Drukāt    Aizvērt

 

 

Rīgā

 

Datums skatāms dokumenta

paraksta laika zīmogā

Nr.90/TA-952 (2013)

 

 

 

Saeimas Prezidijam

 

Nosūtām izskatīšanai Ministru kabineta sēdē atbalstīto likumprojektu "Grozījumi Darba likumā". Likumprojektu izstrādāja Labklājības ministrija (atbildīgā amatpersona - Vjakse 67021570, ineta.vjakse@lm.gov.lv).

 

Pielikumā: 1. Likumprojekts

2. Likumprojekta anotācija

3. Ministru kabineta 2013.gada  6.augusta  sēdes protokola

Nr.42  80.§ izraksts

 

 

 

Ministru prezidents

ŠIS DOKUMENTS IR ELEKTRONISKI PARAKSTĪTS AR DROŠU ELEKTRONISKO PARAKSTU UN SATUR LAIKA ZĪMOGU

 

V.Dombrovskis

 

 

 

 

 

 

Stafecka 67082931

 


Likumprojekts

 

Grozījumi Darba likumā

 

Izdarīt Darba likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2001, 15.nr.; 2003, 2.nr.; 2004, 5., 10.nr.; 2005, 12., 22.nr.; 2006, 21.nr.; 2009, 14.nr.; Latvijas Vēstnesis, 2009, 200.nr.; 2010, 47.nr.; 2011, 62., 103.nr.; 2012, 108.nr.) šādus grozījumus:

 

1. Izteikt 32.panta trešo daļu šādā redakcijā:

 

"(3) Darba sludinājumā norāda darba devēja – fiziskās personas – vārdu un uzvārdu vai juridiskās personas nosaukumu (firmu) un reģistrācijas numuru, vai tā personāla atlases uzņēmuma nosaukumu (firmu) un reģistrācijas numuru, kurš darba devēja uzdevumā novērtē pretendentu piemērotību un veic atlasi."

 

2. Izteikt 35.panta trešās daļas pirmo teikumu šādā redakcijā:

 

"Sagatavojot darba līgumu, darba devējam ir pienākums pieprasīt, lai ārzemnieks uzrāda vīzu vai uzturēšanās atļauju, kas apliecina, ka ārzemniekam piešķirtas tiesības uz nodarbinātību, izņemot normatīvajos aktos noteiktos gadījumus, kad apliecinājums par tiesībām uz nodarbinātību pie noteikta darba devēja un noteiktā specialitātē (profesijā) nav nepieciešams."

 

3.  37.pantā:

izteikt astoto daļu šādā redakcijā:

 

"(8) Ārzemnieku atļauts nodarbināt tikai tad, ja viņam ir piešķirtas tiesības uz nodarbinātību, ko apliecina atbilstošs ieraksts ārzemniekam izsniegtajā vīzā vai uzturēšanās atļaujā, izņemot normatīvajos aktos noteiktos gadījumus, kad apliecinājums par tiesībām uz nodarbinātību pie noteikta darba devēja un noteiktā specialitātē (profesijā) nav nepieciešams. Šis noteikums neattiecas uz Eiropas Savienības pilsoņiem un personām, kurām ir brīvas pārvietošanās tiesības Eiropas Savienībā atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 15.marta regulas Nr.562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), 2.panta 5.punktam.";

 

papildināt pantu ar divpadsmito daļu šādā redakcijā:

 

"(12) Darba devējs nepielaiž darbinieku pie darba, ja darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ un to apliecina ārsta atzinums."

 


4.  40.pantā:

izteikt otrās daļas 1.punktu šādā redakcijā:

 

"1) darbinieka vārdu, uzvārdu, personas kodu (ārzemniekam, kuram nav personas koda – dzimšanas datumu), dzīvesvietu, darba devēja vārdu, uzvārdu (nosaukumu), personas kodu (ārzemniekam, kuram nav personas koda – dzimšanas datumu) vai reģistrācijas numuru un adresi;";

 

papildināt pantu ar devīto, desmito un vienpadsmito daļu šādā redakcijā:

 

"(9) Darba līgums slēdzams valsts valodā. Ja darbinieks ir ārzemnieks, kurš pietiekamā līmenī nepārvalda valsts valodu, darba devējam ir pienākums rakstveidā informēt darbinieku viņam saprotamā valodā par darba līguma noteikumiem.

(10) Darba devējs nodrošina noslēgto darba līgumu uzglabāšanu un to uzrādīšanu pēc uzraudzības un kontroles institūciju pieprasījuma.

(11) Ministru kabinets, ja nepieciešams, nosaka komercdarbības veidus, kuros darba devējam ir pienākums, noslēdzot darba līgumu, izsniegt darbiniekam darbinieka apliecību, kā arī nosaka darbinieka apliecībā ietveramo informāciju un tās izsniegšanas noteikumus."

 

5. Izslēgt 44.panta trešo daļu.

 

6. Izteikt 45.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

 

"(1) Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma termiņš nevar būt ilgāks par pieciem gadiem (ieskaitot termiņa pagarinājumus), ja citā likumā nav noteikts cits darba līguma termiņš. Par darba līguma termiņa pagarināšanu uzskatāma arī jauna darba līguma noslēgšana ar to pašu darba devēju, ja laikposmā no iepriekšējā darba līguma noslēgšanas dienas līdz jaunā darba līguma noslēgšanas dienai tiesiskās attiecības nav bijušas pārtrauktas ilgāk par 60 dienām pēc kārtas."

 

7. Papildināt 58.pantu ar sesto daļu šādā redakcijā:

 

"(6) Darba devējam ir pienākums izsniegt darbiniekam rakstveida dokumentu, ar kuru darbinieks atstādināts no darba."

 

8. Izteikt 61.panta otro daļu šādā redakcijā:

 

"(2) Minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros, kā arī minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu nosaka Ministru kabinets."

 

9. Papildināt 62.panta trešo daļu pēc vārdiem "visā barošanas laikā" ar vārdiem "bet ne ilgāk kā līdz bērna divu gadu vecumam".

 

10. Papildināt 69.panta ceturto daļu ar otro teikumu šādā redakcijā:

 

"Pēc darbinieka rakstveida pieprasījuma samaksu par atvaļinājuma laiku un darba samaksu par laiku, kas nostrādāts līdz atvaļinājumam, var izmaksāt citā laikā, bet ne vēlāk kā tuvākajā darba samaksas izmaksas dienā."

 

11.  74.pantā:

papildināt pirmās daļas 2.punktu pēc vārda "asinis" ar vārdiem "vai asins komponentus";

aizstāt pirmās daļas 6.punktā vārdus "prokuratūrā, tiesā vai piedalās tiesas sēdē kā piesēdētājs" ar vārdiem "prokuratūrā vai tiesā";

izteikt sesto daļu šādā redakcijā:

 

"(6) Darbiniekam pēc asins vai asins komponentu nodošanas ārstniecības iestādē ir tiesības uz atpūtas dienu. Darbiniekam un darba devējam vienojoties, šo atpūtas dienu var piešķirt citā laikā. Darba devējam ir pienākums apmaksāt ne vairāk kā piecas šādas dienas kalendāra gada laikā, izmaksājot šā panta trešajā daļā noteikto atlīdzību, ja darba līgumā vai darba koplīgumā nav noteikts lielāks apmaksāto atpūtas dienu skaits."

 

12. Izteikt 75.pantu šādā redakcijā:

 

"75.pants. Vidējās izpeļņas aprēķināšana

(1) Visos gadījumos, kad darbiniekam saskaņā ar šo likumu izmaksājama vidējā izpeļņa, tā aprēķināma par pēdējiem sešiem kalendāra mēnešiem no darba algas, no normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktajām piemaksām, kā arī no prēmijām.

(2) Ja pēdējo sešu mēnešu laikā darbinieks nav strādājis un viņam nav izmaksāta darba samaksa, vidējo izpeļņu aprēķina no darba samaksas par darbu sešos kalendāra mēnešos pirms šā perioda.

(3) Ja pēdējo 12 mēnešu laikā darbinieks nav strādājis un viņam nav aprēķināta darba samaksa, vidējo izpeļņu pielīdzina spēkā esošajai minimālajai mēneša darba algai. Stundas vidējo izpeļņu pielīdzina minimālajai stundas tarifa likmei. Dienas vidējo izpeļņu aprēķina, stundas vidējo izpeļņu reizinot ar astoņi (normālais dienas darba laiks stundās).

(4) Mēneša vidējo izpeļņu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar mēneša vidējo darba dienu skaitu pēdējos sešos kalendāra mēnešos (saskaitot darba dienas pēdējos sešos kalendāra mēnešos un šo kopsummu dalot ar seši).

(5) Dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu kalendāra mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu. Ja darbiniekam ir noteikts summētais darba laiks, dienas vidējo izpeļņu aprēķina, stundas vidējo izpeļņu reizinot ar vidējo nostrādāto stundu skaitu darba dienā, kuru aprēķina, pēdējo sešu mēnešu nostrādāto stundu skaitu dalot ar kalendāra darba dienu skaitu (izņemot attaisnotu prombūtni) pēdējo sešu mēnešu laikā. Nostrādāto dienu skaitā neietilpst pārejošas darbnespējas dienas, atvaļinājuma dienas un dienas, kad darbinieks nav veicis darbu šā likuma 74.panta pirmajā un sestajā daļā minētajos gadījumos.

(6) Stundas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu kalendāra mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto stundu skaitu.

(7) Ja darbinieks ir nodarbināts mazāk par sešiem mēnešiem, dienas vai stundas vidējo izpeļņu aprēķina no darba samaksas par nostrādātajām dienām vai stundām, tās kopsummu dalot attiecīgi ar šajā periodā nostrādāto dienu vai stundu skaitu.

(8) Izmaksājamās vidējās izpeļņas summu aprēķina, dienas (stundas, mēneša) vidējo izpeļņu reizinot ar to dienu (stundu, mēnešu) skaitu, par kurām darbiniekam izmaksājama vidējā izpeļņa.

(9) Par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma vai apmaksāta papild­atvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu aprēķina, dienas vai stundas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu vai stundu skaitu atvaļinājuma laikā."

 

13. Izteikt 80.pantu šādā redakcijā:

 

"80.pants. No darba samaksas izdarāmo ieturējumu ierobežojumi

(1) Ja atbilstoši šā likuma 79.panta pirmajai daļai darba devējs veic ieturējumus no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas, lai atlīdzinātu darba devējam radušos zaudējumus, šie ieturējumi nedrīkst pārsniegt 20 procentu no darbiniekam izmaksājamās mēneša darba samaksas.

(2) Saskaņā ar izpildu dokumentiem izdarāmo ieturējumu apmēru no darba samaksas nosaka atbilstoši Civilprocesa likumam.

(3) Šā panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajiem ieturējumiem piemēro Civilprocesa likuma noteikumus par summām, uz kurām nevar vērst piedziņu."

 

14. Izslēgt 85.panta otro daļu.

 

15. 90.pantā:

aizstāt trešās daļas pirmajā teikumā vārdu "sešu" ar skaitli "12";

papildināt trešo daļu ar trešo teikumu šādā redakcijā:

 

"Darba devējam ir pienākums izsniegt darbiniekam rakstveida dokumentu, ar kuru darbiniekam ir izteikta piezīme vai rājiens.";

 

aizstāt ceturtajā daļā vārdu "gada" ar vārdiem "viena mēneša".

 

16. Aizstāt 96.1 panta otrajā daļā vārdus "sniedzējs nodibinājis" ar vārdiem "saņēmējs nodibinājis".

 

17. Papildināt 101.panta pirmās daļas 11.punktu pēc vārdiem "nelaimes gadījums darbā" ar vārdiem "kura cēlonis saistīts ar darba vides faktoru iedarbību".

 

18. Aizstāt 106.panta ceturtajā daļā skaitli "45" ar skaitli "30".

 

19. Aizstāt 107.panta pirmajā daļā skaitli "45" ar skaitli "30".

 

20. Papildināt 109.panta pirmo daļu pēc vārdiem "visā barošanas laikā" ar vārdiem "bet ne ilgāk kā līdz bērna divu gadu vecumam".

 

21. Papildināt 26.nodaļu ar 112.1 pantu šādā redakcijā:

 

"112.1 pants. Uzteikuma paziņošana

(1) Uzteikumu otrai pusei var izsniegt uz vietas personīgi vai piegādāt ar ziņneša starpniecību, kā arī izmantojot pasta pakalpojumus. Uzteikumu otrai pusei var nosūtīt arī pa elektronisko pastu, izmantojot drošu elektronisko parakstu, ja tas noteikts darba līgumā vai darba koplīgumā.

(2) Ja uzteikumu uz otras puses darba līgumā norādīto adresi nosūta  ierakstītā pasta sūtījumā, uzteikums uzskatāms par saņemtu septītajā dienā pēc uzteikuma nodošanas pastā. Uzteikums uzskatāms par saņemtu septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā arī tad, ja otra puse uzteikumu faktiski saņēmusi agrāk. Prezumpciju, ka uzteikums ir saņemts septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā, saņēmējs var atspēkot, norādot uz objektīviem apstākļiem, kas neatkarīgi no adresāta gribas bijuši par šķērsli uzteikuma saņemšanai norādītajā adresē. Ja rodas domstarpības, pusei, kas sūtījusi uzteikumu ierakstītā pasta sūtījumā, ir pienākums pierādīt, ka uzteikums ir nosūtīts.

(3) Ja uzteikumu uz otras puses darba līgumā norādīto elektroniskā pasta adresi nosūta pa elektronisko pastu, izmantojot drošu elektronisko parakstu, uzteikums uzskatāms par saņemtu otrajā darba dienā pēc tā nosūtīšanas. Prezumpciju, ka uzteikums ir saņemts otrajā darba dienā pēc tā nosūtīšanas pa elektronisko pastu, saņēmējs var atspēkot, norādot uz objektīviem apstākļiem, kas neatkarīgi no adresāta gribas bijuši par šķērsli uzteikuma saņemšanai norādītajā adresē. Ja rodas domstarpības, pusei, kas sūtījusi uzteikumu pa elektronisko pastu, ir pienākums pierādīt, ka elektroniskais dokuments ir nosūtīts."

 

22. 115.pantā:

izteikt panta nosaukumu šādā redakcijā:

 

"115.pants. Trešo personu pieprasījums, tiesas nolēmums un neatbilstība likuma prasībām";

 

papildināt pantu ar piekto daļu šādā redakcijā:

 

"(5) Darba devējs nekavējoties izbeidz darba tiesiskās attiecības ar darbinieku, ja darbinieka nodarbināšana atbilstoši likumam ir aizliegta un nav iespējams darbinieku ar viņa piekrišanu nodarbināt citā darbā tai pašā vai citā uzņēmumā."

 

23. 136.pantā:

izteikt piekto daļu šādā redakcijā:

 

"(5) Virsstundu darbs nedrīkst pārsniegt vidēji astoņas stundas septiņu dienu periodā, ko aprēķina pārskata periodā, kas nepārsniedz četrus mēnešus.";

 

papildināt septīto daļu pēc vārdiem "visā barošanas laikā" ar vārdiem "bet ne ilgāk kā līdz bērna divu gadu vecumam".

 

24. Papildināt 138.panta trešo daļu ar ceturto teikumu šādā redakcijā:

 

"Jebkurā gadījumā nakts darbinieku, kura darbs saistīts ar īpašu risku, aizliegts nodarbināt vairāk par astoņām stundām diennakts periodā, kurā viņš veicis nakts darbu."

 

25. Izteikt 140.pantu šādā redakcijā:

 

"140.pants. Summētais darba laiks

(1) Ja darba rakstura dēļ nav iespējams ievērot attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo dienas vai nedēļas darba laika ilgumu, darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem var noteikt summēto darba laiku, lai darba laiks pārskata periodā nepārsniegtu attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku. Ja darbiniekam ir noteikts summētais darba laiks, darba devējam ir pienākums par to rakstveidā informēt darbinieku, norādot pārskata perioda ilgumu, kā arī laikus iepazīstināt darbinieku ar darba grafiku.

(2) Likumā noteikto diennakts un nedēļas atpūtas laika ilgumu summētā darba laika ietvaros var nepiemērot, ja:

1)       darbiniekam ceļā uz darbu ir jāpavada ilgs laiks;

2)       darbinieks veic apsardzes vai uzraudzības darbību;

3)       darba rakstura dēļ nepieciešams nodrošināt nepārtrauktu darba gaitu;

4)       darbinieks veic sezonas rakstura darbu;

5)       ir paredzama uzņēmuma darbības apjoma īslaicīga paplašināšanās vai ražošanas apjoma pieaugums.

(3) Ja darba koplīgumā vai darba līgumā nav noteikts garāks pārskata periods, summētā darba laika pārskata periods ir viens mēnesis. Darbinieks un darba devējs darba līgumā var vienoties par pārskata perioda ilgumu, taču ne ilgāku par trim mēnešiem, bet darba koplīgumā – ne ilgāku par 12 mēnešiem.

(4) Summētā darba laika ietvaros jebkurā gadījumā aizliegts nodarbināt darbinieku ilgāk par 24 stundām pēc kārtas un 56 stundām nedēļā. Atpūtas laiku darbiniekam piešķir nekavējoties pēc darba veikšanas.

(5) Darbs, kuru darbinieks veic virs pārskata periodā noteiktā normālā darba laika, uzskatāms par virsstundu darbu.

(6) Ja ir noteikts summētais darba laiks, darba devējs nodrošina, ka pārskata periodā diennakts atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 12 stundām diennaktī un nedēļas atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 35 stundām nedēļā, ieskaitot diennakts atpūtas laiku.

(7) Darba devējs nav tiesīgs grozīt darbiniekam noteikto darba grafiku darbinieka pārejošas darbnespējas laikā, kā arī laikā, kad darbinieks neveic darbu citu attaisnojošu iemeslu dēļ."

 

26.  143.pantā:

izteikt ceturtās daļas ievaddaļu šādā redakcijā:

 

"(4) Darbinieku ar darba devēja rakstveida rīkojumu var iesaistīt darbā nedēļas atpūtas laikā, piešķirot viņam līdzvērtīgu kompensējošo atpūtu un nodrošinot ne mazāk kā divus šā panta pirmajā daļā minētos nedēļas atpūtas periodus jebkurā 14 dienu laikā, šādos gadījumos:";

 

papildināt piekto daļu pēc vārdiem "visā barošanas laikā" ar vārdiem "bet ne ilgāk kā līdz bērna divu gadu vecumam".

 

27.  149.pantā:

papildināt ceturto daļu pēc vārdiem "visā barošanas laikā" ar vārdiem "bet ne ilgāk kā līdz bērna divu gadu vecumam";

 

papildināt piekto daļu ar otro teikumu šādā redakcijā:

 

"Darba devējam ir pienākums izmaksāt atlīdzību par visu periodu, kad darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu."

 

28. Papildināt 151.pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

 

"(3) Ikgadējo apmaksāto papildatvaļinājumu pārceļ vai pagarina darbinieka pārejošas darbnespējas gadījumā."

 

29.  153.pantā:

papildināt pantu ar 1.1 daļu šādā redakcijā:

 

"(11) Darba devējs piešķir atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, ja to pieprasa darbinieks, kurš kā audžuģimene vai aizbildnis aprūpē bērnu, kā arī darbinieks, kurš atbilstoši bāriņtiesas lēmumam faktiski kopj un audzina citas personas bērnu. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kāds noteikts bāriņtiesas lēmumā, bet ne ilgāk kā līdz bērna pusotra gada vecumam. Šādu atvaļinājumu ieskaita kopējā darba stāžā, bet to neieskaita ikgadējā apmaksātajā atvaļinājumā.";

 

papildināt otro daļu pēc vārda "pirmajā" ar vārdu un skaitli "un 1.1".

 

30. Papildināt 156.pantu ar piekto daļu šādā redakcijā:

 

"(5) Bērna kopšanas atvaļinājuma pārtraukšana pirms piešķirtā atvaļinājuma termiņa beigām īstenojama darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktajā kārtībā vai pamatojoties uz darba devēja un darbinieka vienošanos. Darbiniekam ir tiesības atgriezties darbā, paziņojot par to darba devējam ne mazāk kā divas nedēļas iepriekš, ja objektīvu apstākļu dēļ zudis pamats turpmākai bērna kopšanai."

 

31. Papildināt pārejas noteikumus ar 12., 13., 14., 15., 16. un 17.punktu šādā redakcijā:

 

"12. Šā likuma 40.panta devītā daļa stājas spēkā 2014.gada 1.jūlijā.

 

13. Ja darba līgums uz noteiktu laiku noslēgts līdz 2014.gada 31.martam, tā termiņu var pagarināt, ievērojot šā likuma 45.panta pirmās daļas noteikumus par darba līguma termiņa pagarināšanu, kas ir spēkā no 2014.gada 1.aprīļa, taču kopējais šāda darba līguma termiņš jebkurā gadījumā nedrīkst pārsniegt piecus gadus.

 

14. Grozījums šā likuma 61.panta otrajā daļā, kas paredz deleģējumu Ministru kabinetam noteikt minimālās mēneša darba algas apmēru normāla darba laika ietvaros, kā arī minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu, stājas spēkā 2014.gada 1.jūlijā.

 

15. Grozījums šā likuma 74.panta sestajā daļā, kas paredz darba devējam pienākumu apmaksāt darbiniekam ne vairāk kā piecas dienas kalendāra gada laikā saistībā ar asins vai asins komponentu nodošanu ārstniecības iestādē, stājas spēkā 2015.gada 1.janvārī.

 

16. Par pārkāpumu, kas izdarīts līdz 2014.gada 31.martam, darbiniekam piezīmi vai rājienu izsaka ne vēlāk kā viena mēneša laikā no pārkāpuma atklāšanas dienas, neieskaitot darbinieka pārejošas darbnespējas laiku, kā arī laiku, kad darbinieks ir atvaļinājumā vai neveic darbu citu attaisnojošu iemeslu dēļ, bet ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas.

 

17. Ja piezīme vai rājiens izteikts līdz 2014.gada 31.martam, darbiniekam ir tiesības prasīt atcelšanu gada laikā no piezīmes vai rājiena izteikšanas dienas."

 

 

 

Labklājības ministre

Ilze Viņķele

 

 


Likumprojekta „Grozījumi Darba likumā”

sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija)

 

I Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība

1.

Pamatojums

1) Likumprojekts izstrādāts, lai pilnveidotu darba tiesisko attiecību regulējumu, ņemot vērā gan sociālo partneru (darba devēju un darbinieku intereses pārstāvošo) organizāciju priekšlikumus, gan arī tiesu prakses un doktrīnas atziņas.

2) Uzdevumi pārskatīt Darba likuma regulējumu ietverti:

§ ar Ministru kabineta 2010.gada 7.aprīļa rīkojumu Nr.197 apstiprinātajā „Pasākumu plānā nereģistrētās nodarbinātības mazināšanai 2010. – 2013.gadam” (3., 4. un 7. pasākums);

§ ar Ministru kabineta 2009.gada 27.augusta rīkojumu Nr.590 apstiprinātajā „Programmā cilvēku tirdzniecības novēršanai 2009. – 2013. gadam” (5.uzdevums);

§ ar Ministru kabineta 2013.gada 24.aprīļa rīkojumu Nr.165 apstiprinātajā „Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plānā 2013.-2014.gadam” (8.1.pasākums).

3) Likumprojekta izstrāde saistīta ar 2012.gada 2.maijā Ministru kabineta sēdē pieņemto Ministru kabineta noteikumu projektu „Darba aizsardzības prasības mežsaimniecībā” un sēdes protokollēmuma (prot. Nr. 24 27.§) 2.punktā doto uzdevumu.

4) Nepieciešamība izstrādāt likumprojektu saistīta ar 2013.gada 16.aprīlī Ministru kabinetā atbalstīto likumprojektu „Grozījumi Imigrācijas likumā” (VSS – 729, izsludināts 2012.gada 19.jūlija Valsts sekretāru sanāksmē), kura anotācijā norādīts uz grozījumu veikšanu Darba likumā.

5) „Deklarācijas par Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību” sadaļā „Nodokļi un ēnu ekonomikas apkarošana” izvirzīts mērķis aktīvi vērsties pret nodokļu nemaksāšanu, pastiprinātu uzmanību pievēršot "aplokšņu" algu, nelegālās nodarbinātības apkarošanai, savukārt sadaļā „Uzņēmējdarbības vide un investīcijas” noteikts: „Veidosim Baltijā konkurētspējīgāko uzņēmējdarbības vidi, pielietojot pasaules labāko praksi. Veiksim turpmākas reformas ekonomikas produktivitātes paaugstināšanai, ņemot par pamatu Globālā konkurētspējas indeksā (GKI) ietvertās jomas.”

2.

Pašreizējā situācija un problēmas

Darba likums kā nozīmīgākais darba tiesību avots ir spēkā jau vairāk kā desmit gadus (spēkā no 2002.gada 1.jūnija). Darba tiesības attīstās pietiekami dinamiski (jo īpaši starptautiskā kontekstā) gan attiecībā uz jauna regulējuma noteikšanu, gan arī prakses pilnveidošanu. Atsevišķas normas ir pārskatāmas un pilnveidojamas, lai nodrošinātu efektīvāku un aktuālajai situācijai atbilstošāku darba tiesisko attiecību regulējumu.

Vienkāršākas uztveramības nolūkā identificētās problēmas norādītas šīs sadaļas 4.punktā kopā ar paredzamā regulējuma mērķi un būtību.

3.

Saistītie politikas ietekmes novērtējumi un pētījumi

2010.gada 21.decembra Eiropas Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (turpmāk – direktīva 2003/88/EK) īstenošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs (dokuments SEC (2010) 1611 final). Ziņojuma mērķis ir sniegt pārskatu par to, kā dalībvalstis īstenojušas direktīvu, un pievērst uzmanību galvenajām problēmām. Tāpat ziņojumā atgādināti direktīvas mērķi un svarīgākie noteikumi un izklāstīti galvenie rezultāti, ko Eiropas Komisija konstatējusi, pārbaudot direktīvas īstenošanu dalībvalstīs un kurus pamato pielikumā pievienotais Komisijas dienestu darba dokuments, kurā pārbaudes rezultāti ir aprakstīti sīkāk.

4.

Tiesiskā regulējuma mērķis un būtība

Likumprojekts ir nepieciešams, lai pilnveidotu esošo regulējumu un ieviestu jaunu regulējumu atsevišķās jomās.

1. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 32.panta trešajā daļā, papildinot darba sludinājumā ietveramo informāciju ar juridiskās personas un personāla atlases uzņēmuma reģistrācijas numuru, lai ļautu precīzāk identificēt juridisko personu vai personāla atlases uzņēmumu, kas paziņo par brīvajām darbavietām.

 

2. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 35.pantā, precizējot tā trešo daļu atbilstoši likumprojektam „Grozījumi Imigrācijas likumā” (VSS-729), kas paredz terminu „darba atļauja” aizstāt ar terminu „tiesības uz nodarbinātību”.

 

3. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 37.pantā, precizējot astotās daļas redakciju, lai nodrošinātu atbilstību likumprojektam „Grozījumi Imigrācijas likumā” (VSS-729), kas paredz terminu „darba atļauja” aizstāt ar terminu „tiesības uz nodarbinātību”.

Tāpat arī paredzēts papildināt pantu ar divpadsmito daļu, kas paredz, ka darba devējs nepielaiž darbinieku pie darba, ja darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ, un to apliecina ārsta atzinums, ar mērķi garantēt paša darbinieka un citu personu drošību darba vietā. Šie grozījumi paši par sevi neuzliek darba devējam par pienākumu izbeigt darba tiesiskās attiecības, lai gan šādas tiesības darba devējam ir atbilstoši 101.panta pirmās daļas 7.punktam. Tomēr šis grozījums neizslēdz darba devēja un darbinieka tiesību vienoties par darbinieka nodarbināšanu citā darbā. Tāpat jāņem vērā, ka laika periods, kamēr faktiski turpinās darba tiesiskās attiecības, bet darbinieks netiek pielaists pie darba grozījumā minētā iemesla dēļ, ir uzskatāms par dīkstāvi Darba likuma izpratnē un par šo periodu darbiniekam ir tiesības saņemt Darba likuma 74.pantā noteikto atlīdzību.

 

4. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 40.pantā, papildinot panta otrās daļas 1.punktu ar pienākumu darba līgumā norādīt darbinieka vai darba devēja personas kodu vai ārzemniekam, kuram nav personas koda – dzimšanas datumu. Tādejādi tiks nodrošināta iespēja precīzāk identificēt darbinieku un darba devēju, kas ir fiziska persona. Šī prasība būs attiecināma uz tiem līgumiem, kas tiks noslēgti pēc likuma spēkā stāšanās.

Pants tiek papildināts ar devīto, desmito un vienpadsmito daļu.

Panta devītā daļa izstrādāta pamatojoties uz Programmas cilvēku tirdzniecības novēršanai 2009. – 2013.gadam 5.uzdevumu, kurš paredz izvērtēt nepieciešamību noteikt darba līguma slēgšanas valodu ārzemnieka nodarbināšanas gadījumā, paredzot, ka darba līgums jāsagatavo latviešu valodā, pievienojot attiecīgu līguma tulkojumu ārzemniekam saprotamā valodā. Grozījumi noteic, ka darba līgums ir slēdzams valsts valodā. Savukārt gadījumā, kad ārzemnieks pietiekamā līmenī nepārvalda valsts valodu, darba devējam ir uzlikts pienākums rakstveidā informēt darbinieku viņam saprotamā valodā par darba līguma noteikumiem. Informācijas apjoms netiek regulēts, taču informācijai jebkurā gadījumā ir jābūt par darba līguma būtiskajām sastāvdaļām – veicamo darbu, atlīdzību un darbinieka turpmāku pakļaušanos darba devēja noteiktajai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem.

Papildus informācijai: pamatojoties uz Imigrācijas likuma 1.panta pirmās daļas pirmo punktu, ārzemnieks ir persona, kura nav Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis

Panta desmitā daļa izstrādāta saskaņā ar Pasākumu plāna nereģistrētās nodarbinātības mazināšanai 2010. – 2013. gadam 3.pasākumu, kurš paredz: „Nodrošināt kontrolējošām institūcijām iespēju pārbaužu laikā nekavējoties iegūt informāciju no darba devēja par tā noslēgtajiem darba līgumiem”, un kura mērķis ir mazināt darba devēja iespējas krāpties, darba tiesisko attiecību noformēšanai nepieciešamos dokumentus sagatavojot dokumentus jau pēc pārbaudes ar atpakaļejošu datumu. Grozījums paredz darba devēja pienākumu nodrošināt noslēgto darba līgumu uzglabāšanu un uzrādīšanu kontrolējošām institūcijām.

Panta vienpadsmitā daļa izstrādāta pamatojoties uz Pasākumu plāna nereģistrētās nodarbinātības mazināšanai 2010. – 2013. gadam 4.pasākumu (saistībā ar nepieciešamību ieviest darbinieku apliecības), kā arī saistībā ar Ministru kabineta 2012.gada 2.maija sēdes protokollēmumā (prot.Nr.24 27.§ 2.punkts) doto uzdevumu. Likumprojekts paredz noteikt deleģējumu Ministru kabinetam nepieciešamības gadījumā noteikt komercdarbības veidus, kuros nepieciešams izdot darbinieka apliecības.

 

5. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likumā, izslēdzot 44.panta trešo daļu. Turpmāk specifiskos jautājumus par kapitālsabiedrības valdes locekļu nodarbināšanu reglamentēs Komerclikums.

 

6. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 45.pantā, pagarinot maksimālo terminētā darba līguma termiņu no trim uz pieciem gadiem.

Priekšlikuma izstrādāšanas nepieciešamību paredz ar Ministru kabineta 2013.gada 24.aprīļa rīkojumu Nr.165 „Par Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plānu 2013.-2014.gadam” apstiprinātā plāna 8.1.punkts.

Viens no Doing Business rādītājiem, kas tiek vērtēts, ir iespējas noslēgt darba līgumu uz noteiktu laiku. Saskaņā ar Darba likuma 45.panta pirmo daļu, uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma termiņš nevar būt ilgāks par 3 gadiem (ieskaitot termiņa pagarinājumus).

Minētā pasākuma ieviešanas rezultātā iespējams izlīdzināt darbaspēka izmaksas Latvijā, salīdzinoši ar kaimiņvalstīm (Lietuvā, Igaunijā Somijā, Krievijā un Baltkrievijā maksimālais līguma termiņš ir 5 gadi), kā arī uzlabot Latvijas rādītāju Doing Business indeksā pie citiem nemainīgiem rādītājiem.

Vienlaikus likumprojekts paredz no 30 uz 60 dienām pagarināt laikposmu no iepriekšējā darba līguma noslēgšanas dienas līdz jaunā darba līguma noslēgšanas dienai, kura laikā jauna darba līguma noslēgšana ar to pašu darba devēju ir uzskatāma par darba līguma termiņa pagarināšanu. Šis priekšlikums tiek piedāvāts, lai līdzsvarotu maksimālā terminētā darba līguma termiņa pagarināšanu no trīs uz pieciem gadiem. Šī priekšlikuma mērķis ir mazināt negodprātīgas terminēto darba līgumu slēgšanas iespējas no darba devēja puses. 60 dienu termiņš ir pietiekami liels, lai atturētu darba devēju no sekojošu terminētu darba līgumu noslēgšanas gadījumos, kad darba devējam ir nepieciešams nodarbināt darbinieku pastāvīgā darbā.

Šiem grozījumiem ir noteikts pārejas laika regulējums, paredzot, ka darba līgumu uz noteiktu laiku, kas noslēgti līdz 2014.gada 1.aprīlim, termiņu var pagarināt, ievērojot šā likuma 45.panta pirmās daļas noteikumus par darba līguma termiņa pagarināšanu, kas ir spēkā no 2014.gada 1.aprīļa, taču kopējais šāda darba līguma termiņš jebkurā gadījumā nedrīkst pārsniegt piecus gadus. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja darba devējs vēlēsies noslēgt jaunu darba līgumu uz noteiktu laiku, tad viņam jāņem vērā, ka par darba līguma termiņa pagarināšanu uzskatāma arī jauna darba līguma noslēgšana, ja laikposmā no iepriekšējā darba līguma līdz jaunajam darba līgumam darba tiesiskās attiecības nav bijušas pārtrauktas ilgāk par 60 dienām, iepretim iepriekšējam regulējumam par 30 dienu termiņu. Šāds regulējums nodrošinās to, ka darba līguma termiņš uz noteiktu laiku jebkurā gadījumā nepārsniegs piecus gadus un novērsīs iespējamo normas ļaunprātīgu izmantošanu, izslēdzot iespēju dažādas likuma interpretācijas rezultātā noteikt par pieciem gadiem ilgāku darba līguma termiņu.

 

7. Likumprojekts paredz papildināt 58.pantu ar sesto daļu, kas noteic darba devēja pienākumu izsniegt darbiniekam rakstveida dokumentu, ar kuru darbinieks ir atstādināts no darba.

 

8. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 61.panta otrajā daļā, paredzot, ka Ministru kabinetam tiek dots deleģējums noteikt minimālās mēneša darba algas apmēru normāla darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanas noteikumus, jo minimālās stundas tarifa likmes apmērs ir atkarīgs no darba laika kalendāra, kas katru gadu mainās. Līdz ar to racionāli ir izveidot aprēķina formulas un iekļaut tās Ministru kabineta noteikumos. Turpmāk tad nevajadzēs grozīt Ministru kabineta noteikumus arī tādā gadījumā, ja minimālā mēneša darba alga netiek izmainīta nākamajā gadā (Ministru kabinets pieņem lēmumu par minimālās mēneša darba algas saglabāšanu nākamajam periodam iepriekšējā apmērā) un šī norma tiks saskaņota ar Ministru kabineta 2011.gada 17.maija noteikumiem Nr.390 „Minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtība”.

Arī turpmāk Labklājības ministrija katru gadu aprēķinās minimālās stundas tarifa likmes un publicēs to apmērus Labklājības ministrijas mājas lapā, adrese:www.lm.gov.lv.

Šīs normas spēkā stāšanās datums ir 2014.gada 1.jūlijā.

 

9. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likumā, papildinot 62.panta trešo daļu ar vārdiem „bet ne ilgāk kā līdz bērna divu gadu vecumam.”. Grozījumi paredz, ka īpaša aizsardzība darbiniecei, kura baro bērnu ar krūti tiktu ierobežota laikā, proti, līdz bērna divu gadu vecumam. Šādi ierobežojumi laikā tiktu attiecināti uz situācijām, kas nav saistītas ar nepieciešamību nodrošināt personas darba aizsardzību vai arī mātes un bērna veselību. Tādejādi tiktu ievērots samērīguma princips starp darba devēja un darbinieka interesēm.

 

10. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likumā, papildinot 69.panta ceturto daļu un noteikt elastīgāku samaksas par atvaļinājuma laiku regulējumu. Priekšlikums paredz iespēju pēc darbinieka rakstveida pieprasījuma atkāpties no pašreiz likumā noteiktā pienākuma izmaksāt „atvaļinājuma naudu” un darba samaksu par līdz atvaļinājumam nostrādāto laiku ne vēlāk kā dienu pirms atvaļinājuma sākuma, un izmaksāt šo samaksu citā laikā, kas nav vēlāks par tuvāko darba samaksas izmaksas laiku. Šis priekšlikums no vienas puses radīs iespēju atteikties no „atvaļinājuma naudas” aprēķināšanas un izmaksas katrreiz, kad darbinieks izmanto atvaļinājumu (neatkarīgi no atvaļinājuma ilguma). No otras puses, tas neatstās nelabvēlīgu iespaidu uz darbinieku esošajām tiesībām, jo darbiniekiem, kuri vēlēsies saņemt „atvaļinājuma naudu” pirms atvaļinājuma sākuma tas tiks nodrošināts kā līdz šim, ja vien pats darbinieks neizteiks vēlmi saņemt šo maksājumu citā laikā. Turklāt arī gadījumos, kad darbinieki piekritīs vēlākai „atvaļinājuma naudas” izmaksai, izmaksas laika atlikšana ir ierobežota ar Darba likumā (ne retāk kā divas reizes mēnesī) vai darba līgumā (iespēja vienoties par vienu reizi mēnesī) noteikto darba samaksas izmaksas laiku.

 

11. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 74.pantā, ierobežojot apmaksāto atpūtas dienu skaitu, kas darbiniekam, kurš ir asins donors, pienākas pēc katras asins nodošanas reizes.

Lai veicinātu sabiedrībai nepieciešamo asins donoru kustību, Darba likums paredz darba devējam pienākumu izmaksāt vidējo izpeļņu par laiku, kad darbinieks ārstniecības iestādē nodod asinis, un piešķirt apmaksātu atpūtas dienu pēc katras šādas asins nodošanas reizes. Darbiniekam un darba devējam vienojoties, šo atpūtas dienu var piešķirt citā laikā (piemēram, pievienot ikgadējam apmaksātajam atvaļinājumam).

Asinis vīriešiem atļauts nodot ne vairāk kā 5 reizes gadā, bet sievietēm – ne vairāk kā 3 - 4 reizes gadā. Asins donoriem pielīdzināti ir arī asins komponentu (plazma, trombocīti un eritrocīti) donori. Asins komponentus ir atļauts nodot līdz pat 24 reizēm gadā (trombocītaferēze). Rezultātā darbinieks, kurš vienlaicīgi ir gan asins, gan asins komponentu donors, var iegūt tiesības uz vairāk nekā trīs nedēļu ilgu apmaksātu atpūtu, tādējādi radot būtiskus izdevumus darba devējam. Turklāt darba devējam izdevumus var radīt ne tikai apmaksājamās atpūtas dienas, bet arī nepieciešamība aizstāt promesošu darbinieku (piemēram, virsstundas vai piemaksas par papildu darbu citiem darbiniekiem).

Lai nodrošinātu, ka darba devējiem uzliktais sociāli atbildīgais pienākums atbalstīt asins donoru kustību nerada viņiem pārmērīgus izdevumus, likumprojekts nosaka, ka darba devējam ir pienākums apmaksāt asins vai asins komponentu donoram ne vairāk kā piecas papildu atpūtas dienas kalendārā gada laikā. Darba līgumā vai darba koplīgumā var noteikt arī lielāku apmaksāto atpūtas dienu skaitu. Šis grozījums paredz izmaiņas tikai saistībā ar apmaksājamo dienu skaita ierobežošanu, taču atpūtas dienu skaits kā tāds mazināts netiek un tiek saglabāts iepriekšējais princips, ka pēc katras šādas dienas pienākas atpūtas diena.

Ir paredzēts, ka konkrēti šī norma stājas spēkā ar 2015.gada 1.janvāri.

Likumprojekts paredz arī izslēgt dalību tiesas sēdē kā piesēdētājam no attaisnoto darba kavējumu uzskaitījuma, ņemot vērā to, ka tiesu piesēdētāju institūts Latvijā ir likvidēts.

 

12. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 75.pantā, izsakot to jaunā redakcijā, lai Darba likumā noteiktā vidējās izpeļņas aprēķina kārtība tiktu saskaņota ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā ietverto regulējumu un nodrošinātu vienveidīgu vidējās izpeļņas aprēķināšanu neatkarīgi no personas tiesiskā statusa.

 

13. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 80.pantā, lai precizētu tiesisko regulējumu saistībā ar ieturējumu izdarīšanu no darbinieka darba samaksas, kā arī mazinātu kolīzijas un praktiskās piemērošanas problēmas ar Civilprocesa likumā ietverto regulējumu. Priekšlikums paredz precīzi noteikt, ka ieturējumu izmaksas ierobežojums – ne vairāk kā 20 procentu no darbiniekam izmaksājamās mēneša darba samaksas – attiecas uz ieturējumiem, lai atlīdzinātu darba devējam radušos zaudējumus (Darba likuma 79.pants). Proti, šis regulējums neattiecas uz gadījumiem, kad darba devējs veic ieturējumus, pamatojoties uz izpilddokumentiem, kad izdarāmo ieturējumu apmēru no darba samaksas nosaka atbilstoši Civilprocesa likumam. Regulējums Civilprocesa likuma 594.pantā netiek grozīts un tas paredz, ka no parādniekam izmaksājamās darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem ieturējumus pēc izpildu dokumentiem izdara līdz piedzenamā parāda dzēšanai:

·        uzturlīdzekļu piedziņas lietās nepilngadīgu bērnu uzturam vai Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas labā — saglabājot parādniekam darba samaksu un tai pielīdzinātos maksājumus 50 procentu apmērā no minimālās mēneša darba algas;

·        piedzenot uzturlīdzekļus, atlīdzinot zaudējumus sakarā ar personisku aizskārumu, kura rezultātā radies sakropļojums vai cits veselības bojājums vai iestājusies personas nāve, vai atlīdzinot zaudējumu, kas nodarīts, izdarot noziegumu, — 50 procentus

·        pārējos piedziņu veidos, ja likumā nav noteikts citādi, — 30 procentus.

Ja piedziņa uz darba samaksu tiek vērsta pēc vairākiem izpildu dokumentiem, darbiniekam katrā gadījumā jāsaglabā darba samaksa un tai pielīdzinātie maksājumi 50 procentu apmērā, izņemot piedziņas lietās nepilngadīgu bērnu uzturam vai Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas labā.

Atbilstoši Civilprocesa likumā ietvertajam principam ieturējumu apmēru no darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem aprēķina no summas, kas parādniekam jāsaņem pēc nodokļu samaksas.

 

13. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likumā, izslēdzot 85.panta otro daļu. Grozījums nepieciešams, lai nodrošinātu efektīvu cilvēka pamattiesības - tiesības uz darbu - īstenošanu. Situācija, kad darba devējam ir tiesības uzteikt darba līgumu saistībā ar darbinieka uzvedību, vienlaikus atbrīvojoties no pienākuma izmaksāt atlīdzību par konkurences ierobežojuma laiku, bet darbinieka pienākums ievērot konkurences ierobežojumu paliek spēkā,  ir pretrunā ar iepriekš minēto pamattiesību.

 

14. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 90.pantā, pagarinot noilguma termiņu piezīmes vai rājiena izteikšanai darbiniekam no sešiem mēnešiem uz 12 mēnešiem. Tā kā par attaisnojošu iemeslu ir izskatāma arī prombūtne no darba, kura var būt ilgāka par sešiem mēnešiem (piemēram, pārejoša darba nespēja, grūtniecības, dzemdību atvaļinājums), rodas situācijas, kad darbinieku disciplināra sodīšana pārkāpuma gadījumā ir tiesiski neiespējama. Lai samazinātu gadījumu skaitu, kad darbinieka attaisnota prombūtne no darba ļauj viņam izvairīties no disciplināratbildības, priekšlikums paredz pagarināt noilguma termiņu piezīmes vai rājiena izteikšanai. Vienlaikus, ievērojot nepieciešamību nodrošināt tiesiskās noteiktības ievērošanu, termiņš netiek pagarināts uz visu attaisnotās prombūtnes laiku, bet uz 12 mēnešiem. Savukārt pārejas noteikumos ir paredzēts, ka par pārkāpumu, kas izdarīts līdz 2014.gada 1.aprīlim darbiniekam piezīmi vai rājienu izsaka ne vēlāk kā viena mēneša laikā no pārkāpuma atklāšanas dienas, neieskaitot darbinieka pārejošas darbnespējas laiku, kā arī laiku, kad darbinieks ir atvaļinājumā vai neveic darbu citu attaisnojošu iemeslu dēļ, bet ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas.

Likumprojekts arī paredz noteikt jaunu pienākumu darba devējam darbinieka disciplināras sodīšanas gadījumā izsniegt darbiniekam rakstveida dokumentu, ar kuru darbiniekam ir izteikta rakstveida piezīme vai rājiens. Šāds pienākums ir nepieciešams, lai darbinieks būtu informēts par izdarītā pārkāpuma būtību, pamatojumu disciplināratbildībai un viņam piemēroto sodu un nepieciešamības gadījumā varētu efektīvi īstenot savu tiesību aizsardzību.

Lai samērotu darbinieka tiesības aizstāvēt savas tiesības un nepieciešamību nodrošināt tiesisko noteiktību, kā arī ņemot vērā likumprojektā paredzēto pienākumu darba devējam izsniegt darbiniekam dokumentu, ar kuru darbiniekam ir izteikta rakstveida piezīme vai rājiens, likumprojekts paredz saīsināt termiņu darbinieka tiesībām prasīt piezīmes vai rājiena atcelšanu no viena gada līdz vienam mēnesim līdzīgi kā tas ir gadījumā ar uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu. Likuma pārejas noteikumos šai normai noteikts pārejas periods - tiesības darbiniekam prasīt piezīmes vai rājiena, kas izteikts līdz 2014.gada 1.aprīlim, atcelšanu gada laikā no piezīmes vai rājiena izteikšanas dienas.

Likumprojekta norma neparedz mainīt vispārējo noilguma termiņu piezīmes vai rājiena izteikšanai, kas ir viens mēnesis no pārkāpuma atklāšanas dienas. Piedāvātie grozījumi attiecas uz tiem gadījumiem, kas ir saistīti ar darbinieka ilgstošu prombūtni no darba vai kad pārkāpumi tiek atklāti, veicot iekšējās vai ārējās periodiskās darbības pārbaudes (audits, revīzija, inspicēšana u.c.), un no to izdarīšanas ir pagājuši vairāk kā seši mēneši. Daudzas no minētājām pārbaudēm ir saistītas ar darba devēja (komersanta) saimniecisko darbību, kas tiek organizēta un attiecīgi pārbaudīta ar viena gada pārskata termiņu (saimnieciskās darbības gads). Normā noteiktā galējā noilguma termiņa pagarināšana ļaus arī šādu pārbaužu rezultātā konstatēto pārkāpumu rezultātā izvērtēt darbinieku iespējamo disciplināratbildību.

 

15. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 96.1.panta otrajā daļā, aizstājot vārdu „sniedzējs” ar vārdu „saņēmējs”, tādējādi precizējot esošo panta redakciju un nodrošinot pilnīgu atbilstību Eiropas Savienības tiesiskajam regulējumam.

 

16. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likumā, papildinot 101.panta pirmās daļas 11.punktu. Grozījums paredz precizēt esošo regulējumu, paredzot, ka sešu mēnešu vai viena gada (trīs gadu laikā) pārejošas darbnespējas laikā neskaita tādu darbnespējas laiku, kuras iemesls ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība tikai tad, ja tās cēlonis ir saistīts ar darba vides faktoru iedarbības rezultātu. Tādējādi tas netiktu attiecināts uz gadījumiem, kad darbinieks pats ar savu uzvedību, piemēram, lietojot alkoholu, ir radījis iemeslu pārejošai darbnespējai.

 

17. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 106.panta ceturtajā daļā, aizstājot skaitli „45” ar skaitli „30”, tādējādi saīsinot laiku, kurā darba devējs, kas paredzējis veikt kolektīvo atlaišanu, par to paziņo Nodarbinātības valsts aģentūrai un pašvaldībai, kuras administratīvajā teritorijā uzņēmums atrodas. Likumprojekts paredz arī veikt grozījumu Darba likumā, aizstājot 107.panta pirmajā daļā skaitli „45” ar skaitli „30”, saīsinot laiku, kurā pēc paziņojuma iesniegšanas Nodarbinātības valsts aģentūrai darba devējs var uzsākt kolektīvo atlaišanu.

Abi šie grozījumi ir saistīti ar Eiropas Savienības tiesas sniegtajām interpretācijām par Padomes direktīvas 98/59 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu normu piemērošanu lietā C-44/08. Proti, Eiropas Savienības tiesa noteica, ka kolektīvās atlaišanas gadījumā darba devējs drīkst uzteikt darba līgumus darbiniekiem tikai pēc tam, kad ir pagājis termiņš, kurā valsts iestāde (Latvijas gadījumā Nodarbinātības valsts aģentūra) ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai plānotu kolektīvās atlaišanas izraisīto seku risinājumu. Tā kā līdz šim Latvijā valdīja prakse un interpretācijas, kad paziņošanas pienākuma termiņš (45 dienas) var ietvert arī viena mēneša uzteikuma termiņu, tad minētais Eiropas Savienības tiesas spriedums šo praksi maina. Līdz ar to kopējais darba attiecību izbeigšanas termiņš kolektīvās atlaišanas gadījumā sastāda 75 dienas. Tā kā kolektīvā atlaišana pamatā tiek veikta uzņēmumos, kuri sastopas ar ekonomiskām grūtībām, tik ilgs termiņš var uzņēmuma grūtības tikai padziļināt un novest pie vēl nelabvēlīgākām sekām uzņēmumam un tā darbiniekiem. Līdz ar to likumprojekts paredz samazināt paziņošanas termiņu Nodarbinātības valsts aģentūrai un pašvaldībai, kuras administratīvajā teritorijā uzņēmums atrodas līdz minimālajam pieļaujamajam atbilstoši Padomes direktīvas 98/59 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu normu piemērošanu 4.panta 1.punktam.

 

18. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 109.panta pirmajā daļā. Grozījumi paredz, ka īpaša aizsardzība darbiniecei, kura baro bērnu ar krūti tiktu ierobežota laikā, proti, līdz bērna divu gadu vecumam. Šādi ierobežojumi laikā tiktu attiecināti uz situācijām, kas nav saistītas ar nepieciešamību nodrošināt personas darba aizsardzību vai arī mātes un bērna veselību. Tādejādi tiktu ievērots samērīguma princips starp darba devēja un darbinieka interesēm.

 

19. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likumā, papildinot likumu ar 112.1 pantu, kas regulē jautājumu par uzteikuma paziņošanu adresātam. Īpaša uzmanība pievērsta paziņošanai ar pasta starpniecību un elektronisko pastu, izmantojot drošu elektronisko parakstu. Priekšlikums paredz līdzīgu regulējuma kāds ietverts Administratīvā procesa likumā un Paziņošanas likumā. Šis grozījums fiksē prezumpciju, ka uzteikums ir uzskatāms par saņemtu septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā, un otrajā darba dienā pēc tā nosūtīšanas, ja uzteikums nosūtīts ar elektroniskā pasta starpniecību, izmantojot drošu elektronisko parakstu. Līdzīgs risinājums attiecībā pret informācijas sniegšanu ar elektroniskā pasta starpniecību, izmantojot drošu elektronisko parakstu, var tikt izmantots arī citos gadījumos, piemēram, izsniedzot darbiniekam dokumentu, ar kuru darbiniekam izteikta piezīme vai rājiens.

 

20. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 115.pantā, nosakot jaunu darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamatu situācijās, kad normatīvajos aktos tiek noteikti īpaša rakstura nodarbināšanas aizliegumi.

Priekšlikums paredz darba devējam pienākumu izbeigt darba attiecības ar darbinieku, ja darbinieka nodarbināšana atbilstoši likumam noteiktos darbos ir aizliegta. Šādi aizliegumi, piemēram, ir noteikti Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.panta trešajā daļā, kurā ir noteikti aizliegumi par bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes un citu tādu iestāžu vadītājiem un darbiniekiem, kurās uzturas bērni, strādāt personām, kuras pieļāvušas bērnu tiesību pārkāpumus vai ir sodītas par atsevišķiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Šis regulējums attieksies arī uz situācijām, kad darba attiecību nodibināšanas laikā darba devēja rīcībā nebija informācijas, ka uz darbinieku attiecas nodarbināšanas aizliegums, bet šī informācija nonāk darba devēja rīcībā darba attiecību pastāvēšanas laikā.

Vienlaikus priekšlikums paredz pienākumu darba devējam vērtēt darbinieka, kura turpmāka nodarbināšana ir aizliegta, nodarbināšanas iespējas citā darbā tai pašā vai citā uzņēmumā.

Priekšlikumā paredzētā darba attiecību izbeigšana nav darba devēja uzteikums, un uz to neattiecas Darba likumā noteiktā darba līguma uzteikšanas kārtība.

 

21. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 136.pantā, nosakot izmaiņas virsstundu uzskaites kārtībā un nedaudz samazinot kopējo pieļaujamo virsstundu limitu.

Šāds priekšlikums ir izstrādāts, pamatojoties uz Eiropas Komisijas ziņojumā par Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem pārņemšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs konstatēto, ka pašreizējā likuma norma nenodrošina precīzu Darba laika direktīvas 6.panta b) punkta pārņemšanu. Pašreizējā 136.panta piektajā daļā noteiktā virsstundu uzskaites kārtība, kurā netiek ņemts vērā laiks, kuru darbinieks pavada ikgadējā apmaksātajā atvaļinājumā, pieļauj tādu virsstundu skaitu, kas pārsniedz direktīvā maksimāli pieļaujamo.

Priekšlikums paredz, ka darbinieku virsstundu darbā ir pieļauts nodarbināt vidēji astoņas stundas nedēļā. Tiek pieļauts, ka kādā nedēļā darbinieks tiek nodarbināts vairāk kā astoņas stundas, bet kādā citā nedēļā darbinieks tiek nodarbināts mazāk kā astoņas stundas. Astoņu virsstundu limita ievērošana tiek noteikta atskaites perioda beigās, summējot darbinieka pārskata periodā nostrādātās virsstundas un izdalot tās ar nedēļu skaitu pārskata periodā.

Grozījumi panta septītajā daļā paredz, ka īpaša aizsardzība darbiniecei, kura baro bērnu ar krūti tiktu ierobežota laikā, proti, līdz bērna divu gadu vecumam. Šādi ierobežojumi laikā tiktu attiecināti uz situācijām, kas nav saistītas ar nepieciešamību nodrošināt personas darba aizsardzību vai arī mātes un bērna veselību. Tādejādi tiktu ievērots samērīguma princips starp darba devēja un darbinieka interesēm.

 

22. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likumā, papildinot 138.panta trešo daļu ar aizliegumu nodarbināt nakts darbinieku, kura darbs saistīts ar īpašu risku, vairāk par astoņām stundām diennakts periodā, kurā viņš veicis nakts darbu.

Šāds priekšlikums ir izstrādāts, pamatojoties uz Eiropas Komisijas ziņojumu par Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem pārņemšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs par to, ka pašreizējā likuma norma nenodrošina precīzu Darba laika direktīvas 8.panta b) punkta pārņemšanu. Šis priekšlikums nodrošinās, ka darbinieki, kuri bieži strādā naktī un kuru darbs atbilstoši darba devēja veiktajam darba vides risku novērtējumam, ir saistīts ar īpašu risku (darbs, kas saistīts ar paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai paaugstinātu risku darbinieka drošībai un veselībai, ko nevar novērst vai samazināt līdz pieļaujamam līmenim ar citiem darba aizsardzības pasākumiem), netiek nodarbināti nakts laikā ilgstošu laiku, tādējādi nodrošinot šo personu drošību un veselības aizsardzību darbā.

Priekšlikums neattiecas uz visiem darbiniekiem, kuri veic darbu naktī, bet gan tikai uz darbiniekiem, kuri darbu naktī veic bieži, t.i. kuri parasti veic nakts darbu saskaņā ar maiņu grafiku vai vismaz 50 dienas kalendāra gadā.

 

23Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 140.pantā, nosakot gadījumus, kad summētā darba laika ietvaros var nepiemērot likumā noteikto diennakts (12 stundas pēc kārtas) un nedēļas (42 stundas pēc kārtas) atpūtas laika ilgumu:

1)darbs atrodas tālu no mājām,

2) darbs saistīts ar apsardzi (skatīt Apsardzes darbības likumu) vai uzraudzību,

3) darbam ir nepārtraukts raksturs (piemēram, darbs pie konveijera, veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana slimnīcā, avārijas dienesti),

4) sezonas darbs (skatīt 2002.gada 25.jūnija Ministru kabineta noteikumus Nr.272 „Noteikumi par sezonas rakstura darbiem”),

5) uzņēmuma darbības īslaicīga paplašināšanās (piemēram, tirdzniecības uzņēmumam Ziemassvētku periodā).

Priekšlikums tādējādi sašaurina summētās darba laika uzskaites piemērošanas iespējas, nodrošinot, ka tā tiek piemērota tikai tajos gadījumos, kad tas objektīvi ir nepieciešams attiecīgā darba rakstura dēļ. Tādējādi tiek nodrošināta arī precīza Darba laika direktīvas 17.panta 3.punkta pārņemšana.

Priekšlikums neietekmēs gadījumus, kad darbiniekam ir noteikta summētā darba laika uzskaite, bet darba rakstura dēļ nav nepieciešams samazināt likumā noteikto diennakts vai nedēļas atpūtas laika ilgumu. Tie, piemēram, būs gadījumi, kad darbinieka darba laiks kādā konkrētā dienā nepārsniedz 12 stundas.

Pamatojoties uz Eiropas Komisijas ziņojumā par Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem pārņemšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs ietverto norādi uz to, ka pašreizējā Darba likuma 140.pants nenodrošina precīzu Darba laika direktīvas 3. un 5.panta pārņemšanu, likumprojekts paredz papildināt likuma 140.pantu ar jaunu normu, kas nosaka pienākumu darba devējam nodrošināt, ka darbiniekiem, kuriem ir noteikta summētā darba laika uzskaite pārskata periodā diennakts atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 12 stundām diennaktī un nedēļas atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 35 stundām nedēļā, ieskaitot diennakts atpūtas laiku. Šie vidējie atpūtas laiki ir nosakāmi, pārskata perioda beigās, summējot darbinieka atpūtas laika ilgumu un izdalot to ar attiecīgi diennakšu vai nedēļu skaitu pārskata periodā. Tāpat tiek paredzēts noteikt, ka darba devējam nav tiesības grozīt darbiniekam noteikt darba grafiku darbinieka pārejošas darbnespējas laikā, kā arī laikā, kad darbinieks neveic darba citu attaisnojošu iemeslu dēļ. Šāds grozījums nepieciešams, lai novērstu gadījumus, kad darba devēji vienpusēji groza darba grafikus, lai izvairītos no atlīdzības par laiku, kad darbiniek neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ, izmaksas.

Pārējās Darba likuma 140.panta daļās likumprojekts izmaiņas neparedz.

 

24. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 143.pantā, precizējot minimālā nedēļas atpūtas laika nodrošināšanas noteikumus.

Šāds priekšlikums ir izstrādāts, pamatojoties uz Eiropas Komisijas ziņojumā par Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem pārņemšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs konstatēto, ka pašreizējā likuma norma nenodrošina precīzu Darba laika direktīvas 5.panta pārņemšanu gadījumos, kad darbinieki atsevišķos gadījumos (ja to prasa sabiedrības visneatliekamākās vajadzības, lai novērstu nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas, kas nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā un steidzama, iepriekš neparedzēta darba pabeigšanai noteiktā laikā) ar darba devēja rakstveida rīkojumu tiek iesaistīti darbā brīvdienās. Pašreizējais regulējums nenodrošina zaudētā nedēļas atpūtas laika pietiekami ātru kompensēšanu un tādējādi rada risku darbinieku drošībai un veselībai darbā.

Priekšlikums nosaka, ka atsevišķos gadījumos darbinieku var iesaistīt darbā arī brīvdienās, bet šādā gadījumā darba devējam ir jānodrošina, ka jebkurās divās nedēļās darbiniekam ir divi nepārtraukti 42 stundu atpūtas periodi.

Grozījumi panta piektajā daļā paredz, ka īpaša aizsardzība darbiniecei, kura baro bērnu ar krūti, tiktu ierobežota laikā, proti, līdz bērna divu gadu vecumam. Šādi ierobežojumi laikā tiktu attiecināti uz situācijām, kas nav saistītas ar nepieciešamību nodrošināt personas darba aizsardzību vai arī mātes un bērna veselību.

 

25. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 149.pantā nepārprotami nosakot, ka darba attiecību izbeigšanas gadījumā darbiniekam ir izmaksājama atlīdzība par visu periodu, kad darbiniekam nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments ar 2010.gada 10.novembra spriedumu lietā Nr.SKC-667 secināja, ka tā kā saskaņā ar Darba likuma 31.panta pirmo daļu visi prasījumi no darba tiesiskajām attiecībām noilgst divu gadu laikā, tad, zūdot darbinieka tiesībām uz ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma izmantošanu par laiku, kas ilgāks par diviem gadiem, darba attiecību izbeigšanas gadījumā darbiniekam zūd arī tiesības uz atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu par laiku, kas ilgāks par diviem gadiem.

Šāda interpretācija neatbilst neizmantotā atvaļinājuma kompensēšanas mērķim un būtībai. Ikgadējais apmaksātais atvaļinājums ir viens no atpūtas laika veidiem, kas nodrošina darbiniekam atpūtas iespēju darba gada ietvaros. Tas ir viens no priekšnoteikumiem, lai nodrošinātu darbinieka tiesības uz taisnīgiem darba apstākļiem. Situācija, kad darbiniekam ilgākā laika periodā netiek piešķirts ikgadējais atvaļinājums pati par sevi jau ir prettiesiska. Saistībā ar darbinieka tiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu un nespēju to izmantot pārejošas darbnespējas dēļ Eiropas Kopienu tiesa (pašlaik Eiropas Savienības tiesa) ir lēmusi, ka Direktīvas 2003/88 7.panta 1.punkts[1] ir interpretējams tādējādi, ka ar to ir pretrunā tādas valsts tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kurām tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeidzas, beidzoties bāzes laikposmam un/vai valsts tiesībās noteiktajam pārcelšanas periodam, pat ja darba ņēmējs visu vai daļu no bāzes laikposma ir bijis slimības atvaļinājumā un viņa darba nespēja ir ilgusi līdz viņa darba attiecību izbeigšanai, kas ir bijis iemesls, kādēļ viņš nav varējis izmantot savas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.2 Darba ņēmējam jābūt faktiskai iespējai izmantot tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu. Turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības tiesas pastāvīgo judikatūru katra darba ņēmēja tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu ir jāuzskata par īpaši svarīgu Eiropas Savienības sociālo tiesību principu, no kura nevar atkāpties un kuru kompetentās valsts iestādes var īstenot, tikai un vienīgi ņemot vērā Direktīvā 2003/88 tieši paredzētās robežas.3

Tāpat nav pamata uzskatīt, ka darbinieka tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu zūd arī gadījumos, kas ir saistīti ar DL 31.panta pirmajā daļā noteiktā divu gadu noilguma termiņa iestāšanos. Atvaļinājuma būtība ir atpūta, kuras laikā maksā atlīdzību. Ja darbinieks nav pienācīgi izmantojis atvaļinājumus kādu laika posmu, tad, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, viņam var rasties iespēja atpūsties. Ja viņam tiek izmaksāta kompensācija, tad viņš var šo atpūtu izmantot efektīvi, bet, ja šādas kompensācijas nav, tad nav pamata runāt par pienācīgu atpūtu un šīs tiesības īstenošanu. Ne tikai taisnīgai minētā atvaļinājuma apmaksai darba tiesisko attiecību laikā, bet arī finansiālajai atlīdzībai pēc darba tiesisko attiecību beigām ir jārada darbiniekam apmaksātas atpūtas posma iespēja, pirms viņš stājas jaunās darba tiesiskās attiecībās”.4 Līdz ar to DL 31.panta pirmajā daļā noteiktais divu gadu noilguma termiņš ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma kontekstā ir attiecināms uz darbinieka tiesībām prasīt atvaļinājuma piešķiršanu natūrā darba attiecību pastāvēšanas laikā. Šim noilguma termiņam iestājoties, darbinieka tiesības uz neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nezūd, bet to īstenošana tiek nosacīti pārcelta uz laiku pēc darba tiesisko attiecību beigām un to īstenošana tiek nodrošināta ar atbilstošas atlīdzības par neizmantoto atvaļinājumu izmaksāšanu. Tātad arī darbinieka tiesības saņemt kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu nodrošina darbinieka tiesības uz atpūtu, un, pat zūdot tiesībām uz reālu atvaļinājuma izmantošanu darba attiecību laikā, nezūd darbinieka tiesības uz kompensāciju par to. Darbinieka tiesību aizskārums, kas ir izpaudies kā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma nepiešķiršana, tiek kompensēts ar atbilstošas atlīdzības izmaksāšanu, kas rada darbiniekam iespējas uz reālu un pilnvērtīgu atpūtu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas.

Savukārt grozījumi panta ceturtajā daļā paredz, ka īpaša aizsardzība darbiniecei, kura baro bērnu ar krūti tiktu ierobežota laikā, proti, līdz bērna divu gadu vecumam. Šādi ierobežojumi laikā tiktu attiecināti uz situācijām, kas nav saistītas ar nepieciešamību nodrošināt personas darba aizsardzību vai arī mātes un bērna veselību. Tādejādi tiktu ievērots samērīguma princips starp darba devēja un darbinieka  interesēm.

 

26. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 151.pantā, kas regulē papildatvaļinājuma piešķiršanu. Praksē nereti rodas neskaidrības par to, vai arī attiecībā uz papildatvaļinājumu ir piemērojams līdzīgs noteikums, kā ikgadējā atvaļinājuma gadījuma – ka darbinieka pārejošas darbnespējas gadījumā atvaļinājums tiek pārcelts vai pagarināts. Lai novērstu šīs neskaidrības, 151.pants tiek papildināts ar jaunu trešo daļu, kas noteic, ka ar turpmāk arī ikgadējais apmaksātais papildatvaļinājums tiek pārcelts vai pagarināts darbinieka pārejošas darbnespējas gadījumā.

 

27. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 153.pantā. Saskaņā ar likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 10.4 panta pirmajā daļā noteikto vecāku pabalstu piešķir un izmaksā ne tikai vecākiem, bet arī vienam no adoptētājiem, audžuģimenes loceklim, aizbildnim. Vienlaikus kā obligāts priekšnoteikums minētā pabalsta saņemšanai ir darbinieka atrašanās atvaļinājumā – bērna kopšanas atvaļinājumā (adopcijas gadījumā) vai atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, kas piešķirts sakarā ar nepieciešamību kopt bērnu. Pašlaik Darba likums neparedz darba devējiem pienākumu piešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas darbiniekam, kurš kā audžuģimene vai aizbildnis aprūpē bērnu. Praksē bieži ir gadījumi, kad darba devēji nepiešķir darbiniekiem atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas sakarā ar nepieciešamību kopt bērnu. Līdz ar to vienīgā iespēja kā darbinieks var kopt un audzināt jaundzimušo šādā situācijā ir darba attiecību uzteikšana.

Lai novērstu šādas situācijas, tiek precizēts to personu loks, kurām darba devējam obligāti ir jāpiešķir atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas. Tāpat tiek precizēts arī šāda atvaļinājuma ilgums, proti, šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kāds noteikts bāriņtiesas lēmumā, bet ne ilgāk kā līdz bērna pusotra gada vecumam. Saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 21.pantā noteikto vietējās pašvaldības pienākums ir  nodrošināt savā administratīvajā teritorijā vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem no pusotra gada vecuma, tādējādi darbiniekam ir iespēja saskaņot bērna aprūpi ar darbu - kad bērnam paliek  pusotrs gads, darbiniekam ir iespēja atgriezties darbā, bērnu iekārtojot kādā no pirmsskolas izglītības iestādēm.

 

28. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 156.pantā. Darba likuma 156.panta otrā daļa nosaka, ka darbiniekam ir pienākums vienu mēnesi iepriekš rakstveidā paziņot darba devējam par bērna kopšanas atvaļinājuma vai tā daļas sākumu un ilgumu. Darba devējs rēķinās ar šādu darbinieka lēmumu un tālāko uzņēmuma darbību organizē saskaņā ar darbinieka sniegto informāciju. Bieži darba devējs uz šo termiņu darbā ir pieņēmis citu darbinieku. Līdz ar to ir nepieciešams noteikt regulējumu šādu situāciju risināšanai. Grozījumi paredz to, ka bērnu kopšanas atvaļinājuma pārtraukšana pirms termiņa un darbinieka atgriešanās īstenojama darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktajā kārtībā vai pamatojoties uz darbinieka un darba devēja vienošanos. Likumprojekts paredz arī izņēmuma gadījumus, kad atgriešanās notiek ar vienkāršu paziņojumu no darbinieka puses (piemēram, gadījumā, ja bērns ir miris).

5.

Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas

Projektu izstrādāja Labklājības ministrija.

Sociālo partneru (Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība) sākotnēji iesniegto priekšlikumu izvērtēšanai un likumprojekta „Grozījumi Darba likumā” izstrādei Labklājības ministrijā ar 2012.gada 11.jūnija rīkojumu tika izveidota darba grupa, kuras sastāvā bija Labklājības ministrijas un Valsts darba inspekcijas pārstāvji.

6.

Iemesli, kādēļ netika nodrošināta sabiedrības līdzdalība

Likumprojekts šo jomu neskar.

7.

Cita informācija

Nav.

 

II Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību

1.

Sabiedrības mērķgrupa

Likumprojektā paredzētais regulējums tieši skar darba tiesisko attiecību puses – darba devējus un darbiniekus. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes veiktā Darbaspēka izlases apsekojuma datiem, 2012.gadā Latvijā reģistrēti 34,6 tūkst. darba devēji un 784,5 tūkst. darba ņēmēju (algoto darbinieku).

2.

Citas sabiedrības grupas (bez mērķgrupas), kuras tiesiskais regulējuma arī ietekmē vai varētu ietekmēt

Likumprojekts šo jomu neskar.

3.

Tiesiskā regulējuma finansiālā ietekme

Likumprojekts paredz noteikt jaunas tiesības un uzlikt jaunus pienākumus darba tiesisko attiecību subjektiem. Informācija par konkrētām tiesībām un pienākumiem  vienkāršākas uztveramības nolūkā norādīta pirmās sadaļas 4.punktā.

4.

Tiesiskā regulējuma nefinansiālā ietekme

5.

Administratīvās procedūras raksturojums

Likumprojekts šo jomu neskar.

6.

Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums

Likumprojekts šo jomu neskar.

7.

Cita informācija

Nav.

 


III Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

 

 

Likumprojekts šo jomu neskar

 

IV Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu

1.

Nepieciešamie saistītie tiesību aktu projekti

1. Likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likuma 61.panta otrajā daļā, paredzot, ka Darba likuma 61.panta otrajā daļā Ministru kabinetam tiek dots deleģējums noteikt minimālās mēneša darba algas apmēru normāla darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanas noteikumus. Par attiecīgā normatīvā akta izstrādi atbildīga Labklājības ministrija. Attiecīgie Ministru kabineta noteikumi izstrādājami līdz 2014. gada 1.jūlijam.

2. Likumprojekts paredz papildināt Darba likuma 40.pantu ar vienpadsmito daļu, paredzot, ka Ministru kabinets, ja nepieciešams, nosaka komercdarbības veidus, kuros darba devējam ir pienākums, noslēdzot darba līgumu, izsniegt darbiniekam darbinieka apliecību, kā arī nosaka darbinieka apliecībā ietveramo informāciju un tās izsniegšanas noteikumus. Par attiecīgā normatīvā akta izstrādi atbildīga attiecīgās nozares ministrija. Attiecīgie Ministru kabineta noteikumi izstrādājami, apzinot nepieciešamību noteiktās nozarēs.

3. Stājoties spēkā likumam spēku zaudētu Ministru kabineta 2010.gada 30.novembra noteikumi Nr. 1096 „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi”, kas izdoti pamatojoties uz spēkā esošā likuma 61.panta otro daļu.

4. Nepieciešamība izstrādāt likumprojektu saistīta ar likumprojektu „Grozījumi Imigrācijas likumā” (VSS – 729, kas izsludināts 2012.gada 19.jūlija Valsts sekretāru sanāksmē un 2013.gada 16.aprīlī atbalstīts Ministru kabinetā), kura anotācijā norādīts uz grozījumu veikšanu Darba likumā. Minētie grozījumi Imigrācijas likumā paredz jēdziena „darba atļauja” aizstāšanu ar jēdzienu „tiesības uz nodarbinātību. Personas, kurām piešķirtas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statuss Latvijas Republikā iekļautas to personu lokā, kurām tiek piešķirtas neierobežotas tiesības uz nodarbinātību. Šāds regulējums nemaina pašreizējo administratīvo procedūru, jo ieraksts uzturēšanās atļaujā tiek veikts automātiski un personām nav nepieciešams iesniegt īpašu pieprasījumu šāda ieraksta saņemšanai.

 

2.

Cita informācija

Nav.

 

V Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām

1.

Saistības pret Eiropas Savienību

Ar šiem grozījumiem tiek veicināta Direktīvas 2003/88/EK (Darba laika direktīva) normu efektīvāka ieviešana.

 

2.

Citas starptautiskās saistības

Nav.

3.

Cita informācija

Informācija tiek sniegta tikai par tiem Direktīvas 2003/88/EK (Darba laika direktīva) pantiem, kas tiek transponēti ar grozījumiem Darba likumā.

 

 


 

1.tabula

Tiesību akta projekta atbilstība ES tiesību aktiem

Attiecīgā ES tiesību akta datums, numurs un nosaukums

Aizpilda, ja ar projektu tiek pārņemts vai ieviests vairāk nekā viens ES tiesību akts – jānorāda tā pati informācija, kas prasīta instrukcijas 55.1. apakšpunktā un jau tikusi norādīta arī V sadaļas 1.punkta ietvaros

A

B

C

D

Attiecīgā ES tiesību akta panta numurs (uzskaitot katru tiesību akta
vienību – pantu, daļu, punktu, apakšpunktu)

Projekta vienība, kas pārņem vai ievieš katru šīs tabulas A ailē minēto ES tiesību akta vienību, vai tiesību akts, kur attiecīgā ES tiesību akta vienība pārņemta vai ieviesta

Informācija par to, vai šīs tabulas A ailē minētās ES tiesību akta vienības tiek pārņemtas vai ieviestas pilnībā vai daļēji.

Ja attiecīgā ES tiesību akta vienība tiek pārņemta vai ieviesta daļēji, – sniedz attiecīgu skaidrojumu, kā arī precīzi norāda, kad un kādā veidā ES tiesību akta vienība tiks pārņemta vai ieviesta pilnībā.

Norāda institūciju, kas ir atbildīga par šo saistību izpildi pilnībā

Informācija par to, vai šīs tabulas B ailē minētās projekta vienības paredz stingrākas prasības nekā šīs tabulas A ailē minētās ES tiesību akta vienības.

Ja projekts satur stingrākas prasības nekā attiecīgais ES tiesību akts, – norāda pamatojumu un samērīgumu.

Norāda iespējamās alternatīvas (t.sk. alternatīvas, kas neparedz tiesiskā regulējuma izstrādi) – kādos gadījumos būtu iespējams izvairīties no stingrāku prasību noteikšanas, nekā paredzēts attiecīgajos ES tiesību aktos

6.panta b) punkts

Likumprojekta 24.panta pirmā daļa

Ieviesta pilnībā

 

8.panta pirmās daļas b) punkts

Likumprojekta 26.pants

Ieviesta pilnībā

 

3.pants un 5.pants

 

 

 

 

17.panta 3.punkts,

 

Likumprojekta 27.pantā iekļautā likuma 140.panta sestā daļa

 

Likumprojekta 27.pantā iekļautā likuma 140.panta pirmā un otrā daļa

 

Ieviesta pilnībā

 

5.pants un

17.panta 2.punkts

Likumprojekta 28.panta pirmā daļa

Ieviesta pilnībā

 

 

 

 

 

Kā ir izmantota ES tiesību aktā paredzētā rīcības brīvība dalībvalstij pārņemt vai ieviest noteiktas ES tiesību akta normas.

Kādēļ?

Likumprojekts šo jomu neskar.

Saistības sniegt paziņojumu ES institūcijām un ES dalībvalstīm atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas regulē informācijas sniegšanu par tehnisko noteikumu, valsts atbalsta piešķiršanas un finanšu noteikumu (attiecībā uz monetāro politiku) projektiem

Likumprojekts šo jomu neskar.

Cita informācija

Nav

 

VI Sabiedrības līdzdalība un šīs līdzdalības rezultāti

1.

Sabiedrības informēšana par projekta izstrādes uzsākšanu

Sabiedrības pārstāvji (Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība) par projekta izstrādes uzsākšanu tika informēti divpusējo un trīspusējo konsultāciju ietvaros, kas nepārtraukti tiek īstenota starp Labklājības ministriju un minētajām sociālo partneru organizācijām. Turklāt sociālie partneri paši iniciēja lielāko daļu grozījumu.

 

2.

Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē

Konsultācijas un sadarbība notika ar Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību. Šie sabiedrības pārstāvji izvēlēti, jo ir valdības partneri Nacionālajā Trīspusējās sadarbības padomē un tās apakšpadomēs, kā arī ir lielākās darba devējus un darbiniekus pārstāvošās organizācijas.

Sadarbība un konsultācijas ar partneriem notikušas gan sarakstes, gan arī atsevišķu tikšanos veidā, kā arī 2013.gada 17.janvārī tika organizēta Darba lietu trīspusējās sadarbības apakšpadomes (turpmāk – DLTSA) sēde, kurā minētais projekts tika apspriests un identificētas partneru nostājas konkrētos jautājumos.

2013.gada 25.aprīlī notika Nacionālā trīspusējās sadarbības padomes sēdē, kura laikā tika panākta vienošanās par grozījumu Darba likuma 45.pantā tālāku virzīšanu. Savukārt attiecībā uz grozījumiem Darba likuma 68., 101. un 110.pantā puses vienojās turpināt diskusijas Darba lietu trīspusējās sadarbības apakšpadomē. 2013.gada 9.maijā Darba lietu trīspusējās sadarbības apakšpadomes sēdē sociālie partneri nevienojās par vienotu problēmas risinājumu, tādējādi grozījumi šajos pantos netiek virzīti tālāk.

2013.gada 23.maijā grozījumi Darba likumā tika izskatīti Valsts sekretāru sanāksmē un projekts tika kopumā atbalstīts, vienlaikus uzdodot precizēt atsevišķu pantu redakcijas. 2013.gada 17.jūnijā notika tikšanās ar sociālajiem partneriem, kurā tika panākta vienošanās par grozījumiem Darba likuma 69.panta ceturtajā daļā, pilnveidots pārejas noteikumu regulējums. Savukārt jautājumā par Darba likuma 90.panta trešās daļas grozījumiem sociālie partneri saglabāja savus atšķirīgos viedokļus, taču vienojās, ka diskusija par šo jautājumu var turpināties likumprojekta turpmākās izskatīšanas laikā.

3.

Sabiedrības līdzdalības rezultāti

Sociālie partneri kopumā atbalsta likumprojektu un tā turpmāko virzību, vienlaikus izsakot atsevišķus iebildumus un priekšlikumus par likumprojektu.

Vairums Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvju izteiktie priekšlikumu ir ņemti vērā likumprojekta izstrādes gaitā, taču atsevišķos jautājumos sociālajiem partneriem nav vienotas nostājas, kas atspoguļots izziņā par vērā ņemtajiem iebildumiem.

Tāpat starpinstitūciju sanāksmes laikā un Darba lietu trīspusējās sadarbības apakšpadomes sēdēs un citu tikšanās ar sociālajiem partneriem laikā tika panākta vienošanās, ka atsevišķi jautājumi šobrīd netiek ietverti likumprojektā un par tiem ir jāturpina diskusijas Darba lietu trīspusējās sadarbības apakšpadomes sēdē.

4.

Saeimas un ekspertu līdzdalība

Nav.

 

5.

Cita informācija

 

Nav.

 

VII Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām

1.

Projekta izpildē iesaistītās institūcijas

Valsts darba inspekcija.

2.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes funkcijām

Valsts darba inspekcija ir Labklājības ministrijas pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kuras galvenā funkcija ir valsts uzraudzības un kontroles īstenošana darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības jomā. Ne inspekcijas funkcijas, ne uzdevumi netiek paplašināti vai sašaurināti.

 

3.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Jaunu institūciju izveide.

Likumprojekts šo jomu neskar.

4.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Esošo institūciju likvidācija.

Likumprojekts šo jomu neskar.

5.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Esošo institūciju reorganizācija.

Likumprojekts šo jomu neskar.

6.

Cita informācija

Nav .

 

 

Labklājības ministre                                                 Ilze Viņķele

 

 

20.06.2013. 10:26

I.Vjakse, 67021570

Ineta.Vjakse@lm.gov.lv

 

 

 

 

 

 

v_sk = 6800

 

LATVIJAS REPUBLIKAS MINISTRU KABINETA SĒDE

___________________________________________________________

protokola izraksts

 

 

Rīgā

Nr.42

2013.gada 6.augustā

 

 

80.§

 

Likumprojekts "Grozījumi Darba likumā"

     TA-952

___________________________________________________________

(I.Viņķele, V.Dombrovskis)

 

     1. Atbalstīt iesniegto likumprojektu.

     Valsts kancelejai sagatavot likumprojektu iesniegšanai Saeimā.

     2. Noteikt, ka atbildīgais par likumprojekta turpmāko virzību Saeimā ir labklājības ministrs.

     

 

 

Ministru prezidents

  

V.Dombrovskis

Valsts kancelejas direktore

  

E.Dreimane

 

 

2013-MK-PROT-42-0608-#80.doc

 



[1] Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse

2 Apvienotās lietas C‑350/06 un C‑520/06 Gerhard Schultz‑Hoff pret Deutsche Rentenversicherung Bund un Stringer u.c. pret Her Majesty’s Revenue and Customs.

3 Eiropas Savienības tiesas 2009.gada 10.septembra spriedums lietā C-277/08 Vicente Perede, 18.pkts.

4 Ģenerāladvokātes Vericas Trstenjakas secinājumi, sniegti 2008. gada 24. janvārī lieta C‑520/06 Stringer, Sabriye Kilic, Michael Thwaites, Keith Ainsworth, Sabba Khan pret Her Majesty’s Revenue and Customs 85.pkts.

Izvērst Oriģinālais dokumenta saturs
Savērst Oriģinālais dokumenta saturs

Lp756.docLp756.doc

Start time: 20.02.2018 5:50:11 After doc accessing: 20.02.2018 5:50:11 After doc copying: 20.02.2018 5:50:11 End time: 20.02.2018 5:50:11 Doc created: 12.08.2013 14:24:00 Doc last mod: 14.08.2013 11:06:49 Doc manual: