prasības par maksātspējas izvērtēšanu ir attiecināmas arī uz kredīta līgumiem, saskaņā ar kuriem kredīts tiek piešķirts, nemaksājot procentu likmi un citus papildu maksājumus. Tā kā kredīti zem 100 latiem un bezmaksas kredīti ir izslēgti no Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 23.aprīļa direktīvas 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (turpmāk – direktīva 2008/48/EEK) darbības jomas, ES dalībvalstis ir tiesīgas šo jautājumu regulēt nacionālajos tiesību aktos.

       Ņemot vērā, ka, izvērtējot patērētāja spēju atmaksāt kredītu, ir ņemams vērā arī konkrētā kredīta veids un apmērs, mazu kredītu līdz 100 latiem gadījumā, ir pietiekami, ka kredīta devējs pieprasa no patērētāja pietiekamu informāciju par tā ienākumiem un izdevumiem.

          Direktīvas 2008/48/EK preambulas 26.punkts paredz, ka „(..) Jo īpaši kredītu tirgū, kas paplašinās, ir svarīgi, lai kreditori neiesaistītos bezatbildīgos aizdevumos vai neizsniegtu kredītus, iepriekš nenovērtējot aizņēmēja kredītspēju, un dalībvalstīm būtu jāveic nepieciešamā uzraudzība, lai izvairītos no šādas rīcības, un jānosaka nepieciešamie līdzekļi, lai piemērotu kreditoriem sankcijas, ja tie šādi rīkojas. (...), kreditoriem vajadzētu būt pienākumam pārbaudīt katra atsevišķā patērētāja kredītspēju. Šajā sakarā kreditoriem būtu jāļauj izmantot ne tikai to informāciju, ko sniedz patērētājs, sagatavojot attiecīgo kredītlīgumu, bet arī ilgstošu darījumu attiecību laikā gūtu informāciju. (...).” PTAC ir konstatējis, ka īpaši kredītu devēji, kuri izsniedz patērētājiem kredītus no 50 – 700 latiem, izmantojot distances saziņas līdzekļus, neievēro atbildīgas aizdošanas pamatprincipus, piemēram, neizvērtē patērētāja ienākumus pirms kredīta izsniegšanas, kas savukārt var radīt būtisku patērētāju maksātspējas pasliktināšanās risku, kā arī saskaņā ar PTAC rīcībā esošajiem datiem lielākais kavēto maksājumu īpatsvars (33,3%) ir ātro kredītu sektorā (norādāms, ka, tā kā informāciju par nebanku kreditēšanas tirgu uzraudzības iestādei - PTAC iesniedza tikai 78% no nebanku tirgus dalībniekiem (atsevišķi dalībnieki iesnieguši tikai daļēju informāciju), datu apkopojums ir pieejams tikai par šo tirgus daļu).

Ņemot vērā iepriekšminēto, Likuma 8.pants ir papildināts ar 4.4, 4.5 un 4.6 daļu. Likuma 8.panta 4.4 daļa nosaka, ka izpildot Likuma 8.panta 4.1 un 4.2 daļā noteikto pienākumu, kredīta devējam, tai skaitā, ir pienākums iegūt un izvērtēt informāciju par patērētāja ienākumiem un izdevumiem. Patērētājam pēc kredīta devēja pieprasījuma ir pienākums sniegt informāciju par patērētāja ienākumiem un izdevumiem. Kredīta devējs ir tiesīgs piešķirt kredītu tikai tad, kad ir pārliecinājies par patērētāja spēju atmaksāt kredītu.

      Norādāms, ka attiecībā uz patērētāju spējas atmaksāt kredītu vērtēšanu šobrīd tiek izstrādāts PTAC vadlīniju projekts „Vadlīnijas patērētāja spējas atmaksāt kredītu novērtēšanai kredītu devējiem, kas neatbilst kredītiestādes statusam” (turpmāk tekstā – vadlīnijas), kuru plānots apstiprināt un publicēt PTAC mājas lapā līdz 2013.gada 1.jūlijam. Vadlīnijām būs rekomendējošs raksturs. Tajās tiks ietverts PTAC kā uzraudzības iestādes viedoklis attiecībā uz patērētāja maksātspējas izvērtēšanu, kas noteikta Likuma 8.panta 4.1, 4.2 un 4.4 daļā. Līdz ar to faktiski, ja attiecīgais komersants pārkāps vadlīnijās norādīto, tad par Likuma 8.panta  4.1, 4.2 un 4.4 daļā noteikto pienākumu nepildīšanu  pret kredīta devēju normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā varēs tikt vērstas uzraudzības iestādes noteiktās sankcijas.

Vadlīnijas varēs uzskatīt par saistošām visām kapitālsabiedrībām, kuras publiski būs apliecinājušas vēlmi ievērot PTAC izdotās vadlīnijas (piemēram, izstrādājot labas prakses kodeksu). Attiecīgi, ja šādā situācijā vadlīnijas netiks ievērotas, tad PTAC būs tiesīgs piemērot sankcijas saskaņā ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likumā noteikto. Vadlīnijas noteiks prasības pietiekamas informācijas saņemšanai par patērētāja finansiālo stāvokli un iespējamo kredīta mērķi, kā arī patērētāja sniegtās un kredīta devēja iegūtās informācijas pārbaudei un lēmuma pieņemšanai par kredīta līguma slēgšanu. Tā kā patērētāja spēju atmaksāt kredītu novērtēšanu iedala divos galvenos etapos, vadlīnijās tiks noteikts, kā būtu veicama patērētāja kredītvēstures analīze (iekšējā un ārējā)  un patērētāja maksātspējas (esošās un plānotās kredītizmaksas, to attiecība pret ienākumiem, izdevumi, patērētāja profils, kredīta veids, termiņa ierobežojumi) analīze.

      Ja kredīta devējs piešķir kredītu patērētājam, kura spēja atmaksāt kredītu nav izvērtēta, kredīta devējs nevar prasīt, lai patērētājs par saskaņā ar kredīta līgumu piešķirtās naudas lietošanas atvēlējumu maksā vairāk par likumiskajiem procentiem, un šādā gadījumā kredīta devējs nav tiesīgs patērētājam piemērot saistību pastiprinājuma līdzekļus vai kompensāciju (Likuma 8.panta 4.5 daļa). Šis ierobežojums attiecas tikai uz saistību pastiprinājuma līdzekļiem (piemēram, galvojumu, līgumsodu) un kompensācijām (piemēram, nokavējuma procentiem, komisijas maksām u.tml.), kas saistīti ar nesamaksāto maksājumu kavējumu, ja kavējums radies patērētāja nepietiekamas spējas atmaksāt kredītu dēļ kredīta piešķiršanas brīdī.

       Lai arī šobrīd spēkā esošais regulējums (Likuma 8.panta 4.1  un 4.2  daļa) paredz kredīta devēja pienākumu iegūt informāciju patērētāja maksātspējas izvērtēšanai, ar Likuma 8.panta 4.4, 4.5 un 4.6 daļu esošais regulējums tiek precizēts, padarot to skaidrāku, kā arī nodrošinot, ka patērētāja maksātspējas izvērtēšanai pirms kredīta izsniegšanas patērētājiem tiks pievērsta rūpīgāka uzmanība no kredīta devēja puses. Vienlaikus atzīmējams, ka  Krimināllikuma 210.pants (Kredīta un citu aizdevumu negodprātīga saņemšana un izmantošana) nosaka kriminālatbildību par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu kredīta saņemšanai vai kredīta izmantošanas laikā, līdz ar to, gadījumos, kad patērētājs ir sniedzis nepatiesu vai maldinošu informāciju kredīta saņemšanai, nebūtu uzskatāms, ka kredīta devējs nav pienācīgi izpildījis pienākumu izvērtēt patērētāja spēju atmaksāt kredītu.

       Papildus likumprojekts paredz regulējumu gadījumos, ja starp pusēm rodas strīds par patērētāja tiesībām maksāt likumiskos procentus saskaņā ar Likuma 8.panta 4.5 daļu. Prasība par kredīta līguma procentu maksājuma samazinājumu atbilstoši 8.panta 4.5 daļai ir ceļama tiesā sešu mēnešu laikā no kredīta līguma noslēgšanas dienas Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā (atbilstoši Civilprocesa likuma 35.panta pirmās daļas 6.punktam prasībās par maksājumu samazinājumu prasības summa ir summa, par kādu samazina maksājumu, bet ne vairāk kā par vienu gadu). Patērētājs ir tiesīgs arī, ceļot pretprasību, lūgt tiesu samazināt kredīta līguma procentu maksājumu atbilstoši šī panta 4.5 daļai prasības tiesvedības kārtībā pēc kredīta devēja prasības ierosinātās naudas piedziņas lietās, kurās patērētājs ir atbildētājs, vai ceļot prasību pret kreditoru Civilprocesa likuma 406.pantā noteiktajā kārtībā. Strīda gadījumā uzskatāms, ka kredīta devējs nav izpildījis šī panta 4.1, 4.2 un 4.4 daļā noteikto pienākumu izvērtēt patērētāja spēju atmaksāt kredītu, ja vien kredīta devējs nepierāda pretējo.

       Izvērtējot ekonomiskās krīzes sekas un līzinga uzņēmumu sniegto informāciju par patērētāju paradumiem, slēdzot līzinga līgumus, un patērētāju uzņemto saistību tālāko izpildi, secināms, ka procentuāli maza vai neesoša līdzdalība līzinga līgumos (pirmā iemaksa) rada risku patērētāju nepārdomātai līzinga priekšmeta izvēlei. Neliela pirmā iemaksa vai tās neesamība bieži mudina patērētājus pieņemt nepārdomātus lēmumus un iegādāties līzingā preces, kuras tie nevar finansiāli atļauties, un jo īpaši tas attiecas uz dārgākām patēriņa precēm (piemēram, mobilajiem telefoniem, elektroierīcēm u.c.), kuru cena pārsniedz 1000 latus un transportlīdzekļiem. Turklāt ņemams vērā, ka maza vai neesoša pirmā iemaksa situācijās, kad patērētājs nav spējis veikt regulāros maksājumus un nodevis līzinga priekšmetu atpakaļ līzinga uzņēmumam, nozīmē to, ka patērētāja nedzēstās saistības pret līzinga uzņēmumu ir lielākas nekā tirgus cena, par kādu līzinga uzņēmums var pārdot līzinga priekšmetu. Līdz ar to, finanšu grūtībās nokļuvis patērētājs pēc līzinga priekšmeta nodošanas atpakaļ līzinga uzņēmumam paliek tam parādā. Izvērtējot līdzšinējo praksi, secināts, ka vislielākais risks pastāv situācijās, kad tiek finansēts jauns vai mazlietots transportlīdzeklis vai cita patēriņa prece, ņemot vērā, ka tieši pirmajos divos gados pēc preces iegādes ir novērojams vislielākais preces vērtības kritums. Ņemot vērā iepriekšminēto, likumprojekts nosaka, ka patērētāja kreditēšanas līgumiem, saskaņā ar kuriem tiek finansēta konkrētas preces iegāde par summu, kas pārsniedz 1000 latus, kredīts izsniedzams ne vairāk kā 90 procentu apmērā no attiecīgās preces cenas.

        Ņemot vērā riska līmeni patērētājam tāda veida kreditēšanas pakalpojumos kā kredīti, kas nodrošināti ar kustamas lietas ķīlu, likumprojekts paredz noteikt minimālas prasības patērētāju interešu aizsardzībai attiecībā uz šādiem kreditēšanas līgumiem,  kas ir izslēgti no direktīvas 2008/48/EK darbības jomas. Likumprojektā ietvertas normas attiecībā uz ķīlas realizācijas termiņu, kā arī par patērētāju tiesībām saistībā ar ķīlas izpirkšanu (Likuma 8.pants).

        Lai līdzsvarotu patērētāju un kredīta devēju intereses, slēdzot hipotekārā kredīta līgumus, likumprojekts paredz noteikt, ka Likuma 81.panta pirmajā daļā noteiktais, ka kredīta devējam nav tiesību pieprasīt patērētājam, kas nav pieļāvis būtisku līguma pārkāpumu, kredīta papildu nodrošinājumu, jebkādas izmaksas par hipotekārā kredīta nodrošinājumu pārvērtēšanu līguma darbības laikā vai izsniegtā kredīta pirmstermiņa atmaksu, nav piemērojams gadījumos, kad saskaņā ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu pret izsniegtā kredīta nodrošinājumu ir vērsta piedziņa par labu trešajām personām. Norādāms arī, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma Pārejas noteikumu 44.un 45.punktu, no 2013.gada 1.janvāra hipotekārais kreditors, kuram par labu nostiprināta pirmā hipotēka, nav tiesīgs atteikt rīkot nekustamā īpašuma izsoli.

       

Pēc patērētāja pieprasījuma uzrādāmie dokumenti

Saskaņā ar Ministru kabineta 2011.gada 12.jūlija protokollēmuma (prot.Nr. 43, 30§) 3.punktā doto uzdevumu, atbildīgajām ministrijām atbilstoši kompetencei uzdots izstrādāt un noteiktā kārtībā virzīt apstiprināšanai informatīvā ziņojuma "Par turpmāko rīcību regulējuma par tiesību subjekta reģistrācijas apliecības izsniegšanu tikai pēc tā rakstveida pieprasījuma nodrošināšanai" 6.3.punktā noteiktos normatīvo aktu projektus, lai izslēgtu no attiecīgajiem normatīvajiem aktiem prasību par Uzņēmumu reģistrā reģistrēto tiesību subjektu reģistrācijas apliecību obligātu izsniegšanu un reģistrācijas apliecību vai to kopiju uzrādīšanu. Ņemot vērā iepriekšminēto, kā arī direktīvas  2011/83/ES prasības, likumprojekts paredz izslēgt Likuma 9.panta trešo daļu, kas nosaka, kādi dokumenti pārdevējam vai pakalpojumu sniedzējam ir jāuzrāda pēc patērētāja pieprasījuma.

      

Distances līgumu slēgšana

Šobrīd Likuma 10.panta otrajā un trešajā daļā ietvertos jautājumus par distances līdzekļiem, kurus izmantojot iespējams individuāls kontakts ar patērētāju, kā arī jautājumus par distances līguma izpildi regulē direktīvas 2011/83/ES 8. un 18.pants. Ņemot vērā, ka minētie direktīvas 2011/83/ES panti ir „maksimālas harmonizācijas” (ES dalībvalstis nav tiesīgas noteikt atšķirīgas prasības) Likuma 10.panta otrā un trešā daļa tiek svītrota. Direktīvas 2011/83/ES 8.panta prasības par distances līgumiem piemērojamām formālajam prasībām tiks pārņemtas ar MK noteikumu projektu par distances līgumiem, savukārt,  direktīvas 18.panta prasības par preču piegādi tiek pārņemtas ar likumprojekta 24.pantu, kas izsaka jaunā redakcijā Likuma 30.pantu.

      

Preces un pakalpojuma atbilstība līguma noteikumiem

Likumprojektā atbilstoši direktīvas 1999/44/EK prasībām precizēts preces atbilstības līguma noteikumiem regulējums (Likuma 14.pants), nosakot kritērijus preču atbilstībai līguma noteikumiem, kā arī paredzot pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja iespēju vērtēt patērētāja prasījumu samērīgumu līguma noteikumiem neatbilstošu preču gadījumā (Likuma 28.pants).

       Ņemot vērā konstatētās problēmas, likumprojektā precizētas normas par pakalpojumu atbilstību līguma noteikumiem un patērētāja prasījumiem līguma noteikumiem neatbilstošu pakalpojumu gadījumā (Likuma 14.1 un 29.pants). Izvērtējot Likuma piemērošanu saistībā ar preču un pakalpojumu neatbilstību līguma noteikumiem, var secināt, ka Likums būtiski paplašina līdzīgu normu piemērošanu salīdzinājumā ar pieredzi ārvalstīs, kā arī salīdzinot ar direktīvā 99/44/EK noteikto, ņemot vērā, ka jēdziens „neatbilstība līguma noteikumiem” parasti attiecas tikai uz precēm un uz pakalpojumiem, kuru ietvaros tiek izgatavota lieta (piemēram, mēbeļu izgatavošana). Attiecībā uz pakalpojumiem, kuru rezultātā netiek izgatavota lieta (piemēram, friziera pakalpojumi, ķīmiskās tīrītavas, juridiskie pakalpojumi, tulkošanas pakalpojumi, apsardzes pakalpojumi, apsaimniekošanas pakalpojumi u.c.), šobrīd Likuma noteiktās kārtības par līguma noteikumiem neatbilstošiem pakalpojumiem piemērošana ir īpaši apgrūtināta, jo  šie pakalpojumi bieži vien ir nematerializēti vai to rezultāti nav novērtējami, ņemot vērā, ka to izpildei nav normatīvajos aktos noteiktu prasību, kā arī šiem pakalpojumiem parasti nav iespējams veikt ekspertīzi un  noskaidrot trūkumus. Cita veida pakalpojumiem parasti tiek piemērotas tādas prasības kā profesionālā rūpība un izpildes termiņš, ņemot vērā, ka šādiem pakalpojumiem faktiski atbilstība līguma noteikumiem („kvalitāte”) nav nosakāma. Ņemot vērā iepriekšminēto, likumprojektā noteikts, ka pakalpojums, kura rezultātā netiek izgatavota lieta, uzskatāms par atbilstošu līguma noteikumiem, ja:

1)                    pakalpojuma saturs, sniegšanas veids un rezultāts atbilst tam, par ko bijusi vienošanās;

2)                    pakalpojums sniegts ar profesionālu rūpību, ņemot vērā patērētāja intereses;

3)                    pakalpojums atbilst prasībām, ko patērētājs var pamatoti sagaidīt attiecībā uz šādu pakalpojumu.

Ar likumprojektu paredzēts svītrot Likuma 18.pantu attiecībā uz informāciju par ražotāju, ņemot vērā, ka informēšanas prasības par ražotāju ir regulētas speciālajos normatīvajos aktos (piemēram, Preču un pakalpojumu drošuma likumā).

 

Tāpat, lai novērstu likumu normu dublēšanos, likumprojekts paredz svītrot Likuma 21.1 pantu par izpārdošanu un cenu pazemināšanu, ņemot vērā, ka komersantu īstenoto komercpraksi regulē Negodīgas komercprakses aizlieguma likums, kā arī 31.1 pantu par patērētāja tiesībām, ja prettiesiski izmantota viņa maksājuma karte, ņemot vērā, ka maksājumu kartes prettiesiskas izmantošanas gadījumus regulē Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likums.

 

     Likumprojektā ietvertajām normām, kuras tiek ieviestas  saskaņā ar direktīvas 2011/83/ES prasībām jāstājas spēkā no 2014.gada 13.jūnija (direktīvas 28.pants).

     Lai nodrošinātu direktīvas 2011/83/ES prasību piemērošanu no 2014.gada 13.jūnija, kā arī lai nodrošinātu sabiedrības grupām, kuras likumprojekts varētu ietekmēt, pietiekamu laiku pielāgoties normatīvo aktu izmaiņām, Likuma pārejas noteikumi tiek papildināti ar 22.punktu, nosakot ar direktīvas ieviešanu saistīto grozījumu spēkā stāšanos 2014.gada 13.jūnijā. Lai nodrošinātu to, ka minētajām Likuma normām nav atpakaļejoša spēka, likuma pārejas noteikumi paredz, ka iepriekšminētās normas piemērojamas līgumiem, kas noslēgti pēc to spēkā stāšanās.

      Savukārt, lai steidzami risinātu esošās problēmas nebanku kreditēšanas tirgū un vienlaikus nodrošinātu tirgus dalībniekiem iespēju pielāgoties jaunajam normatīvajam regulējumam, likumprojekta pārejas noteikumi nosaka, ka grozījumi Likuma 8.pantā stājas spēkā 2014.gada 1.janvārī. Lai nodrošinātu to, ka minētajai likuma normai nav atpakaļejoša spēka attiecībā uz tiesā iesniegtajiem prasības pieteikumiem, likuma pārejas noteikumi paredz, ka likuma 8.panta noteikumi piemērojami tādu prasības pieteikumu izskatīšanai, kas saņemti pēc normas spēkā stāšanās.

5.

Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas

        Projekts izstrādāts sadarbībā ar PTAC. Likumprojekts nosūtīts saskaņošanai iesaistītajām patērētāju tiesību aizsardzības un uzņēmēju interešu aizstāvības nevalstiskajām organizācijām (Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācija, Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Tirgotāju asociācija, Latvijas Komercbanku asociācija, Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju asociācija, Latvijas nebanku kredītdevēju asociācija, Latvijas Hipotekāro nebanku aizdevēju asociācija, Latvijas Ātro kredītu devēju asociācija, Latvijas Tiešās tirdzniecības asociācija, Latvijas Lombardu asociācija).

6.

Iemesli, kādēļ netika nodrošināta sabiedrības līdzdalība

Nav attiecināms.

7.

Cita informācija

Nav

 

II. Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību

1.

Sabiedrības mērķgrupa

      Patērētāji (~ 2 miljoni Latvijas iedzīvotāju, kā arī, ņemot vērā direktīvas 2011/83/ES mērķi – vienota Eiropas Savienības iekšējā tirgus izveidi – direktīvas ieviešana Latvijā skars arī ~ 503 miljonus ES patērētāju).

2.

Citas sabiedrības grupas (bez mērķgrupas), kuras tiesiskais regulējums arī ietekmē vai varētu ietekmēt

      Tirgus dalībnieki – ražotāji, pārdevēji, pakalpojumu sniedzēji, tostarp patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, kas nav uzskatāmi par kredītiestādēm jeb nebanku kreditori, kas ir saņēmuši speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanai (52 kapitālsabiedrības).

3.

Tiesiskā regulējuma finansiālā ietekme

Projektam nav tiešas finansiālas ietekmes uz patērētājiem, jo šobrīd nav informācijas par jaunu tiesisko pienākumu uzlikšanas ražotājiem, pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem tiešu saistību ar preču vai pakalpojumu izmaksu sadārdzināšanos.

Teorētiski ir pieļaujams, ka tādu jaunu prasību ieviešana, kā, piemēram, pirmslīguma informācijas sniegšana vai patērētājiem piedāvājamo līgumu projektu pārskatīšana atbilstoši likumprojektā paredzētajām prasībām var sadārdzināt to preču pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas izmaksas, uz kuriem šī prasība ir attiecināta.

Ņemot vērā direktīvās 2011/83/ES, 1999/44/EK, 93/13/EEK un 2008/48/EK noteikto mērķi veicināt ES iekšējā tirgus attīstību, nosakot visās ES dalībvalstīs vienotas prasības, likumprojekta pieņemšana negatīvi neietekmēs Latvijas komersantu  konkurētspēju citu ES dalībvalstu komersantu vidū. Efektīva konkurence ES iekšējā tirgū ierobežos preču vai pakalpojumu izmaksu pieaugumu un nodrošinās patērētājam pieejamu preču un pakalpojumu esamību tirgū.

Citas sabiedrības grupas projekts finansiāli neietekmē.

4.

Tiesiskā regulējuma nefinansiālā ietekme

Likumprojekta pieņemšana veicinās patērētāju tiesību aizsardzību, patērētājiem noslēdzot līgumus ar pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, un uzlabos esošo regulējumu atbilstoši direktīvu 2011/83/ES, 1999/44/EK un 93/13/EEK noteiktajām prasībām un esošajai ekonomiskajai situācijai.

Likumprojekts uzliek jaunus tiesiskus pienākumus pārdevējiem un pakalpojumu sniedzējiem, tai skaitā papildus informācijas sniegšanu patērētājam pirms līguma noslēgšanas. Attiecībā uz patērētāja izvirzīto prasījumu līguma noteikumiem neatbilstošas preces gadījumā  pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam būs iespēja izvērtēt patērētāja izvirzītā prasījuma samērīgumu, ņemot vērā preces vērtību bez neatbilstības, neatbilstības nozīmību un apstākli, vai alternatīvu līdzekli var izmantot, neradot patērētājam būtiskas neērtības.

Likumprojekts papildina patērētāju tiesību apjomu, piemēram, saņemt pirmslīguma informāciju par piedāvāto pakalpojumu, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu ekonomiski izdevīgu lēmumu, tiesības aizturēt maksājumu, kā arī tiesības nemaksāt papildus maksājumus, ja par to samaksu nav saņemta skaidra patērētāja piekrišana, kā arī skaidri noteiktas patērētāja tiesības gadījumos, kad prece netiek piegādāta noteiktajā termiņā.

5.

Administratīvās procedūras raksturojums

      Indivīds savas tiesības varēs aizstāvēt normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā (Administratīvā procesa likums vai Civilprocesa likums).

6.

Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums

      Administratīvā procesa likumā noteiktā valsts nodeva 40 latu apmērā par pieteikumu par lietas ierosināšanu tiesā.

7.

Cita informācija

Nav

 

III. Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

Projekts šo jomu neskar

 

IV. Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu

1.

Nepieciešamie saistītie tiesību aktu projekti

 Pēc likumprojekta pieņemšanas spēku zaudēs:

1)          Ministru kabineta 2002.gada 28.maija noteikumi Nr.207 „Noteikumi par distances līgumu”;

2)          Ministru kabineta 2006.gada 25.aprīļa noteikumi Nr.320
„Noteikumi par ārpus pastāvīgās tirdzniecības vietas vai pakalpojumu sniegšanas vietas noslēgtajā līgumā ietveramo informāciju un atteikuma tiesību realizēšanas termiņu un kārtību”
;

3)          Ministru kabineta 2011.gada 29.marta noteikumi Nr.245 „Noteikumi par kārtību, kādā izsniedz, pārreģistrē, aptur un anulē speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai un maksā valsts nodevu par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu un pārreģistrāciju, kā arī prasībām kapitālsabiedrībai speciālās atļaujas (licences) saņemšanai”.

Likuma 8.panta 1.3 daļā, 9.panta otrajā daļā un  10.panta ceturtajā daļā minētie noteikumi tiks izstrādāti un virzīti likumprojekta virzības gaitā Saeimā, nodrošinot vienlaicīgu likuma un Ministru kabineta noteikumu normu spēkā stāšanos. Par tiesību projektu izstrādi atbildīgā institūcija – Ekonomikas ministrija.

2.

Cita informācija

Nav

 

V. Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām

1.

Saistības pret Eiropas Savienību

1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 25.oktobra direktīva 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 97/7/EK, kas ir piemērojama no 2014.gada 13.jūnija;

2) Padomes 1993.gada 5.aprīļa direktīvā 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos;

3) Eiropas Parlamenta un Padomes 1999.gda 25.maija direktīvā 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču tirdzniecības aspektiem un saistītajām garantijām.

2.

Citas starptautiskās saistības

Nav

3.

Cita informācija

Nav

 

1.tabula

Tiesību akta projekta atbilstība ES tiesību aktiem

 

A

B

C

D

Direktīvas 2011/83/ES 2.panta 11.punkts

1.panta 11.punkts

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 1999/44/EK 1.panta 4.punkts

1.panta 2.punkts

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 2011/83/ES 2.panta 1.punkts

1.panta 3.punkts

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 2011/83/ES 2.panta 2.punkts,

Direktīvas 2008/122/EK 2.panta e) apakšpunkts,

Direktīvas 2002/65/EK 2.panta c) apakšpunkts, direktīvas 1993/13/EK 2.panta c) apakšpunkts

1.panta 4.punkts

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 2011/83/ES 2.panta 2.punkts

1.panta 5.punkts

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 2011/83/ES 2.panta 3.punkts

1.panta 6.punkts

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 2011/83/ES 3.panta 1., 2.punkts

3.pants

Ieviests pilnībā.

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 2011/83/ES 22.pants, 17.panta 2.punkts

4.pants

 

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 2011/83/ES 2.panta 3.punkta g), h), j), k), m) apakšpunkti

5.pants (likuma 41.panta trešā un ceturtā daļa)

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Saskaņā ar direktīvas 2011/83/ES 2.panta 3.punkta a), b), c), d), e), f) punktiem no direktīvas darbības jomas ir izslēgtas tādas jomas kā

veselības aprūpes un sociālie pakalpojumi, azartspēles, līgumi, kas saistīti ar īpašumtiesību nodošanu, jaunu ēku būvniecību un notariālā kārtībā noslēgti līgumi. Šajās jomās ES dalībvalstis ir tiesīgas saglabāt vai noteikt nacionālo regulējumu, ņemot vērā, ka tās ir uzskatāmas par specifiskām jomām. Tomēr ņemot vērā, ka Latvijā nepastāv speciāls regulējums attiecībā uz patērētāju tiesību aizsardzību šajās jomās, šie direktīvas 2011/83/ES darbības jomas izņēmumi nav noteikti likumprojektā.

Direktīvas 2011/83/ES 25.pants, direktīvas 1999/44/EK 7.panta 1.punkts,

direktīvas 2008/48/EK 22.panta  2.punkts

6.pants

Ieviests pilnībā.

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 93/13/EEK 3.panta 2.punkts, 4.panta  2.punkts,  I pielikuma 3.panta c), d) e),  g), i), j), k), m), o),  p), q) apakšpunkti, 2.punkta a), b), c), d) apakšpunkti,

direktīvas 2011/83/ES 25.pants, direktīvas 1999/44/EK 7.panta 1.punkts, direktīvas 2008/48EK 22.panta 2.punkts

7.pants

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 2011/83/ES 2.panta 8., 9.punkts

10.panta pirmā un piektā daļa

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 2011/83/ES 2.panta 7.punkts

11.panta pirmā daļa

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 2011/83/ES 9.panta 1.punkts, 11., 12., 13., 14.panta 1., 2.punkts, 15.pants

12.pants

Ieviests pilnībā

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 1999/44/EK 2.panta 1., 2., 3., 4.punkts, 3.panta 1.punkts

13.pants

Ieviests pilnībā

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 2011/83/ES 5.pants

15.pants

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 1999/44/EK 5.panta 2.punkts

20.panta pirmā daļa

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 1999/44/EK

3.panta 2., 3., 5.punkts;

direktīvas 2011/83/ES 17.panta 1.punkts, 18.pants

21.pants

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 2011/83/ES 20.pants, 17.panta 1.punkts

22.pants

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Direktīvas 2011/83/ES 19., 21.pants, 17.panta 2.punkts

25.pants

Ieviests pilnībā.

 

Stingrākas prasības nav paredzētas.

Kā ir izmantota ES tiesību aktā paredzētā rīcības brīvība dalībvalstij pārņemt vai ieviest noteiktas ES tiesību akta normas.

Kādēļ?

     Saskaņā ar direktīvu 2011/83/Es dalībvalstīm aizliegts saglabāt vai ieviest tiesību aktos normas, kas atšķiras no noteikumiem, kas paredzēti direktīvā 2011/83/ES.

    Vienlaikus direktīvā ir paredzēti vairāki izņēmumi, nosakot jautājumus, kuros dalībvalstīm ir rīcības brīvība:

1)     3.panta 4.punktā noteiktā brīvība nepiemērot direktīvu ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas noslēgtiem līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētājam ir jāmaksā mazāk par 50 eiro;

2)     5.panta 3.punktā noteiktā brīvība direktīvas 5.pantā noteiktās pirmslīguma informācijas prasības nepiemērot ikdienas darījumiem, kas tiek izpildīti nekavējoties;

3)     5.panta 4.punktā noteiktā brīvība noteikt pirmslīguma informācijas prasības papildus tām, kas ir noteiktas direktīvas 5.pantā.

      Attiecībā uz direktīvas 2011/83/ES 3.panta 4.punktā noteikto ES dalībvalstu rīcības brīvību noteikt izņēmumu ārpus uzņēmumu telpām noslēgtajiem līgumiem, kuru summa nepārsniedz 50 eiro, norādām, ka informēšanas prasības un atteikuma tiesības, tai skaitā izņēmumi attiecībā uz informēšanas prasībām un atteikuma tiesību izmantošanu tiks noteikti uz Likuma pamata izdotajos MK noteikumos par līgumiem, kas noslēgti ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas. Ņemot vērā minēto, izņēmums attiecībā uz ārpus uzņēmumu telpām noslēgtajiem līgumiem saskaņā ar direktīvas 2011/83/ES 3.panta 4.punktu tiks noteikts MK noteikumos par līgumiem, kas noslēgti ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas.

          Likumprojektā izmantota arī direktīvā 2011/83/ES 5.panta 3.punktā noteiktā rīcības brīvība direktīvas 5.pantā noteiktās pirmslīguma informācijas prasības nepiemērot līgumiem, kas tiek izpildīti nekavējoties (likumprojekta 17.panta otrā daļa).

          Direktīvā 2011/83/ES 5.panta 4.punktā noteiktā dalībvalstu rīcības brīvība noteikt papildus informācijas prasības likumprojektā nav izmantota.

     Likumprojektā ir izmantota direktīvas 1999/44/EK 5.pantā paredzētā dalībvalstu rīcības brīvība paredzēt, ka, lai patērētājs varētu izmantot prasījuma tiesības par līguma noteikumiem neatbilstošu preci, viņam jāinformē pārdevējs par neatbilstību divos mēnešos no dienas, kad viņš atklājis šādu neatbilstību (likumprojekta 21.pants).  Attiecībā uz iepriekš minētās rīcības brīvības izmantošanu Ekonomikas ministrija noteiktajā kārtībā iesniegs paziņojumu Eiropas Komisijai atbilstoši direktīvas 1999/44/EK 5.panta 2.punktam.

Saistības sniegt paziņojumu ES institūcijām un ES dalībvalstīm atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas regulē informācijas sniegšanu par tehnisko noteikumu, valsts atbalsta piešķiršanas un finanšu noteikumu (attiecībā uz monetāro politiku) projektiem

Nav

Cita informācija

     Pārējās Direktīvas 2011/83/ES normas, tostarp direktīvas 2011/83/ES 6.panta 2.punkts, 9.panta 2.punkta c) apakšpunkts, 16.panta m) apakšpunkts,  tiks pārņemtas ar Ministru kabineta noteikumu projektu „Noteikumi par distances līgumu”, pēc kuru pieņemšanas spēku zaudēs Ministru kabineta 2002.gada 28.maija noteikumi Nr.207 „Noteikumi par distances līgumu, kā arī ar Ministru kabineta noteikumu projektu „Noteikumi par līgumu, kas noslēgts ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas”, pēc kura pieņemšanas spēku zaudēs Ministru kabineta 2006.gada 25.aprīļa noteikumi Nr.320 „Noteikumi par ārpus pastāvīgās tirdzniecības vietas vai pakalpojumu sniegšanas vietas noslēgtajā līgumā ietveramo informāciju un atteikuma tiesību realizēšanas termiņu un kārtību”.

     Lai nodrošinātu Likuma 28. un 29.pantu regulējuma par patērētāju prasījumiem piemērošanu un ņemot vērā, ka izvērtējot patērētāju prasījumu pamatotību, būs ņemams vērā patērētāja prasījuma samērīgums atbilstoši direktīvas 1999/44/EK prasībām, būs nepieciešams izdarīt grozījumus 2006. gada 1. augusta Ministru kabineta noteikumos Nr. 631 “Kārtība, kādā piesakāms un izskatāms patērētāja prasījums par līguma noteikumiem neatbilstošu preci vai pakalpojumu” (tostarp nosakot izmaiņas kārtībā, kādā organizējama līguma noteikumiem neatbilstošas preces vai pakalpojuma ekspertīze).

     Līdz ar Likuma 8.panta 1.3 daļas spēkā stāšanos spēku zaudēs Ministru kabineta 2011.gada 29.marta noteikumi Nr.245 „Noteikumi par kārtību, kādā izsniedz, pārreģistrē, aptur un anulē speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai un maksā valsts nodevu par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu un pārreģistrāciju, kā arī prasībām kapitālsabiedrībai speciālās atļaujas (licences) saņemšanai”, kuru vietā tiks izdoti jauni Ministru kabineta noteikumi.

 

VI. Sabiedrības līdzdalība un šīs līdzdalības rezultāti

Projekts šo jomu neskar

 

VII. Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām

1.

Projekta izpildē iesaistītās institūcijas

Projekta izpildi nodrošina Patērētāju tiesību aizsardzības centrs.

2.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes funkcijām

Nav attiecināms.

3.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Jaunu institūciju izveide

Projekts neparedz veidot jaunas valsts institūcijas.

4.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Esošu institūciju likvidācija

Nav attiecināms.

5.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Esošu institūciju reorganizācija

Nav attiecināms.

6.

Cita informācija

Nav

 

 

Ekonomikas ministrs                                                    Daniels Pavļuts

 

 

21.05.2013. 11:08

Zemīte, 67013213

Liena.Zemite@em.gov.lv

 

v_sk = 6043


 

 

 

 

LATVIJAS REPUBLIKAS MINISTRU KABINETA SĒDE

___________________________________________________________

protokola izraksts

 

 

Rīgā

Nr.32

2013.gada 28.maijā

 

 

30.§

 

Likumprojekts "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā"

     TA-644

___________________________________________________________

(V.Dombrovskis)

 

     1. Atbalstīt iesniegto likumprojektu.

     Valsts kancelejai sagatavot likumprojektu iesniegšanai Saeimā.

     2. Noteikt, ka atbildīgais par likumprojekta turpmāko virzību Saeimā ir ekonomikas ministrs.

     

 

 

Ministru prezidents

  

V.Dombrovskis

Valsts kancelejas direktore

  

E.Dreimane

 

 

2013-MK-PROT-32-2805-#30.doc

 

Izvērst Oriģinālais dokumenta saturs
Savērst Oriģinālais dokumenta saturs

Pavadvestuls.doc - Pavadvestuls.doc

Start time: 24.09.2018 3:00:31 After doc accessing: 24.09.2018 3:00:31 After doc copying: 24.09.2018 3:00:31 End time: 24.09.2018 3:00:31 Doc created: 26.06.2013 10:08:48 Doc last mod: 26.06.2013 10:16:26 Doc manual: